Ap pusnakti, kad visi mājā gulēja, mana mīļā nelaiķa māsa vairs nebija izturama. Viņas rēgs bija pārāk trokšņains. Man vajadzēja nojaust, ka tā būs. Nāvē Vela bija tāda pati kā dzivē - neatlaidīga un apņēmīga. Es piecēlos un uzmetu uz pleciem rīta- svārkus. Vela nelika mani mierā, nemitīgi pārtraukdama manu domu gaitu. "Rīt tu mani apglabāsi, Ben, tu mani apglabāsi… un tad es patiešām būšu prom, prom uz visiem laikiem, prom…"
- Tā nesaki, - es ņurdēju. - Tu vienmēr būsi kopa ar mani, mana mazā, mīļā māsiņa, un mēs abi to zinām. Citādi nemaz nevar but. - Es dzirdēju viņu vēlreiz nosaucam mani par tuļu, un tad balss izgaisa.
Man vajadzēja iedzert. Varbūt viskijs man palīdzēs aizmigt vai arī iemidzinās Veļu. Iedams lejā pa kāpnēm, es klausījos, kā vējā krakst un sten vecā māja. Kā lai tāda rēgi rod mieru…
Garajā istabā dega gaisma.
Vienā no sinepju krāsas ādas krēsliem ar muguru pret auksto kamīnu sēdēja Sandanato.
- Nu gan aukstumiņš, - es sacīju.
Uz galdiņa blakus krēslam stāvēja brendija pudele, un abās rokās viņš turēja glāzi. Pelnutraukā dzisa cigarete. Sandanato vilcinādamies pacēla uz mani skatienu. Sejā vīdēja bezmiega pēdas. Mana ierašanās viņu nepārsteidza.
- Nevarēju aizmigt, - viņš paskaidroja. - Atradu, piedodiet, brendiju. Vai es jūs pamodināju?
- Nē, nē. Man arī nenāca miegs. Domāju par rītdienas bērēm. Rīt šeit ies karsti. Daļa sērotāju gaidīs, ka māsa piecelsies no zārka un visiem krietnajiem katoļiem pasludinās pestīšanu, bet citi uzskatīs, ka viņa noslēgusi vienošanos ar sātanu un taisnā ceļā nonākusi elles mūžīgajās liesmās. Nu, apmēram tā. Nervi saspringti… kā lai guļ?
Viņš palocija galvu.
- Šķiet, ka jums ir ne mazāk raižu kā man. Vai drīkstu piedāvāt malku jūsu brendija, mister Driskil?
- Patiešām, to var. - Viņš dāsni piepildīja glāzi, un es mudināju viņu, lai ielej sev arī. Sandanato pasniedza man dzērienu. - Paldies, monsinjor. Lai mums atnāk miegs! - Mēs saskandinājām un iedzerām.
- Vai drīkstu jautāt, vai esat gleznotājs? Izcils darbs. Patiešām izcils. Tāds jūtu patiesums. Tāds garīgums!
Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā. Ievilcis no cigaretes dūmus, Sandanato pamāja ar roku uz istabas galu, un es to ieraudzīju.
Sandanato bija noņēmis no molberta pārklāju. Viņš nevarēja zināt, ka tēvs aizliedzis savus darbus aplūkot, iekams tie nav pabeigti. Galda lampas vājajā gaismā es mēģināju audeklu saskatīt.
- Nē, mans tēvs. Viņš glezno.
- No darba strāvo īsts traģisms. Kā arī dziļas zināšanas par kristietību un tās vēstures izpratne. Sakiet, vai kādreiz jūsu tēvs ir gleznojis sena klostera drupas? Patiešām dramatisks skats… Šis darbs ir lielisks, ļoti lielisks. Vai iepriekš to nebijāt redzējis?
- Nē, nebiju. Tēvs nevienam nerāda gleznu, pirms tā nav pabeigta.
- Tad lai tas paliek mūsu noslēpums. Lūk, īsta mākslinieka pieticība! - Viņš piecēlās no krēsla, pagriezdams profilu pret gaismu. Ērgļa deguns, es nodomāju. Par spīti aukstajai istabai, piere viņam norasoja sviedriem. - Paiesimies tuvāk. Manuprāt, glezna jūs apburs, ja vien joprojām mākat atšķirt īstu katolicismu no izdomāta. - Monsinjors izpūta dūmus, un tie aizplīvuroja viņa vaibstus.
-Joprojām?
- Jūsu māsa reiz. ieminējās, ka neilgu laiku bijāt jezuīts. Bet tad, - viņš paraustīja plecus, - jūs no tā aizgājāt.
- Delikāti sacīts.
- Jāatzīstas, ka viņa izmantoja daudz rupjākus izteikumus, ielas terminus. Jūsu māsas valoda bija ļoti izteiksmiga, un viņas idiomām piemita krāsainība.
- Nešaubos. Pareizāk, es to zinu.
- Sakiet, kāpēc jūs aizgājāt no semināra?
- Sievietes dēļ.
- Vai viņa bija tā vērta?
- Vai tad tas nav manā dosjē?
- Apžēlojieties… ko jūs ar to gribat teikt? Tāda dosjē nav…
- Labi, izliecieties, ka neesmu to teicis. Neizdevusies piezīme, ko diktējis bezmiegs…
- Tātad sieviete bija tā vērta?
