-Četri. Neaizmirsti, ka viens fotografēja.
Deviņos ieradās tēva sekretāre Margarita Kordere un uzreiz darīja to, kas viņai padevās vislabāk, - visu pārņēma savā ziņā, arī mūsu uzmanību, norobežoja mani no traucējošiem telefona zvaniem un apmeklētājiem, vārdu sakot, no ārpasaules uzbrukumiem, tāpat kā tevu, trīsdesmit gadu pie viņa strādādama.
Pēc tam atbrauca Sems Tērners kopā ar Artija Danna draugu Rendolfu Džeksonu no Ņujorkas policijas departamenta, atlētisku melnādainu vīrieti, kurš savā laikā spēlējis Giants komandas aizsardzībā. Viņi pakavējās no pusdienlaika lidz pulksten pus- trijiem un vairak tērzēja, nevis mani oficiāli nopratināja. Džeksons dzēra apelsīnu sulu un nespēja saprast, kā Ņujorkas slepkavības, ko viņš izmeklēja, var būt saistītas ar Prinstonas noziegumu, kuru izmeklē Sems. Es klusībā nolēmu, ka nav jēgas novirzīties no faktiem, tāpēc negrasījos ar viņiem apspriest Baznīcu, Veļas un Lokharta attiecības, nestāstīju ne par portfeli, ne Veļas iecerēto grāmatu, ne četrpadsmito gadsimtu un Otro pasaules karu, ne par priesteri, kas pirms daudziem gadiem mūsu dārzā izdarīja pašnāvību. Tam nebija jēgas. Viņi tik un tā nezinātu, ko ar šīm ziņām iesākt.
Kad policisti piecēlās, lai dotos prom, bet Džeksons vēl kaut ko sacīja māsai Elizabetei, Sems Tērners paveda mani sāņus un pavēstīja, ka nekādus lietas materiālus par pakārušos priesteri neesot atradis.
- Toties es atcerējos vārdu, - Sems sacīja. - Viņš bija francūzis. Tēvs Vinsents Governo. Piezvanīju ari Rūpertam Noričam. Ziņa par tavu māsu, Ben, viņu dziļi satrieca. Rūps teica, ka, aiziedams pensijā, paņēmis to mapi ar lietu sev lidzi. Es neticēju savām ausim, jo vecais Rūps allaž bija burta kalps. Kad atgādināju, ka tāda rīcība ir nelikumīga, viņš atbildēja, lai atbraucu un viņu apcietinu! Nu saki viens cilvēks!
Tikko Džeksons un Tērners nozuda skatienam, mēs ar Elizabeti jau sēdējām automašīnā un braucām uz piekrastes pusi, uz Džersi, kas atradās apmēram stundas brauciena attālumā. Diena bija auksta un apmākusies, peļķes uz ceļa klāja plāna ledus kārta. Pār gravām un agrās ziemas sastindzinātajiem brūnganajiem laukiem pūta ass vējš.
Kad meklējām Rūperta Noriča māju, dzeldīgas brāzmas dzina no kāpām smiltis. Galu galā uzgājām īsto - vienstāva vasarnīcu, kam sāļais vējš bija izraibinājis krāsojumu. Taču kopumā māja un zāliens izskatījās nevainojami kopti, kā tas nereti ir vietās, kur mīt pensijā aizgājuši karavīri vai policisti, kas nesaprot, ar ko sevi nodarbināt. Noričam bija ap astoņdesmit, un viesi viņu iepriecināja. Viņš pazina mani no tiem laikiem, kad biju bērns, un ļoti skuma par Veļas nāvi. Kad viņš apvaicājās par tēvu, es manīju, ka vecais virs jūtas vainīgs, jo Vela mirusi, tēvu ķērusi sirdstrieka, bet viņš vēl tik mundrs.
- Ko tad es? Es nelemju pasaules un Baznīcas likteņus kā tavs tēvs, - viņš teica, aizbāzis īkšķus aiz bikšturiem, un ieveda mūs pārkurinātā, mēbelēm pieblīvētā istabā. - Taču, rokas klēpi salicis, nesēžu, jo negribu, lai ierūsē prāts. Spēlēju videospēles. - Viņš pamāja uz savu IBM datoru. - Tā ir mūsdienu atslēga uz visu. Pie joda, es lidoju kaujas uzdevumā, spēlēju golfu un beisbolu, neiziedams no mājas! Dators - tas ir ko vērts! Cenšos turēties kopsolī ar laiku, klausos mūziku. Visas tās jaunās rokgrupas, U2 un Beasti/ Bo\/s, jo Springstīns ir mūsējais, Džersi zēns. Izvelku arī ko senāku - Tedu Vimsu un Periju Komo. Jūsu acu priekšā ir astoņdesmit divus gadus vecs vīrs, kurš mēģina pārliecināt savu divdesmit astoņus gadus veco mazmeitu, ka zina, kas notiek pasaulē. - Noričs bēra vārdus ka pupas, acīmredzot izmantodams reto izdevību, ka viņā klausās. - Viņas māte pirms pāris gadiem saslima ar Alcheimera slimību un nomira, bet es šeit nīkstu, nodarbodamies ar visām tām blēņām, - paši redzat, pļāpīgs vecs virs, kurš nespēj vien aizvērties. Sems Tērners sacīja, ka jūs interesējoties par jauno Vinsentu Governo. Nabaga cilvēks… - Namatēvs iekārtojās šūpuļkrēslā, un mēs ar Elizabeti apsēdāmies uz dīvāna. Stiegra jam, kalsnajam vīram mugura bija sporta krekls un kājas Reebok sporta kurpes. Viņš vērtējoši nopētīja Elizabeti un atzinīgi pama ja, kad es, iepazīstinādams abus, paskaidroju, ka viņa ir mūķene.
