Laikā no pussešiem līdz sešiem Vela devās uz kapelu, kur viņu nogalināja ar to pašu ieroci, kas bija nesis nāvi Lokhartam un Hefernanam. No slepkavas melnā lietusmēteļa solā bija ieķērusies strēmele. Tādus lietusmēteļus, pēc Danna vārdiem, valkājot mācītāji.
Pastrādājis šo noziegumu, slepkava iegāja mājā, sameklēja Veļas portfeli un nozuda.
Visbeidzot Rūperta Noriča sniegtā informācija par priesteri, kas tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestajā gadā atrasts pakāries dārzā, un saņemto rīkojumu no "augšas" izmeklēšanu pārtraukt un lietu izbeigt, par nāves iemeslu pasludinot pašnāvību, kaut gan policija konstatējusi, ka priesteris nogalināts. No kā rīkojuma devēji baidījās? Un ko pasargāja?
Šie fakti mums bija zināmi, taču, kā pareizi norādija tevs Danns, no tiem varētu savīt tūkstoš dažādu versiju. Uguns kamīnā dzisa, ārpusē savu pienākumu pildīja godprātīgais sargs, un mums neatlika nekas cits kā izklīst pa istabām un likties gulēt.
PIEKTĀ NODALA
DRISKILS
Izskats viņam atbilst.
Tāda bija mana pirmā doma, kad pirmo reizi ieraudzīju mon- sinjoru Pjetro Sandanato. Šķita, ka šā cilvēka dzīves ceļš pec kaut kādiem fiziognomikas likumiem iepriekš jau noteikts, un, piedzimdams ar tādu seju, viņš varēja kļūt vienīgi par garīdznieku, jo viņa gribai un izvēles brivībai nebija nozimes. Sandanato izskatījās pēc renesanses mocekļa vai svētā, kādi redzami uz neskaitāmiem tā laika audekliem, kas glabājas muzejos. Tajā pašā laikā viņš man atsauca atmiņā mafijas algotni, ko reiz man gadījās sastapt. Sandanato bija nervoza, saspringta, nogurusi seja ar tumšām ēnām zem acīm, kas zem smagajiem plakstiņiem gailēja melnas kā antracīts.
Viņš atgādināja Džakometi statuju. Neticami kalsnajam, gluži vai novārgušajam vīrietim bija zēniski gluda, tumsnēja seja, taisni melni mati, uz kreisā vaiga viena baku atstāta bedrīte, gluži kā firmas zīme uz šiem nevainojamiem vaibstiem. Sandanato mugurā bija krekls ar augsto apkaklīti, uz pleciem melns mētelis, galvā mīksta melna platmale un rokās melni kazādas cimdi, ko viņš novilka brīdī, kad vestibila ienāca tēvs Danns un mūs iepazīstināja. Pusdienlaikā Danns bija sagaidījis viņu Kenedija lidostā un atvedis ar automašīnu uz Prinstonu.
- Mister Driskil, - Sandanato sacīja klusā, piesmakušā balsī ar dziedošu akcentu, - man uzticēts kardināla d'Ambrici un Viņa Svētības pāvesta Kallista vārdā izteikt jums visdziļāko līdzjūtību sakarā ar jūsu māsas nāvi. Mūsu sēras ir dziļas un patiesas. Es, protams, arī personiski pazinu jūsu māsu.
Es pavadīju atbraucējus uz Garo istabu. No Mārgaritas Kor- deres komandposteņa atnāca māsa Elizabete. Sandanato pagriezās pret viņu, un abi paspieda viens otram roku.
- Kada traģēdija, māsa… - viņš nomurmināja.
No lenča Sandanato atteicās, un misis Geritija pasniedza kafiju. Es vēroju, kā trīs nozīmīgi Baznīcas pārstāvji sāk nesteidzīgu sarunu. Īstenībā es klausījos tajā pavirši. Zinādams, ka Sandanato dažas dienas viesosies manā mājā, es mēģināju viņu novērtēt, gribēdams saprast, kāds viņš ir. Nekad agrāk man nebija gadījies redzēt tik saspringtu cilvēku. Gan viņa seja, gan stīvais stāvs, gan skumjais skatiens man neviļus atsauca atmiņā visu, kas saistīts ar garīdzniecību un romisko un bija tik tāls manā tagadējā dzīvē. Manu gara acu priekšā vīdēja galerijās redzētās gleznas ar sāpju izmocītiem svētajiem, Kristus ar ērkšķu vainagu galvā un asiņu tērciti uz pieres - tās bija manas bērnības atmiņas no skolas, kur trešās klases durvis rotāja tieši tāds attēls. Atmiņā nez kāpēc uzpeldēja tēli no masu skatiem Fellīni filmās.