- Kas to lai zina? Varbūt kādu dienu zināšu atbildi.
- Vai es saklausu jūsu balsī nožēlu vai man tikai tā šķiet?
- Manuprāt, jūs mani nesaprotat, monsinjor. Es aizgāju Svētās Jaunavas dēļ. Nespēju vairs pieņemt nedz viņu, nedz visu pārējo…
- Un jus joprojat neesat aptvēris, vai tas bija pietiekams aiziešanas iemesls?
- Es nožēloju vienīgi to, ka izmantoju viņu par aizbildinājumu. Bija daudz svarīgāki iemesli.
- Labi. Autobiogrāfiski sīkumi šodienai pietiek. - Viņš pasmaidīja. - Nāciet paskatieties uz tēva darbu.
Mēs piegājām pie molberta, un es ieslēdzu vēl vienu lampu. Skatienam pavērās imperators Konstantīns, kurš saņēmis zīmi no debesīm. Sev raksturīgajā primitīvajā vēstījuma stilā tēvs bija attēlojis bridi, ar kuru sākās svarīgas pārvērtības Rietumu vēsturē. Domīgi braucīdams zodu, monsinjors Sandanato caur dūmu vērpetēm lūkojās uz audeklu. Tad, it kā manis šeit nebūtu, viņš ierunājās. It kā stāstītu kādam pagānam notikumus, kas pirms ilga laika risinājās uz ceļa, kurš veda uz Romu. Viņš stāstīja par Baznīcu un asinīm, kas tās vārdā izlietas…
Baznīcas vēsture pielīdzināma krāšņam gobelēnam, kur attēlotas kliedzienam pavērtas mutes, miesas, no kuram noplēsta āda, un virmojošu asiņu jūra. Šo neprātu gadsimtiem diktējusi neremdināma godkāre, alkatība un pērkamība, un visu galu galā izšķīrušas intrigas, sazvērestības un karagājieni. Tajā pašā laikā vajadzēja saglabāt līdzsvaru starp labu un ļaunu, starp varu un iejūtību, egoismu un nesavtību, vajadzēja dot cilvēkiem ticību un cerību. Cerību un solījumus, lai absolūti neciešamo eksistenci padarītu kaut cik ciešamu. Nav nozīmes, ko Baznīca mocīja vai nogalināja, - to darīja cilvēki. Cilvēki, nevis ticība, ko aizstāvēja Baznīca. Ikvienā laikā dzīvojuši gan slikti, gan labi ļaudis. Bet ticība - tas ir pavisam kas cits, tā ir ideja, ka Kristus miris par mūsu grēkiem, ka cilvēks savā vājumā un nevaribā caur Kristu var iegūt cerību uz mūžīgu dzīvi, tieši ticības vēsts vienmēr nolieca svaru kausus uz vienu pusi. Mums māca, ka labais vienmēr gūst virsroku, ka tas ir stiprāks, bet dažreiz par to rodas šaubas. Biežāk, nekā mums gribētos.
- Lidz trīssimt divpadsmitā gada divdesmit septītajam oktobrim, - Sandanato sacīja, - būt kristietim bija samērā vienkārši un pat patīkami. Jā, tevi varēja izbarot lauvām vai iekalt važās, tevi varēja palaist caur ierindu, kas sitis tevi lidz nāvei ar nūjām vai pletnēm. Tevi pat varēja uzstiept uz krusta kādā ceļmalā citiem par mācību. Toties tu skaidri zināji, kādas ir tavas attiecības ar pārējo pasauli. Bagātība, vara, miesaskāre ir ļaunums, bet nabadzība, ticība Tam Kungam un pestīšanas solījums - tas ir labi, un tev uz to jābalsta sava eksistence.
Lai gan Sandanato lekcijai nebija izvēlējies īsti piemērotu laiku, jāatzīst, ka mani tā aizrāva. Nez kāpēc ap sirdi kļuva mierīgi, un vairs negribējās ne strīdēties, ne noliegt. Acīmredzot tieši tā piedienas klausīties krietnam katolim.
Trīssimt divpadsmitā gada divdesmit septītais oktobris.
Konstantīns, pēc izcelsmes vācietis, trīsdesmit vienu gadu vecs, pārvaldīja sešas valodas, bija varonīgs karavīrs, imperators un pagāns un valdīja no Skotijas līdz Melnajai jūrai. Trīssimt divpadsmitajā gadā viņš gatavojās izšķirošai kaujai pie Milvio, viena no Romas lielākajiem tiltiem. Kaujas priekšvakarā, kad saule jau slīga uz rietu, Konstantīnam parādījās vīzija… un pasaule pēc tam kļuva pavisam citada. Sarkanzeltainajās debesīs viņš ieraudzīja Jēzus krustu un, tāpat kā Pāvils ceļā uz Damasku, dzirdēja balsi: "Ar šo zīmi tu uzvarēsi." Nākamajā rītā, kad imperators devās kaujā, uz viņa karavīru vairogiem un zirgiem uz pierēm bija uzzīmēts krusts. Kaujā viņi uzvarēja. Roma piederēja Konstantīnam, un viņš zināja, kas šo uzvaru viņam atnesis. Jēzus vara un spēks.