- Un negatīvās nekad neaizmirst, - es piebildu.
Elkoņus atbalstījusi pret galdu un zodu atspiedusi rokās, māsa Elizabete paliecās uz priekšu.
- Vai jūs uzskatāt, ka recenzija bija negatīva, tēvs?
- Dievs pasarg, nekādā ziņā! Es to sauktu par recenziju, kas veicina grāmatas pārdošanu. Pats nebūtu uzrakstījis labāku, patiešām! Domāju, ka daži mani spalvas brāļi pēc tās izlasīšanas pat uzluko mani ar cieņu.
- Mani kolēģi ari, - Elizabete sacīja. - Pieļauju, ka klosteros esat ļoti populārs. Seksa temats ir labs bizness. Tātad esat man parādā vienu eksemplāru.
-Jūs nejokojat, māsa?
- Ka esat apmāts ar seksu? Kāpēc gan man būtu jāmelo? Šķiet, ka esat liels lietpratējs tajā jomā. Vismaz seksa ainu literārā aprakstīšanā. - Elizabete paraustīja plecus. - Acīmredzot jums ir dzīva iztēle. - Viņa piemiedza man ar aci.
- Iztelei ir liela nozīme. Vai jūs tā nedomājat? Jūs ieminējāties par klosteri. Interesanti, ko jūs zināt par dzīvi klosteri.
- Pietiekami, tēvs. - Viņa pasmaidīja. - Vairāk nekā pietiekami.
Mūsu saruna neizbēgami atgriezās pie slepkavībām, un, runādami par Veļu, mēs pūlējāmies neļauties emocijām. Elizabete pievērsa Dannam savu caururbjošo skatienu.
- Man nav gluži skaidrs, kādi ir tie iemesli, kas izraisījuši jūsu interesi par šiem notikumiem. Vai jūs Veļu pazināt? Vai pazināt kādu viņas radinieku no Prinstonas?
- Nē, ar māsu Valentīnu pazīstams nebiju, un Bens ir pirmais Driskils, ko pazīstu. Esmu šeit pavisam nejauši. Pēc tam negaidīti noskaidrojās, ka cilvēks, kurš izmeklē šīs slepkavības Ņujorkā, man ir diezgan labs draugs. Tā nu es nodomāju, ka varu but noderīgs Benam. Protams, es mazliet pazinu Kērtisu Lokhartu…
- Atvainojiet, ka esmu tik ziņkāra, tevs… Vai jums ir draudze? Un birojs, darbavieta? Jums taču jābūt kaut kur piesaistītam…
- Ak, oficiāli esmu saistīts ar Ņujorkas, ar kardināla Klammera eparhiju. Lai Dievs mielo viņa dvēseli… nē, nē, neskatieties tik raižpilnam acīm, mirušas viņam ir tikai smadzenes, māsa. Klam- meram reizēm vajadzīgs mans padoms. Viņam vajadzīgs tik daudz padomu, cik vien iespējams. Varbūt man jāuzraksta par viņu situāciju komēdija. - Viņš uzsmaidīja Elizabetei. - Paklausieties, māsa, var jau būt, ka mana sabiedrība nav no patīkamajām, bet šīspasaules varenie allaž mācējuši no tās gūt labumu. Es dzīvoju šeit, Prinstonā, un Ņujorkā arī man ir miteklis. Iespējams, es kādu kaitinu, taču man piemīt prāts, ko Baznīca labprāt izmanto…
- Ar ko jūsu prāts ir īpašs, ja drīkst jautāt?
- Varbūt ar daudzpusību? Varat uzskatīt, ka šeit esmu kardināla Klammera acis un ausis. Vai vēl ir jautājumi, māsa? Nekautrējieties, speriet laukā! - Danns smaidīja, taču bija redzams, k.i viņam apnicis.
-Gluži vienkārši mani interesē, kā tas iespējams, - Elizabete sacīja. - Dzīvot divas tik atšķirīgas dzīves… būt reizē priesterim un romānistam droši vien nav viegli. - Viņa uzstāja ne tikai tāpēc, ka Danns bija priesteris, viņš bija arī vīrietis. Kopā ar Veļu viņa spēja būt gatavā sodība, īsts bieds Baznīcas šovinistiem, kas noniecināja sievietes. Baznīca negribīgi atvēlēja viņām pienācīgas pilnvaras, ar vāji slēptu nepatiku paciezdama ietekmīgas sievietes, kas baudīja cieņu. Izskatījās, ka Danna aizkaitinājums pagaisis un tāds uzbrukums viņu iepriecina.
- Pūlos, cik manos spēkos, - viņš atbildēja. - Es pētu Baznīcu, tāpat kā zinātnieks ar mikroskopu pēta kādu objektu…
- Jā, bet gļotas, kas atrodas uz priekšmetstikliņa, nediktē zinātniekam noteikumus.
