Kad pārradāmies mājās, sapratām, ka Margarita Kordere šeit ir situācijas noteicēja. Kad zvanīja ģimenes draugi, viņa ikvienam sīki izskaidroja, kas un kā. Pilnā sparā notika gatavošanās bērēm. Veļas mirstīgās atliekas no morga saņemsim nākamajā dienā, bēres būs aiznākamajā. Mūs apmeklēja bēru nama pārstāvis un parādīja zārku fotogrāfijas, lai varam izvēlēties. Es teicu Mār- garitai, ka vajadzīgs vienkāršs, taču solīds zārks, un viņa apsolīja gādāt, lai tāds būtu. Mārgarita bija organizējusi manas mātes bēres un zināja, kas darāms.
No Ņujorkas bija zvanījis tēvs Danns un teicis, ka piezvanīs vēl. Persiks arī bija zvanījis. Divas ziņas no kardināla d'Ambrici Romas biroja, abas man. Bija zvanīts no pāvesta biroja un izteikta līdzjūtība. Pārzvanīt viņi neesot solījuši.
-Jūs ne par ko neraizējieties, - Mārgarita sacīja. - Es ieslēdzu automātisko atbildētāju un pāradresēju zvanus uz savu biroju viesnīcā Nassau, kurp drīz vien došos. Uz kādu laiku esmu pārcēlusies tur. Jusu tēvs atrodas intensīvās aprūpes palātā, kur saņem visu nepieciešamo. Uz bridi nāca pie samaņas, taču prāts viņam vēl miglains, un viņš atkal aizmiga. Ja kaut kas mainīsies, no slimnīcas piezvanīs. Tas pagaidām viss.
- Mārgarita, jus esat apbrīnojama.
- Man par to maksā, Ben, - viņa atbildēja, vēsi pasmaidīdama. Šī sieviete bija lieciniece maniem nebeidzamiem strīdiem ar tēvu un allaž saglabāja neitralitāti, turklāt deva man tikai labus padomus. - Šobrid pats svarīgākais ir nenokārt degunu un izvilkt tēvu.
- Un noskaidrot, kas nogalināja manu māsu, - es noteicu.
- Vispirms parūpēsimies par dzīvajiem. - Viņa pievērsās Elizabetei. - Vai nevēlaties tasi tējas, māsa? Es aizsūtīju Geritijus mājās. Manuprāt, viņi rosījās par daudz, bet jēgas nekādas. Turklāt ik pēc brīža tā raudāšana… Atzīstos, es nespēju vairs to izturēt. Šķiet, ka es ari iedzeršu tēju. Tā mani uzmundrinās.
- Tēja - tas būtu jauki, - Elizabete sacīja, un abas sievietes aizgāja uz virtuvi. Elizabete, ģērbusies platās biksēs un lielā zilā svīterī, ar ērtām kurpēm kājās, man arvien vairāk un vairāk atgādināja Veļu, un tas bija gan labi, gan slikti.
Es uzgāju augšā un stundu mērcējos vannā, domādams par bungās noslēpto fotogrāfiju un mūsu priestera slepkavības lietas slēgšanu. Vai fotogrāfijas uzņemšanas un slepkavības laiks sakrīt? Kāpēc attēlam otrā pusē ir vārdi franču valodā? Kas ir pārējie fotogrāfijā redzamie vīri kopā ar d'Ambrici? Kas mudināja Veļu zvanit Semam Tērneram un interesēties par to priesteri? Ko viņa grasījās man teikt? Un kas zināja, ka viņa ne vien jānogalina, bet ari jānozog portfelis?
Kad nogāju lejā, Mārgarita bija devusies uz viesnīcu, bet Elizabete skatījās Dena Reitera vakara ziņu raidījumu. Viņa pacēla skatienu uz mani.
- Tev zvanīja no pāvesta biroja? Nezinu, vai tas nozīmē pagodinājumu vai draudu. Vela nevarēja būt viņa favorītu lokā.
- l iesa, bet tēvs gan. Kaut kādā ziņā. Vai neesi izsalkusi?
- Retorisks jautājums. - Elizabete piecēlās un aiznesa tējas tases uz izlietni. - Taču vispirms… Zini, viņi noņēmuši kapelas durvīm plombu. Vai neiebilsti, ja pavadīšu tur pāris minūšu? Jāatzīst, man patlaban vajadzīga palīdzība… un varu to saņemt vienīgi tur.
-Saprotu. Vai vēlies, lai eju tev līdzi? Vai vismaz pavadu?
- Ne, nevajag. Kad atgriezīšos, uzreiz ēdīsim.
Kamēr Elizabete bija kapela, ieradās tēvs Danns.
- Pirmīt zvanīju, - viņš sacīja, - taču jūsu nebija. Cik noprotu, jums ir ciemiņš. Neparasta meitene. Kur jūs bijāt? - Tā kā ārā bija auksts, viņš iekārtojās Garajā istabā pie kamīna un laiku pa laikam pameta ilgpilnu skatienu uz dzērienu galdu. Es attaisīju Lap- liroaig pudeli. - Tieši tas, kas vajadzīgs, - viņš mani uzteica. - Paldies.
