Es pamodos un ieskatījos pulksteni. Tas rādija seši. Aiz loga bija auksts un tumšs. No visām pusēm vilka vējš, un, uzvilcis segas lidz zodam, es vēl krietnu bridi gulēju, pussnaudā redzēdams Veļu un klausīdamies viņas balsi, kas skanēja no pagātnes. Šī skaņa sapnī mani uzmodināja no jauna. Es atkal atcerējos bailes Veļas balsī, kad viņa man piezvanīja, un nospriedu, ka situācija izveidojusies daudz ļaunāka, nekā mana nabaga māsa gaidīja.
Vai patiešām atbildes uz visiem jautājumiem ir Vuitton portfelī?
Kāpēc Vela pieļāva, ka portfelis nonāk viņu rokās? Ja jau tas bija tik sasodīti svarīgs un ja Vela baidījās, ka viņi - viņi! - tai seko! Kāpēc Vela negādāja par tā drošību?
Veļas rīcībā trūka konsekvences. Viņa apzinājās briesmas un droši vien saprata, ka viņas portfeli glabājas bumba ar laika degli. Mana masa nebija naiva un zināja, kādas spēles tiek spēlētas šajā pasaulē. Varbūt bija atklājusi, kur apglabāti liki… Un pieļāva, ka portfelis nonāk pie viņiem?
Varēja atstāt to bankā, apdrošināt kādā kompānijā. Savas nāves, slepkavības, portfeļa pazaudēšanas gadījumam…
Kā neprātīgs pielēcu sēdus. Nu protams! Viņai bija vajadziga slēptuve, vieta, kur sliktie zēni neiedomātos meklēt.
Uzrāvis mugurā savus vecos, rūtainos rītasvārkos, es, drebēdams no aukstuma un sāpīgi pret kumodi sadauzīdams kājas īkšķi, aizkļuvu lidz gaismas slēdzim un iededzu gaismu.
Rotaļu istabā!
Tukšajā rotaļu istabā, kur žalūzijas bija nolaistas, oda pēc putekļiem un tukšuma. No sienas nokarājās atplīsusi tapetes strēmele. Durvis līdz galam vaļā - gluži kā vārti uz bērnības atmiņu valstību. Man šķita, ka stūri pie savām grāmatām un krāsām redzu sēžam Veļu - īsā kleitiņā ar paaugstinātu jostasvietu un baltām zeķītēm kājās. Es arī savulaik šajā istabā bieži uzturējos, pārkārtodams beisbolistu fotogrāfiju kolekciju, starp kurām goda vietu allaž ieņēma Džo Dimadžo attēli, un uzbrēkdams māsai, lai nelien, lai netraucē…
Kaut kur ēnās saklausīju čabēšanu un skrapstēšanu. Pār istabu pārskrēja vāvere, ieskatījās tukšajā kamīnā un nozuda starp kastēm, kurās bija rotaļlietas un bērnu grāmatas, Veļas iemīļotajā vietā starp grāmatplauktu un logu. Es ieslēdzu griestu apgaismojumu, un skatienam atklājās vecam Buick līdzīga pedāļu automašīna, pāris divriteņu, tāfele, grāmatas grēdās un kastēs un bungas, kas bija uzradušās kādos Ziemsvētkos un ko Vela bungoja pēc sirds patikas, saceldama ellišķīgu troksni. Vēlāk viņa izdomāja, kā tās izmantot labāk.
Es pārgāju pār istabu un pietupos uz putekļainās grīdas pie bungām. Kāds istabu bija apmeklējis pirms manis.
Bungu malas klāja bieza putekļu kārta, bet viens sāns, kur smaidīja klauns, bija tīrs. Pabāzt pirkstus zem šā sānu paneļa man neizdevās, tāpēc lauzu to vaļā ar smilšu lāpstiņu no pludmales komplekta, pagriezdams sasodītās bungas otrādi, lai labāk tiktu klāt. Beidzot sānu panelis bija vaļā.
Es iebāzu bungās roku, un manas cerības izkūpēja kā dūmi.
Iekšā nekā nebija.
Tas nevarēja būt! Vela bija šeit. Viņa bija nometusies pie bungām uz ceļiem, atstājusi putekļos neskaidrus pirkstu nospiedumus. Viņa izmantoja veco slēptuvi kopš bērnības…
Un tad es to atradu.
Acīmredzot tā izkrita no spraugas, kur bija iebāzta, kad es apgriezu bungas otrādi. Iekšpuse to sataustīju un izvilku.
- Ko tu šeit dari? Vingrinies spēlēt bungas?
Durvīs, berzēdama acis, stāvēja māsa Elizabete. Mugurā viņai bija strīpaina maisveida pidžama. Viņa saldi nožāvājās.
