Выбрать главу

-   Četrpadsmitais gadsimts, Otrais pasaules karš, mūsu dārzā pakāries priesteris… Starp citu, vai par to viņa kādreiz ieminējās?

-    Ne reizi.

-   Toties, ieradusies mājās, viņa uzreiz zvana Semam Tērneram un to izvaicā par seno pašnāvību. - Es kļuvu arvien nepacietī­gāks un nespēju sev neko padarīt.

-   Pirms Veļa devās uz Ēģipti, es lūdzos, lai viņa man izstāsta, ko īsti meklē, bet mana uzmācība viņu aizkaitināja. Viņa asi un rupji man pateica, lai atšujos. Lai es nebāžot savu degunu, kur nevajag, un tas esot manis pašas intereses. "Tā būs drošāk, Eliza­bete," viņa piebilda. Veļa mani gribēja pasargāt. No kā? No nāves? Esmu pārliecināta, ka tas viss ir saistīts ar Baznīcu. - Elizabete savilka rokas dūrēs un samiedza acis. - Kaut kas tās iekšienē… kaut kas nelāgs un baiss… Un Veļa bija to uzrakuši…

-Čet rpadsmitais gadsimts? - es noprasīju. - Kāds ierodas no četrpadsmitā gadsimta un nogalina manu māsu? Vai arī viņu no­vāc kāds jukušais, kas vēlas kļūt par pāvestu? Kas, Elizabete?

-   Ja tas noticis ar Baznicas ziņu, mēs nekad no neuzzināsim, Ben. Baznīca ir kā astoņkājis. Ja neaizsniedz tevi ar vienu taus­tekli, stiepj citu. Starp citu, jaunā grāmata tā arī saucās. "Astoņ­kājis".

Es izdvesu tik skaļu noputu, ka notrīcēja sijas.

-    Ja skaidri zinātu, ko viņa atklājusi, mēs saprastu slepkavī­bas motīvu. Viņa neko tev neteica, jo nevēlējās pakļaut briesmām. Gribēja aprunāties ar mani, taču nepaguva. Iespējams, viņa kaut ko pastāstīja Lokhartam…

-    Vai arī kāds domāja, ka Veļa viņam ko pastāstījusi. Būtībā tas ir viens un tas pats.

-Tātad viņi varētu domāt, ka Veļa visu izstāstījusi man. Var­būt pa telefonu. Iepriecinoša doma. Lokharts un Vela… cik tuvi viņi bija?

-    Manuprāt, Vela grasījās izstāties no ordeņa un apprecēties ar Lokhartu. Viņš bija labs cilvēks. Varēja sniegt viņai visu, kas vajadzigs, - aizsardzību, mīlestibu, rakstīšanas un pētniecības brī­vību, varu. Viņš bija nedaudz tramīgs, bet…

-    Ko tu ar to gribi teikt?

-   Nu, visi tie ietekmīgie ļaudis, noslēpumi, ko viņš zināja… Ma­nuprāt, pietiekami, lai cilvēks kļūtu piesardzīgs. Vela tāda nebija, viņai briesmu izjūta patika. Starp citu, viņš daudz palīdzēja arī man - sagādāja Romā dzīvokli, iepazīstināja ar dažādiem ļau­dīm… pat ar kardinālu Indelikato, kas citiem žurnālistiem gan­drīz nav pieejams. Lokhartam bija arī uzticības pilnas attiecības ar d'Ambrici. - Elizabete izstiepa gaisā roku un pacēla četrus pirk­stus. - Lokharts, d'Ambrici un kardināla ēna, Sandanato. Un Vela. Kad vien Lokharts bija Romā, visi četri laiku pavadīja kopā. No laulībām ar Lokhartu Veļu atturēja tikai viens cilvēks. Pareizāk, domas par šā cilvēka reakciju…

-   Tēvs.

-    Pareizi. Viņa nezināja, kā lai to jautājumu atrisina.

-Tēva svētība viņai nebija vajadzīga.

-    Ben, viņa to gribēja]

Pulkstenis rādīja gandrīz divi naktī, un vēji klaudzinājās ap māju kā rēgi.

-   Kā tas gadījies, ka par šiem notikumiem interesējas Artijs Danns? - Elizabete gribēja zināt.

-   Nejauši. - Es izstāstīju par satikšanos ar Dannu un Persiku viesnīcas Nassau bārā. - Kāpēc viebies?

-    Danns. Džokers kāršu kavā.

-   Tu viņu pazīsti?

-   Reiz Romā viņu intervēju. Jautāju par viņa romāniem, par to saderību ar viņa ticību un priestera amatu. Cilvēks ar veiklu mēli un plašiem sakariem. Izliekas par parastu un ikdienišķu cilvēku, par savējo, bet d'Ambrici viņam pretī sūta limuzīnu. Danns pa­zīst visus, līdz pašai smailei. Arī pāvestu. Grūti noticēt, ka Artijs Danns šeit ir nejauši…

-    Vari man ticēt. Es iepazinos ar viņu pilnīgi nejauši…

-    Par to, ka tu iepazinies nejauši, es nešaubos. Gribēju teikt ko citu - viņš nav tik vienkāršs, kā izskatās. Turklāt neviens cilvēks man nav spējis pateikt, ko viņš īstenībā dara.

