- Nē. Tagad, kad ierunājies. Nebiju gaidījis…
- Gluži vienkārši izliekos, - viņš sacīja.
- Kā tas jāsaprot?
- Izliekos, ka jūtos labāk. Īstenībā es jūtos pretīgi. Lai paceltu roku, paiet puse dienas. Ar ārstiem runāju maz, citādi šie uzslies mani stāvus un liks skraidīt, sasodītie sadisti. - Tēvs elpoja sēcoši, ieelpas bija seklas un ātras. - Man visu laiku sapni rādās Vela… Vai atceries dienu, kad Garijs Kūpers jūs abus zīmēja?
- Vai zini? Atcerējos to vakar.
- Sapņos man mirušie vien rādās. Vela, Garijs Kūpers, tava māte… - Viņš klusi noklepojās. - Priecājos, ka esi atnacis, Ben. Panāc tuvāk, noskūpsti tevu. - Es pieliecos un piespiedu vaigu pie tēva vaiga. Tas bija silts un sauss, klāts maziem bārdas rugājiem, no tiem droši vien ari ādas pelēcigums. - Saņem manu roku, Ben, - viņš sacīja, un es to izdarīju. - Tu neesi no vieglajiem bērniem un to zini. Tāds droši vien ari paliksi. - Es atliecos, pajokodams, ka atskabargainā daba ir mana pievilcīguma noslēpums. -Jā, tāds ari paliksi, - viņš noteica.
- Tev par prieku varu pavēstīt, ka aiz durvīm gaida pāvesta emisārs.
- Ak Dievs, vai tad mans stāvoklis ir tik ļauns?
- Viņš ieradies arī Veļas dēļ. Ar divkāršu uzdevumu.
- Ben, tu esi zaimotājs. Baidos, ka grēcinieks arī.
- Tu labi zini, ka viņš nedosies projām, iekams nebūs tevi redzējis.
- Laikam gan. Nu, ceru, ka apmierināji savu ziņkāri. Vai priecājies, ka joprojām esmu dzīvs un kustos? - Es pamāju ar galvu. - Neizturies kā svešinieks. Visu laiku gaidīju, kad tu atnāksi.
- Man teica, ka tu esot bezsamaņā. - Es uzsmaidīju tēvam. -Tāpēc priecājies, ka vispār atnācu.
- Man patiešām laimējies. - Viņš vārgi pasmaidīja man pretī.
- Kas tā par mūķeni, kas grozījās ap tevi?
Tēvs papurināja galvu.
- Ūdeni, Ben. Lūdzu. - Es pasniedzu plastmasas krūzīti ar ūdeni, ko tēvs caur salmiņu sūca. - Lai ienāk tas pāvesta cilvēks, - viņš nosēcies teica. - Jūtos noguris. Apciemo mani vēl kādu reizi, dēls.
- Apciemošu. - Es pamāju ar galvu. Kad aizgāju līdz durvīm, saklausīju viņa balsi no jauna.
- Ben… - tēvs teica, - vai kaut kas ir zināms par slepkavu? Vela, Lokharts, Endijs… Vai kads notverts?
Es papurināju galvu.
- šauts ar vienu un to pašu ieroci. Acīmredzot slepkava ari viens.
Tēvs aizvēra acis. Es izgāju gaitenī un atgriezos uzgaidamā telpā.
Sandanato, smēķēdams cigareti, raudzījās vecās sarkano ķieģeļu ēkas pagalmā. No gaisa atkal nāca lietus kopa ar sniegu, ārā jau krēsloja. Sandanato bija gulējis, taču atpūties neizskatījās. Viņš bija tālu prom no Romas, un šķita, ka ikviena pieveiktā jūdze atstājusi iespaidu uz viņa izskatu.
- Tēvs ir pamodies, - es teicu. - Izmantojiet izdevību.
Viņš notvēra manu acu skatienu un pamāja. Tad nodzēsa cigareti un aizgāja pa gaiteni.
Uzgaidāmā telpā ienāca Elizabete, un viņu pavadīja tēva palātā redzētā mūķene. Kontrasts mani pārsteidza. Pavecajai sievietei droši vien ne prātā nenāca, ka mūķene var dzīvot un izskatīties tā kā Elizabete. Paraudzījusies uz mani, Elizabete pavērsās pret mūķeni.
- Jums vajadzētu pazīt šo atkritēju, - Elizabete sacīja.
- Protams, - vecākā mūķene atbildēja. Sievietes vaibsti bija smalki un asi, āda gluda. Viņa atgādināja senu porcelānu, kas ar laiku kļūst arvien vērtīgāks. Mati, protams, bija noslēpti, seju ieskāva balta galvassega. Ši sieviete joprojām bija skaista, un atlika vienīgi minēt, cik burvīga viņa bijusi jaunībā. Man vienmēr laimējās satikt skaistas mūķenes. Ja kādai no viņām uz deguna bija kārpa vai virs augšlūpas ūsiņas, to es ātri vien aizmirsu. - Es pazīstu Benu četrdesmit gadu. - Viņas acīs pavīdēja draiska liesmiņa. - Taču mani gan viņš neatceras.