- Esmu izbadējusies, - Elizabete sacīja, atvērdama ledusskapi, un nosauca visu, kas tur atradās: - Olas, šķiņķis, tītars, gor- gonzolas siers, sīpoli, sviests… Pilnai laimei trūkst tikai angļu smalkmaizīšu. - Biju iedevis viņai savus vecos ritasvārkus, un viņa ansambli bija papildinājusi ar Veļas biezajām pusgarajām vilnas zeķēm. Pārlaidusi skatienu virtuvei, Elizabete ieraudzīja uz āķa pakarināto omlešu pannu. - Un vēl mums ir āboli! Piegriezīšu arī pāris ābolu. - Viņa man uzsmaidīja. - Tu, protams, zini, ka brokastis ir svarīgākā dienas ēdienreize, tiesa, mājās es tās neēdu. - Viņa sāka sist olas. - Galvenais ir pareizi uzsist. Tā, kā to dara Odrija Hepbema filmā "Sabrina". Nu, ko tu tur atradi?
Es sēdēju virtuvē pie galda un pētīju bungās atrasto fotogrāfiju. Tas bija vecs, sadzeltējis, ieplaisājis attēls, tāds pats kā tēva un mātes fotogrāfijas, kas uzņemtas pie Lagomadžores ezera tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestajā gadā. Taču nedz tēva, nedz mātes attēlā nebija. Tur bija četri vīri. Otrā pusē tam bija neliels zīmogs vai franču firmas zīme ar uzrakstu. Šī fotogrāfija nāca no kada sveša albuma.
- Man tā neko neizsaka. Četri sveši puiši sēž pie galda pirms nez cik ilga laika. Izskatās pēc kluba. Ķieģeļu sienas, pudelē iesprausta svece, daudz ēnu gluži kā alā.
Elizabete uz bieza dēļa grieza sīpolus un ābolus. Viņa to prata. Ne iegriezumu, ne asiņu. Viņa pastiepās, vēlreiz uzmezdama fotogrāfijai skatienu.
- Pieci.
- Četri, - es sacīju.
- Bija vēl viens, kas fotografēja. - Viņa paskatījās uz mani, un es pamāju. - Turklāt vienu no viņiem tu pazīsti. To, kurš sēž blakus ceturtajam. Ceturto nav iespējams saskatīt, jo redzams gandrīz tikai pakausis. Taču trešais redzams profilā. Ieskaties labāk! Vai pazīsti schnozzola?
Es ieskatījos ciešāk. Viņai bija taisnība, deguns bija pazīstams. Šo cilvēku man vajadzēja atcerēties. Taču atmiņa negribēja klausīt.
- Zini, - Elizabete teica, - es viņu redzu samērā bieži, un tādu degunu nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu. - Viņa beidza griezt sīpolus un ābolus un kausēja panna gabalu sviesta. Verdošais ūdens automātā sāka pilēt caur kafiju, un virtuvē izplatījās kafijas smarža. Elizabete sakūla pusduci olu. - Tā ir tēva Džako- mo d'Ambrici agrākā versija.
- Nu protams! Tikai šeit viņš ir bez ūsām. Kad tēvs pēc kara atveda viņu pie mums, viņam bija biezas melnas ūsas. Toreiz tādas nebiju redzējis, varbūt tikai mēmajā kino. Tu esi tik vērīga! Bet kas šeit īsti redzams?
- Esmu tikai pavāre. - Viņa sviestā sutināja sīki sagrieztos sīpolus un ābolus. Stāvēdama pret mani ar muguru, viņa darbojās kā īsta profesionāle. - Zinām vienu. Šī fotogrāfija ir svarīga. Vela to slēpusi no visas pasaules… tikai no mums ne.
- Taču fotogrāfija man neko neizsaka, - es atkartoju. - Turklāt Vela nezināja, ka man viņas slēptuve nav nekāds noslēpums. Viņai prātā nevarēja ienākt, ka es tur ieskatīšos…
- Tu maldies. Vela man daudz ko par tevi stāstījusi… Par to reizi ari, kad tu pagrabstāvā atradi melno pulveri…
- Tu joko!
- Un par slavenajām māla kājām. Par to, ka slēpusi tavu Ziemassvētku dāvanu bungās. Viņa zināja, ka tu nojaut par slēptuvi, taču klusēja. Vela tīšām tur likusi tās mantas, kuras gribējusi, lai tu atrod. Tā viņai bija tāda kā spēle, Ben. Tu biji vecākais brālis, kas nereti viņu izjokoja vai pazobojās par viņu, tad nu arī viņa tevi izjokoja… - Elizabete apklusa. Pēc brīža viņa turpināja: - Ben, Vela nolikusi bungās fotogrāfiju gadījumam, ja ar viņu kas notiek. Tu to atradi. Tā ir atslēga. - Elizabete atkal pagriezās pret pannu un ielēja tajā olas.
- D'Ambrici fotogrāfija bungās ir atslēga?
Viņa samaisīja pannā olas ar sīpoliem un āboliem. Piepeši es jutu milzu ēstgribu.
- Varbūt d'Ambrici nav tas svarīgākais, - viņa noteica.
- Tev šķiet, ka pārējie trīs ir svarīgāki?