-   Zinu. Šodien uzdevu viņam to pašu jautājumu un atbildi ne­saņēmu.

Mēs bijām pārguruši. Mazliet sakopām virtuvi, tad es paņēmu Elizabetes somu un uzvedu augšā uz viesu istabu. Stāvēju dur­vīs, līdz viņa atskatījās un pienāca man klāt.

-   Priecājos, ka esmu pie tevis, Ben. Man neizsakāmi žēl, ka ar Veļu tā noticis. - Viņa noskūpstīja mani uz vaiga.

Es aizvēru durvis un devos pa kāpnēm lejup uz savu istabu.

Pēc iepazīšanās ar Elizabeti, pēc alus dzeršanas bārā "Pie Pī- tera" un pastaigas pa sniegoto Gremersipārku, es kopā ar Veļu brokastoju viesnīcas Waldorf Astoria pirmā stāva kafejnīcā. Eliza­bete vēl nebija pamodusies. Vela gribēja zināt, vai iepriekšējā va­karā esmu labi pavadījis laiku. Es teicu, ka lieliski.

-   Tad kāpēc tev tik sāja fizionomija?

Es izvairīgi paraustīju plecus.

-   Rīts parasti atgādina skarbo īstenību. Acīmredzot vakar par daudz priecājos. Varbūt mani neapmierina tas, ka nevaru tāpat turpināt, varbūt skumdina fakts, ka kļūstu vecāks.

-    Man šķita, ka tu ar Elizabeti labi saproties. - Vela man gaiši uzsmaidīja. - Mani tas iepriecina. Dažreiz jutāmies tik tuvas, ka tas pat biedē. Viņa ir mana otra puse, Ben. Mēs varētu samainī­ties dzīvēm.

-    Viņa ir brīnišķīga. Tāpat kā tu. - Es pasmaidīju.

-   Vīrieši, - Vela noburkšķēja. - Elizabete allaž saista vīriešus. Viņa tur nav vainojama, turklāt tāda uzmanība apgrūtina. Romas plašsaziņas līdzekļu skaistākā pārstāve. Turklāt vēl mūķene! Tas aplidošanai piešķir īpašu vilinājumu un satraukumu. Elizabeti tas kaitina, tāpēc priecājos, ka vakar viņa jutās brīva un līksma.

-    Vai viņa grasās palikt mūķene uz mūžu?

Māsa knibināja smalkmaizītes čaugano, smailo galu un atbil­dēja tikai pēc brīža.

-    Kura no mums paliks? - viņa sacīja. - ļā, tas nav viegls jau­tājums, Ben. Mēs esam mūsdienīgas mūķenes, kas izvēlējušās dzī­vot laicīgajā pasaulē, bet ne pēc laicīgajiem likumiem. Turklāt esam ļoti aktīvas, un neviens nezina, cik ilgi Baznīca mūs cietīs. Kūri­jas birokrātiem mūsu uzstājiba ir kā dadzis acī, jo mēs spiežam Baznīcu mainīties, mēs nepiekāpjamies un nepadodamies… taču Baznīca kuru katru brīdi var mūs atgrūst vai saniknota cirst pre­tim. Ja nokaitināsim, no mums spalvas vien pajuks pa gaisu! Ik­vienam, kas stājas ceļā tās noregulētajam mehānismam, jāpiesar­gās.

-    Kā tad būs? Vai paliksi?

-    Viss atkarigs no tā, cik lielu spiedienu jutīšu. Kad viss būs līdz kaklam, iešu prom. Nojaušu, ka Elizabete paliks. Viņa tic Baznicas mērķu krietnumam un pareizībai. Bet es? Nezinu… Man trūkst tādas spējas uzticēties, tādas filozofiskas pārliecības. Esmu nemiera cēlēja, nekauņa, skandāliste, gaisa jaucēja. Ja man ļaus palikt tādam čīkstošam ritenim, kas riskē apkaunot nevainojamu mehānismu… iespējams, būšu mūķene līdz mūža galam. - Viņa piepeši pastiepās pāri galdam un, saņēmusi manu roku, cieši to paspieda, it kā mierinādama bēdās, kas mani gaida. Tad es viņai teicu, lai ēd olas, iekams nav atdzisušas, jo olas maksā gandrīz vai desmit dolāru gabalā. Vēlāk mēs viens otru noskūpstījām, un es devos uz savu Volstrīta biroju.

Kūrijas birokrātiem mūsu uzstājība ir kā dadzis acī, jo mēs spiežam Baznīcu mainīties, mēs nepiekāpjamies un nepadodamies… taču Baznī­ca kuru katru brīdi var mūs atgrūst vai saniknota cirst pretim. Ja nokai- līņāsim, no mums spalvas vien pajuks pa gaisu! Ikvienam, kas stājas ceļā tās noregulētajam mehānismam, jāpiesargās…