Sandanato mati spīdēja kā stikls. Kamēr vēroju, viņš izsmēķēja trīs cigaretes. Rokas viegli trīcēja, un tas radīja iespaidu, ka šā cilvēka nervi ir ļoti saspīlēti, ka vēl mirklis un mērs būs pilns, un tad notiks kāda nelaime.
Galu galā Geritija uznesa Sandanato somas uz viesu istabu, un viņš tai sekoja gluži kā melna parādība. Es pagriezos pret Ar- tiju Dannu.
- Vai esat mazliet pagulējis?
- Ar četrām stundām naktsmiega man pietiek. Šad tad pasnaužu arī dienā, esmu to iemācījies no savas Spalvainos.
- No kā, lūdzu? - Elizabete nesaprata.
- Spalvaine, - Danns paskaidroja, - ir mana kaķene. Divus gadus dzīvoja bez vārda, bet tad man vārds ienāca prātā. Gluži kā piebāzta spalvu kumšķiem. Ļoti pretīgs dzīvnieks. Labāk nebūtu jautājusi…
- Ticiet, es nebūtu jautājusi, - Elizabete attrauca, - ja zinātu, ko tas vārds nozīmē.
- Nūjā. - Danns pasmaidīja. - Man tagad jāiet un mazā ne- špetne jāpabaro.
Tiklīdz viņš izgāja pa durvim, Elizabete pievērsās man.
- Cik nepatīkams cilvēks! Turklāt es jūtu, ka viņam ir kāds noslēpums. Ko tik es neatdotu, lai to uzzinātu. Viņš mani biedē!
-Ja runājam par noslēpumiem, - es sacīju, - pastāsti man par Sandanato. Kāda ir viņa vieta Baznīcas hierarhijā?
- Cik esmu redzējusi, viņš vienmēr ir kopā ar d'Ambrici, kura ieliktenis viņš ir. Par savu karjeru viņam jāpateicas d'Ambrici. Kardināls paņēma viņu no bāreņu nama, izaudzināja, izskoloja un tagad ne dienu bez viņa nespēj iztikt. Sandanato ir viņa labā roka cīņā ar kardinālu Indelikato…
- Par ko viņi tā cīnās?
- Par Baznīcas nākotni, par Baznīcas veidolu. Sāncenši jau piecdesmit gadu, ik mirkli gatavi mesties viens otram pie rīkles, tā vismaz runā. Un tagad… - Elizabete, paraustījusi plecus, sāka pārkārtot sausos ziedus vara vāzē uz kumodes.
- Kas tagad? Zinu, ka neesmu vairs izredzēto pulkā, jo esmu pazaudējis katoļu kluba biedra karti, taču tu vari man uzticēties…
- Gluži vienkārši man ienāca prātā, ka runas par Baznicas iekšējām lietām tevi neinteresē…
- Uzticies man, māsa.
-Gribēju teikt, ka abi šie vecie vīri pēc piecdesmit gadu cīņas, kurā pieredzētas gan uzvaras, gan zaudējumi, tagad stāv soli no pēdējā triumfa - pāvesta varas.
- Viņi patiešām ir pārāk veci šim amatam. Par kādu Baznīcas nākotni viņi var runāt? Vai tu tā nedomā?
- Toties viņi ir sparīgi un spēka pilni, - Elizabete atbildēja, - turklāt vecums šeit nav svarīgākais. Jaunā pāvests uzdevums būs noteikt prioritātes un galvenos Baznicas attīstības virzienus. Patiesībā jaunie kandidāti ir daudz vājāki. Varbūt vienīgi Federi- ko Skarlati, taču viņš ir pārāk jauns, tikai piecdesmit gadu.
- Tātad Sandanato varētu dēvēt par d'Ambrici priekšvēlēšanu kampaņas organizatoru?
- Tu taču zini, Ben, šeit spēkā ir citi noteikumi…
- Kādi citi? Nav vērts tērēt dedzību, lai virzītu šo veco jezuītu, I lizabete.
Viņa apveltīja mani ar iecietīgu smaidu.
- Tu esi neiespējams un pats droši vien ar to lepojies. Katrā ziņā Sandanato augstais krēsls nespid. Viņš vadis pavesta administrāciju. Ja gribi zināt - priekšvēlēšanu kampaņas organizators, manuprāt, varēja būt Kērtiss Lokharts. Starp citu, tas ir tikai minējums, taču Hefernana un Lokharta tikšanās tam ir apstiprinājums.
- Ko no tā var secināt? Kāds nevēlas, lai d'Ambrici uzvarētu…
- Ak, Ben! Par kādu uzvaru var būt runa? Tā taču nav sporta spēle!
- Kas tad cits! Protams, tā ir spēle, māsa. Tātad kāds nogalinājis Lokhartu un Hefernanu, lai mazinātu d'Ambrici izredzes. Vai tas ir iespējams?