Nākamajā mirklī man atmiņā kaut kas uzzibsnīja.
- Kā gan iespējams jūs aizmirst? Māsa Marija Angelīna? Kas to būtu domājis! Māsa Marija Angelīna izvadīja mani caur pirmo ticības krīzi.
- Žēl, ka viņa nevarēja būt līdzās tev ari turpmāk un pacelt ik reizi, kad gadijās paklupt, - Elizabete smaidīdama sacīja, un viņas acīs mirdzēja prieks.
- Par ko jūs runājat, Bendžamin? - Māsa Marija Angelīna ziņkāri uz mani lūkojās. - Par kādu ticības krīzi?
- Kādu dienu skolā man viss bija līdz kaklam. Jūs sadevāt ar lineālu man pa pirkstiem, es aizbēgu un noslēpos skolas pagalmā, pēc tam muku projām, bet jūs mani notvērāt. Es nospriedu, ka nu gan dabūšu trūkties… taču jūs mani apskāvāt, glaudījāt man muguru un teicāt, ka viss būs labi. Es nesapratu, kas notiek, un nekad to neesmu sapratis. Tāpēc varat būt pārliecināta, ka aizmirst jūs nebija iespējams, māsa.
- Dīvaini, - viņa novilka, - bet šo gadījumu neatceros. Itin nemaz. Taču man jau ir septiņdesmit, tāpēc nav brīnums, ka atmina viļ.
- Pieļauju, ka tas bija parasts gadījums jusu ikdienā. Nezināju, ka jūs pazīstat manu tēvu.
- Jā, skolēnu bijis daudz… Tavs tēvs un māte? Mēs vienmēr bijām draugi. Todien, kad tēvu ķēra sirdstrieka, biju atnākusi pie misis Frānsisas. Un piepeši… ieveda viņu. Es jutos satriekta. Jusu tēvs, mister Driskil, pieder pie tiem cilvēkiem, ar kuriem, šķiet, nekad nekas ļauns nenotiks. - Viņa cieši ielūkojās man acis un pagriezās pret Elizabeti. - Daži cilvēki tādi ir. Šķiet, ka viņiem trukst mirstības gēna… lāču mēs visi peldam vienā laivā, kam piestātne ari tikai viena. - Viņa klusi nopūtās un uzsmaidīja jauku mūķenes smaidu. - Ben, es priecājos, ka atkal jus sastapu. Pieņemiet manu dziļāko līdzjūtību. Māsa Valentīna bija ļoti miļš bērns. Labi, ka vismaz jusu tēvs atlabst. Es aizlūgšu par jums visiem.
Tiklīdz palikām vieni, māsa Elizabete pavilka mani aiz piedurknes, un mēs pagajām malā. Viņa raudzījās uz mani un mulsi smaidīja. Tajā bridi man ienāca prātā, ko es bez viņas tagad iesāktu.
- Mani aiz piedurknes mēdza raustīt Vela, - es saciju.
- Piedod. - Elizabete acumirklī palaida to vaļā.
- Nē, - es teicu. - Man tas patika. Šķita… ka tā jābūt.
- Vai apsoli uzvesties labi? - Viņas balss bija maiga un klusa.
- Vai pāraudzināt mani nav par vēlu? - es atjautāju.
Kad braucām ar automašīnu mājup, man prātā iešāvās kāda doma.
- Māsa Marija Angelīna… - es vilcinādamies sacīju. - Interesanti, vai viņa pazina tēvu Governo? Viņam patika skaistas meitenes, tātad, iespējams, viņš to ievēroja. Vai es runāju muļķības?
- Kas to lai zina, - Elizabete atbildēja.
Viņa neļāva man gulēt. Viņa ielauzās manā miegā, nakts tumsā, izgaisināja manas cerības uz atpūtu un mieru. Es aizvēru acis un redzēju sava priekšā viņas seju, it kā viņa būtu atnākusi pie manis sapni. Taču tas nebija sapnis. Es gulēju vaļējām acīm, jo tā gribēja Vela.
Šķita, ka viņa devusi man dažas dienas, lai es attaptos no trieciena - viņas nāves. Tagad Vela pieprasija, lai es rīkojos. "Pietiek sērot," viņa mudināja. "Saki, lielais brāli, ko tu grasies darīt? Kāds izdzimtenis iešāva man lodi galvā, un es gribu zināt - ko tu grasies darīt?" Es sapratu, ka viņa neķircina mani, ka tā nav spēle, ka viņa gaida atbildi. Viņa bija enerģijas un izlēmības pilna. "Savu darbu es izdarīju," viņa teica, "es riskēju, tāpēc mani nogalināja. Esmu atstājusi tev pietiekami daudz pavedienu, lai tu izprastu šo noslēpumu… Es mēģināju kaut ko uzzināt par tēvu Governo un bungās noslēpu fotogrāfiju. Tagad, Dieva dēļ, noķer šo piespēli, un - uz priekšu! Ak, lielais Ben, kāpēc es tev uzticējos, tu esi tāds tūļa! Saņemies manis deļ un paradi viņiem visiem!"