- Ak, punkts jūsu labā, māsa! Tātad es pētu Baznīcu un tas reakciju uz spiedienu. Vēroju, kā pret mani izturas tās indivīdi un kā viss mehānisms kopā. Vēroju, kā tā reaģē uz dažādiem aktīvistiem, teiksim, tādiem dumpiniekiem kā māsa Valentīna un galu galā geju tiesibu aizstāvjiem… Baznīca ir milzu organisms. Ja to knābā vai baksta, tas lokās, ja apdraud un izaicina, - aizstāvas. Pēdējās dienās Baznīcu baksta samērā bieži. - Viņš sarauca biezās sirmās uzacis un samiedza pelēkās acis. - Es daru savu darbu. Vēroju. Petu. 1ās ir mūža darbs.
- Jā, Baznīcu bieži kritizē un šausta, - es iestarpināju. - Tā bija arī Veļas galvenā nodarbošanās, un organisms nepatikā locījās un vairījās. Vai šoreiz neesam liecinieki tam, kā Baznīca aizstāvēdamās sit pretī?
Māsa Elizabete papurināja galvu.
- Dievs zina, ka neesmu akla Baznīcas aizstāve, taču es neticu, ka Baznīca varētu sankcionēt slepkavību. Divdesmitajā gadsimtā! Diez vai tā algotu slepkavu, lai…
- Kas ir Baznīca? - es jautāju un pats atbildēju: - Cilvēki. No kuriem dažiem ir daudz, ko zaudēt.
- Ir citi paņēmieni problēmu risināšanai…
- Ak, izbeidz, Elizabete! Baznīca vienmēr nogalinājusi cilvēkus! - es nikni sacīju. - Gan draugus, gan ienaidniekus. Turklāt šoreiz viss liecina, ka tieši garīdznieks…
- To varēja izdarit jebkurš! - Elizabete mani pārtrauca. - Atlika vien apģērbties kā priesterim, lai arī ko saka tā mūķene. Nedrīkstam taču būt tik lētticīgi! Vai mazums ļaužu, kas pūlas Baznīcu nomelnot un sašķelt…
- Pasaki man, - es nepadevos, - kam vēl viņa traucēja? Kam vēl viņa varēja aizdot dusmas?
- Par to jau ir runa… Mēs to nezinām, Ben!
- Vienu mirkli, - sarunā iesaistījās Danns. - Es mēģinu raudzīties uz šiem notikumiem tāpat, kā veidodams sižetu jaunai grāmatai. Lai tas izdotos, jāievēro daži noteikumi. - Uz ledusskapja skaļi tikšķēja pulkstenis. Ārā cēlās vējš, triekdams logos lietu un sniegu. - Palūkosimies, kas mums ir.
Es teicu, ka darīšu to labprāt, un pašķielēju uz Elizabeti. Viņa neuzticējās Dannam, un Danns viņai nepatika. Tajā pašā laikā es nojautu, ka Danna izteikumi par savu ietekmi Baznīcas varas struktūrās Elizabeti iespaidojuši. Zināju ari to, ka viņa mūs abus, cilvēkus, kuri mīlēja Veļu, uzskata par komandu. Elizabete bažījās, ka tēvs Danns uzvirzīs mani uz bīstama un slidena ceļa un mūsu saliedētība izplēnēs.
- Protams, - viņa beidzot man teica. - Ja jau tu spēlē šo spēli, es ari piedalos. - Tie bija Danna ciniskie izteikumi, kas mudināja viņu Baznīcu aizstāvēt. To saprazdama, viņa vairs nejutās savā ādā.
Mēs pārcēlāmies uz Garo istabu, kur bija kamīns, liels galds ar senlaicīgiem krēsliem un stereoatskaņotājs. Ielicis atskaņotājā kompaktdisku ar Elgara Koncertu čellam un orķestrim, es nospiedu pogu. Istabu piepildīja burvīgas mūzikas skaņas, un mēs - jurists, žurnāliste un rakstnieks - trīs cilvēki, no kuriem amata pienākums ik dienas prasīja no informācijas druskām izveidot kopēju ainu, pievilkām krēslus pie galda.
Mēs sākām ar Veļas ceļojumu ģeogrāfiju. Parīze. Roma. Alek- sandrija, Ēģiptē. Losandželosa. Ņujorka. Prinstona. Pēc Lokharta izkāpšanas no taksometra pie Rokfellera centra slidotavas Vela palika mašīnā. Bija noskaidrots, ka mājās viņa pārbrauca trijos un četrdesmit piecās minūtēs dienā.
Tiklīdz ieradusies, viņa piezvanīja diviem cilvēkiem - Semam Tērneram, kuru izvaicāja par priestera pašnāvību, un man, uz Ņujorku. Ap to laiku "garīdznieks" bija nogalinājis Lokhartu un He- fernanu. Māsa Elizabete pieprasīja, lai lietoju pēdiņas.
Pēc tam kādā brīdī Vela bungās paslēpa kara laika Parīzē - pēc Danna ieskata - uzņemto fotogrāfiju, droši vien ar domu, ka es to atradīšu, ja ar viņu kas notiks. Tātad viņa zināja, ka briesmas draud arī šeit, Prinstonā, un paļāvās uz to, ka, uzgājis fotogrāfiju, es rīkošos. Fotogrāfijā bija redzami četri viri, viens no tiem - d'Ambrici. Piektais fotografēja, un Elizabete pieskaitīja to ari Kāpēc uzņēmums bija svarigs? Vai d'Ambrici to atcerētos?