- Tas ir absurds! Nē, patiešām, Ben, šis nav nekāds Danna trilleris, lai ari ko viņš teiktu!
- Absurds? Manuprāt, absurds ir tas, ka tik aukstasinīgi ņēma un nogalināja trīs cilvēkus. Doma, ka viņi nogalināti bez iemesla… tā gan butu absurda. Motīvam jābūt, māsa. Un es degu aiz nepacietības to noskaidrot. Gribu, lai manas māsas slepkava par savu rīcību samaksā, taču mēs viņu neatradīsim, iekams nebūs zināms motivs. Vai zini ko? Baznīcas aprindās pāvesta vara ir pietiekams iemesls, lai nogalinātu. - Es biju satraukts un, nespēdams savaldīties, bēru vārdus kā pupas. Dusmas, kas lauzās ārā, mani pārsteidza. Jutos tā, it kā svētuma maskas izgriezumos būtu ieraudzījis nelabā sarkani zvērojošās acis.
Elizabete sakrustoja rokas uz krūtīm un ciešu skatienu raudzījās manī. Brīdi apsvērusi situāciju, viņa sapurināja savas krāšņās cirtas. Viņas seja atmaiga, it kā viņa butu izlēmusi dot man vēl vienu izdevību.
- Tik un tā, - viņa teica, - tas viss izklausās pēc absurda. Es pazīstu šos cilvēkus. Viņi nav slepkavas, Ben. Atzīstos, ka pagaidām nesaprotu, kas notiek. Tāpēc atšķirībā no tevis un tēva Danna atturos no pārsteidzīgiem secinājumiem un pūlos saglabāt skaidru prātu.
- Labi vismaz, ka ne tukšu, - es noteicu.
Viņa iesmējās, pat atvēzējās un tajā mirkli bija sasodīti līdzīga Veļai.'
- Tu norausies!
- Tu arī.
- Labi, ka brīdināji. Tu esi īsts Veļas brālis, patiešām.
- Neaizmirsti, ka sava tēva dēls arī. Manī sēž maitasgabals, kas nepazīst žēlastības. - Es ieslīgu krēslā, cenzdamies atbrīvoties no saspringuma. - Man jāizprot situācija. Taču joprojām nespēju pieņemt Vēlas nāvi… nesaprotu, māsa, kā bez viņas dzīvošu. Brīdi iepriekš man šķita, ka spēšu, bet nu neesmu par to pārliecināts. Mēģini mani uzmundrināt, l'astāsti vēl kaut ko par Sandanato, pēc tam es padalīšos savos vērojumos. Runā ar mani, māsa.
Elizabete nopūtās.
- Zini, manas domas par viņu ir divējādas. Reizēm šķiet, ka monsinjors Vatikānā ir savs cilvēks. Vēss tehnokrāts, kas rīkojas pēc aprēķina un lielajā mehānismā pārzina katru ritentiņu un skrūvīti, spēj to noskaņot kā Stradivāri vijoli… Taču nākamajā bridi notveru sevi domājam, ka viņš ir dziļi reliģiozs cilvēks, gluži vai mūks. Viņu valdzina klosteri, acīmredzot tur viņam būtu īstā vieta. Katrā ziņā Sandanato Baznīca nozīmē visu pasauli, un visa pasaule viņam ir Baznīca. Ar to viņš atšķiras no d'Ambrici. Kardināls saprot, ka ir pasaule un ir Baznica, turklāt zina, ka pēdējai jāiekļaujas pirmajā. Kardināls d'Ambrici ir pasaulīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu sastapusi.
- Brīnos, ka šis pāris ir nešķirams.
- Un vēl kas, - Elizabete sacīja, lūkodamās pa logu uz kapelas balto jumtu, - manuprāt, Sandanato ir d'Ambrici sirdsapziņa. Vela gan uzskatīja Sandanato par fanātiķi, gluži vai par maniaku. - Sīs atmiņas izvilināja Elizabetei smaidu.
Istabā iestājās klusums. Ārā biezēja krēsla, no visām pusēm mājai tuvojās draudīgas ēnas. Es domāju par Veļu un to, kāds ir tas cilvēks, kurš spējis pacelt pret viņu roku. Domāju, ko ar viņu izdarīšu, kad būšu viņu atradis.
Elizabete nospieda slēdzi, iedegdama vienu, tad otru lampu. Skurstenī iepūta vējš, izkaisīdams pelnus uz paklājiņa.
- Tu apsolīji izstāstīt savus vērojumus, - Elizabete klusi atgādināja.
- Ak jā… Viņš tevī ir iemīlējies, māsa Elizabete.
Elizabete atvēra muti, aizvēra un lēni pietvīka. Mirkli viņa nespēja pateikt ne vārda.
- Tas nu ir visīstākais absurds, Ben Driskil. Gluži vienkārši smieklīgi! Vai tu murgo? Nespēju iedomāties, kā tu spēj saskatīt kaut ko tik idiotisku…
- Māsa, neklaigā! Tas taču katram redzams. Viņš nespēj novērst no tevis skatienu. Jauki.