- Nodarbojāmies ar šādiem tādiem pētījumiem, - es sacīju.
- Par tēva Governo dzīvi un nāvi?
- Par nāvi. - Es pasniedzu viesim glāzi ar viskiju un ielēju sev arī. - Rakņājām augšā pagātni.
- Tāpat kā jūsu māsa? Un ko noskaidrojāt? - Viņš ieurbās manī ar skatienu.
- Tā nav bijusi pašnāvība, - es teicu. - Toreizējais policijas šefa vietnieks teica, ka pastrādāta slepkavība. Krimināllieta slēgta, jo viņiem no augšas ta pavēlēts. Gubernators, senators, arhibīskaps, visa sistēma. Noziegums vispār nav izmeklēts.
Danns pari glāzes malai domīgi uz mani raudzijās. Tad izstiepa lūpas un iedzēra malku.
- Jā, šis notikums kļūst arvien neskaidrāks. Man rodas iespaids, ka mūs kāds apgādā ar fragmentārām drumslām, lai mēs no tā izveidotu kopējo ainu. Es spriežu kā rakstnieks - vai neiebilstat? No vienas puses, rakstīšana tāda spēle vien ir, bet no otras - ārkārtīgi grūts darbs. Daudz grūtāks, neka varat iedomāties. - Danna pelēkās acis bija bez izteiksmes, un man šķita, ka viņš kaut ko vai kādu gaidītu. - Es biju Ņujorkā. Nekādu labu jaunumu nav… kaut gan nesaprotu, kādus jaunumus šajā situācijā varētu uzskatīt par labiem. lāču par to, ka tava māsa, Lokharts un Hefernans nošauti ar vienu ieroci, šaubu vairs nav. - Viņš iedzēra vēl vienu malku un pasmaidīja, taču acu izteiksme palika tāda pati. - Ja es nebūtu tāds drosminieks, arī justu pakausī nāves elpu.
- Priecājos, ka jūs mums tāds bezbailīgs. Atzīšos, ka mani biedē šī saistība. Neizmeklēta slepkavība pirms pusgadsimta un manas māsas nāve. Starp citu, paskatieties… - Es izvilku no krekla kabatas fotogrāfiju un to pastiepu tēvam Dannam. - Kas tie ir par cilvēkiem?
Viņš paņēma attēlu un, uzmetis tam ašu skatienu, piegāja pie galda, kur gaišāks.
- Kur jus to ķērāt? - Kad es paskaidroju, viņš nogrozīja galvu un pārsteigts novilka: - Viņa slēpa to bungās? Sievietes ir apbrīnojamas būtnes. Atjautīgas. Interesanti, kur viņa to dabūjusi…
- Vai jūs vismaz kādu tajā pazīstat?
- Protams. Tas virs ar banānu, nevis degunu sejas vidū ir Dža- komo d'Ambrici. Franču fotopapīrs, tātad uzņemts Parīzē. Fotogrāfijai vsmaz četrdesmit gadu, Otrais pasaules karš.
- Tik vecs uzņēmums tik daudz jums pastāstīja…
Danns paraustīja plecus.
- D'Ambrici kara laikā bija Parīzē. Es toreiz biju armijas kapelāns. Parīzē nokļuvu pēc atbrīvošanas. lād arī iepazinos ar d'Ambrici. Fotografēts tajā laikposmā. Tikos ar viņu tikai vienu reizi… nākamā reize bija pēc daudziem gadiem. Kas ir tie pārējie vīri? Viņi, šķiet, nav tur nejauši.
- Kāpēc, jūsuprāt, fotogrāfija Veļai bija tik svarīga?
Danns atdeva fotogrāfiju atpakaļ.
- Nav ne jausmas, Ben.
Atvērās durvis, un Garajā istabā ienāca Elizabete. No vēja un aukstuma viņa bija sasārtusi.
- Māsa Elizabete! Mana dārgā! - Danns piesteidzās viņai klāt. Elizabetes sejā atspoguļojās dažādas emocijas, lidz beidzot tajā sastinga atturīgs smaids. - Man ļoti žēl, ka tā noticis ar māsu Valentīnu. - Danns saņēma viņas roku abās savējās.
- Tēvs Danns? - viņa vēsi noteica. - Negaidīju, ka jūs šeit ieraudzīšu.
- Apmāts ar seksu, - tēvs Danns noņurdēja, košļādams sviestmaizi ar šķiņķi. Nosodoši palūkojies uz glāzē atlikušo viskiju, viņš klusi atraugājās. - Viss, es pāreju uz pienu. Lidz mūža galam. - Piegājis pie izlietnes, viņš izskaloja glāzi un ielēja sev pienu. - Jā, apmāts ar seksu. Tas rakstīts melns uz balta. Citāts. Varu derēt, ka neesat lasījis viņas recenziju par manu jaunāko grāmatu, Ben, taču autors tās visas izlasa…