- Sems teica, ka lietas dokumenti varētu būt pie jums, - es sacīju.
-Jā. Kad pirms piecpadsmit gadiem aizgāju no darba, es paņēmu to lidzi, jo negribēju, lai tā rēgojas Semam acu priekšā. Tad nospriedu, ka pats arī nevēlos to sev tuvumā. Tāpēc sadedzināju. - Viņš īsi iesmējās. - Iznīcināju pierādījumus.
- Kādus pierādījumus? - māsa Elizabete jautāja.
- Pierādījumus tam, ko šodien dēvētu par piesegšanu. Nekad neesmu spējis ar ko tamlīdzīgu samierināties. Tā esmu audzināts. Kaut gan visādas mācības esmu saņēmis. Pasaulē ir nez cik svarīgāku cilvēku par kaut kādu Prinstonas kruķi. Patiešām vērtīga mācība. - Viņš tikko manāmi uzsmaidīja savām domām. Bija manāms, ka nekas vairs šajā pasaulē nespēj viņu aizkaitināt.
- Un ko tad toreiz piesedza?
- Runa ir ne tikai par to, māsa, ko piesedza. Svarīgi, kas to darīja. Domāju, ka tavs tēvs, Ben, nebija lietas kursā par visiem tiem aizkulišu manevriem. Man viņa pat kļuva tā kā žēl, jo, iespējams, pirmo reizi mūžā viņš bija atstāts neziņā. Es toreiz biju šefa Klinta O'Nīla vietnieks, un tas viss nāca pār viņa galvu. Šis Klints bija drukns, plecīgs vīrs, un vienu vakaru, kad abi aizsēdējāmies bārā pie alus kausa, viņam atraisījās mēle. Klints atzinās, ka šā Governo dēļ gandrīz dzīvs aprakts. Taču vajadzēja vien vilkt savu jūgu tālāk, turklāt nesāksi taču strīdēties ar gubernatoru, senatoru, arhibīskapu, visiem šiem politisko spēļu smagsvariem…
- Un tāda jezga viena priestera dēļ, kurš mācīja meitenēm tēlotāju mākslu un tad piepeši nojūdzās un pakārās? - Man šis notikums šķita neticams.
- Saproti, dēls, tas nebija tā, kā izskatījās. Tā nebija pašnāvība. Ja nu vienīgi viņam izdevās jau mirušam pakārties ābelē pēc tam, kad bija iesitis ar āmuru sev pa pakausi. Tā bija slepkavība.
- Un atklātībā tas nenonāca?
- Nē. Un nenonāks nekad. - Vecais virs pasmaidīja un pārbrauca ar roku pār īsi apgrieztajiem baltajiem matiem. - Lietu vispār neizmeklēja. Gluži vienkārši reģistrēja kā pašnāvību. Tavs tēvs uzgāja dārzā līķi, un sākās valodas. Kurš gan nezina, kā ļaudīm patīk trīt mēs! Bet ko viņš varēja darīt?
- Kas tās par valodām?
- Atvainojiet, māsa, tas nav domāts jūsu maigajām ausim…
- Mūsu klosteros slēpjas mūķenes, kas gaida bērnu, - viņa sacīja. - Tātad - kādas valodas?
- Protams, protams! - Rūperts Noričs jnāja ar galvu. - Cilvēks tas pats cilvēks vien ir, lai vai kur viņš dzīvotu.
- Varbūt jūs domājāt, ka viņu nogalinājusi mūķene?
- Nē, Ben. Viens otrs mēļoja, ka Governo vainojams kādas audzēknes grūtniecībā un jūsu tēvs viņu tāpēc nogalinājis. Bet tās bija tikai baumas. Slepkavības ieroci neatradām… sasodits, mēs to pat nemeklējām! Vārdu sakot, pašnāvība.
- Skaidrs, kāpēc tēvs šo notikumu nekad neapsprieda. Acīmredzot šīs tenkas viņu kaitināja. Tomēr savādi. Kāpēc Vela tagad par to ieinteresējās? - Jautājums bija retorisks, taču Noričam bija atbilde uz to arī.
- Tas vedina uz domu, ka viņa kaut ko noskaidrojusi, - viņš sacīja. - Varbūt viņai bija radusies versija? Vai aizdomas? Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis… Pēdas sen atdzisušas. - Viņš paraustīja stūrainos, kaulainos plecus. - Taču man… it kā vakar tas būtu noticis. Nabaga puisis… tā nepaveicās! Nogalina, slepkavu neviens nemeklē, un papīros ieraksta "pašnāvnieks". Slikti. Turklāt viņš bija garīdznieks.