- Ak! Vela man stāstīja, ka tu proti nokaitināt, bet šis ir par daudz…
- Māsa, es neteicu, ka tu esi viņā iemīlējusies. Nomierinies.
Joprojām nosarkusi, viņa pavērsa acis pret griestiem.
- Tevi derētu pārmācīt. Skaidrs? - Elizabete aizgāja līdz istabas galam un, pirms to pameta, atskatījās. Nespēdama atrast vārdus, ko vēl man pateikt, viņa izgāja pa durvīm. Uz kāpnēm atskanēja viņas soļi.
Manas domas atgriezās pie slepkavas. Lai kas viņš būtu un kur atrastos.
Tēvs gulēja vēsos baltos palagos, un viņa seja bija pelēcīga kā logu tepe. Acis bija ciet, taču plakstiņi tikko manāmi trīsēja kā maza putniņa spārni. Palāta izskatījās tieši tāda, kādas rāda televīzijas melodrāmās, - visapkārt aparāti un ierīces, monitori, no kuriem nāk pīkstoša skaņa, gluži kā slimnīcas fona mūzika. Tēvam bija piešķirta atsevišķa palāta, plaša un ērta, labākā no visām šejienes slimnīcā. Apartamenti gluži kā prezidentam. Lai gan pievienots visiem šiem aparātiem un vairāk miris neka dzīvs pēc izskata, viņš bija īsts cilvēces paraugeksemplārs - smags un masīvs. Nez kāpēc gaidīju, ka ieraudzīšu tēvu trauslu un vārgu, kāds viņš izskatījās mājās uz grīdas, nokritis pa kāpnēm. Taču kļūdījos. Nodomāju, ka tēvs jūtas daudz labāk.
Bažīgu mani darīja melni tērpusies mūķene, kas, pieliekusies viņam pie auss, kaut ko tajā čukstēja. Gluži kā nāves eņģelis.
Medicīnas māsa, kas pavadīja mani uz palātu, bija ziedoša liela auguma sieviete ar stingru sejas izteiksmi un drošām kustībām. Piegājusi pie gultas, viņa vecajai mūķenei kaut ko pateica, un tā pamājusi aiztraucās man garām, uzvēdīdama no bērnības pazīstamo tīrības un lētu ziepju dvesmu. Tieši tā smaržoja mūķenes manā skolā. Šķita, ka sieviete nosauc mani vārdā: "Ben," - taču vienā mirklī viņa bija prom, aiz durvīm, un zemā, lietpratīgā balsī ierunājās medicīnas māsa.
- Kā redzat, - viņa teica, - jusu tēvam šeit ir ērti. Viņš atpūšas. Bezsamaņa vairs nedraud, bet viņš daudz guļ. Viņš pievienots pie monitora, - māsa rādija uz pīkstošo aparātu, - un mēs varam viņu vērot no māsu posteņa. Atrasties intensīvās aprūpes palātā viņam vairs nav vajadzības. Doktors Moriss dabūs viņu uz kājām pāris dienās. Žēl, ka jus izmainījāties un nesatikāties, mister Driskil. Labi, - viņa noteica, pārbaudījusi visu, kas tēvam pievienots, un domīgi sabužinājusi spilvenus, - uz dažām minūtēm jūs atstāšu.
- Māsa, jūs redzējāt, ka esmu atnācis kopā ar garīdznieku. Viņš vēlas parunāt ar tēvu…
- Baidos, ka tas atļauts tikai ģimenes locekļiem…
- Varbūt tad varat pateikt, kādas radnieciskas saites mani saista ar mūķeni, kura tikko līkņāja pie tēva?
- Ak, to es nezinu! Viņa nāk katru dienu no rīta un pēcpusdienā. Nospriedu, ka saņēmusi atļauju…
- Garīdznieks, kuru jūs redzējāt ar mani kopā, ir pāvesta Kal- lista personiskais emisārs. Nez vai viņam vajadzētu liegt šo tikšanos. Kā jūs domājat?
- Protams, ne, mister Driskil.
- Un es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jus noskaidrotu, kas tā par mūķeni.
- Protams, mister Driskil.
- Tagad atstājiet mani divatā ar tēvu, ludzu.
Māsa izgāja un aizvēra durvis. Es nostājos pie loga tā, ka mana ēna krita tēvam uz sejas, un vēroju viņu.
- Pazīstu savu dēlu. Krietns zēns, Ben. - Tēvs tikko manāmi pavēra kreiso aci. - Novēlu tev nekad nepiedzīvot sirdstrieku. Sajūta ir tāda, it kā krūtis būtu ietriekusies raķete. Jāmirst ar godu, kā krietnam cilvēkam pieklājas, nevis šādi.
- Redzu, ka esi saņēmies, - es teicu. - Pamatīgi mani sabiedēji.
- Kad nokritu pa kāpnēm?