Trīssimt divpadsmitā gada divdesmit astotais oktobris.
Noplūciis sviedriem un nošķiedies asinīm un dubļiem, Konstantīns pieprasīja, lai viņu ved uz Romas Trasteveres rajonu, kur slēpās kristieši. Tur viņa priekšā stājās šausmu pārņemts maza auguma vīrs ar brūnu ādas krāsu. Tas bija toreizējais pāvests Mil- tiāds. Visu mūžu Miltiāds bija slēpies, paniski baidīdamies, ka viņu notvers un piespriedīs nenovēršamo nāves sodu. Aiz šaus- mam viņš pieprasīja tulku, lai gan pēc tā nebija vajadzības, jo Konstantīns runāja nevainojamā latīņu valodā. Pāvests, stāvēdams slaidā gaišmatainā teitoņa priekšā, trīcēja no galvas līdz kājām. Noklausījies viņa vēstījumu, pāvests gandrīz noģība.
Turpmāk viss būs citādi, daudz labāk, pa jaunam. Roma būs kristīga. Imperatora kroni greznos nagla no Kristus krustā sišanas, vēl viena nagla būs zirglietās, lai kaujā tas vienmēr būtu kopā ar viņu.
Nākamajā dienā Konstantīns ar ģimeni, Miltiādu un viņa pirmo priesteri Silvestru pabrauca garām Kaligulas cirka arēnai, garām Apollona un Ķibeles templim, dodoties uz kapsētu Vatikāna kalnā. Tur Konstantīns nometās ceļos pie Pētera un Pāvila apbedījuma un noskaitīja lūgšanu. Pēc tam visi pastaigājās pa kapsētu, un imperators stāstīja par darāmajiem darbiem - šeit, virs kapavietas, jāuzceļ bazilika un tai jāpiešķir Pētera vārds, bet Pāvila pīšļi jāpārved un jāapglabā pie ceļa uz Ostiju, vietā, kur viņu nogalināja. Tur sliesies vēl viena bazilika. Un tas vēl nebija viss. Konstantīns bija cilvēks ar misijas apziņu. Procesija virzījās uz Laterāna pakalnu, uz kura pletās romiešu senās Laterānu dzimtas pilis. Imperators, plaši atvēris kādas pils vārtus, iesaucās: "Laipni lūdzu Miltiāda īpašumā! No šā briža te dzīvos viņš un visi svētā apustuļa Pētera pēcteči!"
Pēc piecpadsmit mēnešiem Miltiāds nomira, un Konstantīns par pāvestu kronēja Silvestru. Silvestrs, pirmais pāvests, kam piederēja laicīgā vara, daudz asrcdzīgāk nekā Miltiāds saskatīja Baznīcas nākotnes iespējas. Enerģiski izmantodams sev dāvāto izdevību, viņš kļuva par ietekmīgu jaunās Baznīcas pārstāvi. Tieši Silvestrs nepārtraukti uzturēja saikni starp Baznīcu un impēriju, gādādams, lai pa taisnajiem romiešu ceļiem Baznīca nokļūtu ikvienā plašās impērijas nostūri. Tieši Silvestrs uzklausīja Konstantīna grēksūdzes. Tieši Silvestrs saprata, ka nemaz nav jāgaida Kristus otrā atnākšana, lai Viņš triumfētu. Jēzus Kristus kopā ar vareno Romu, apustuļa Pētera sekotājiem un viņu institūtiem var valdīt pār pasauli ari bez tā. Baznīcas iespējas šķita neierobežotas.
- Līdz tam trīs gadsimtus mūsu eksistence bija apdraudēta, - Sandanato turpināja. - Mūs vajāja un mocīja, un mēs slēpāmies. Silvestrs deva kristiešiem lielo iespēju kļūt par pasaules Baznīcu. Jēzus bija uzrunājis Konstantīnu, pievērsis viņu ticībai, bet Konstantīnam savukārt bija vara un līdzekļi, lai ticībai pievērstu pārējo pasauli. Garīgums apvienojās ar bagātību, varu un spēku. Nodrošinājies ar Konstantīna atbalstu, Silvestrs pa jaunam varēja ieklausīties vārdos, ko Jēzus bija teicis Pēterim Hermona kalnā. - Sandanato apklusa un lūkojās uz mani, it kā gribētu pārliecināties, vai šis citāts man atmiņā saglabājies vai ne. No manas zemapziņas dzīlēm šie vārdi patiešām uzpeldēja.
- "Un es tev došu debesu valstības atslēgas," - es citēju. - "Un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs."
- Tieši tā, - Sandanato sacīja. - Pirmo reizi vēsturē Pētera sekotājam bija piešķirta neierobežota vara. Un, protams, kopā ar
Ba/nīcu viņš tai krita par upuri. Turklāt nākamajos gadsimtos vardarbība gluži vai vajāja mūs… Tāda bija Konstantīna noteiktā cena, - bridi klusējis, Sandanato turpināja. - Par laicīgu varu jāmaksā laicīga cena. Roku rokā ar varu allaž iet šīs varas tīkotāji, intriganti, dažāda ranga politikāņi, kuru mērķis ir atņemt mums militāros sabiedrotos, atņemt mūsu bagatibas. Mūsu vēsture ir nepārtrauktu, pret mums vērstu draudu un kompromisu vēsture. Taču līdz šim, mister Driskil, mēs vienmēr zinājām, kas ir mūsu ienaidnieki. Pat, ja situācija kļuva katastrofāla, mēs sapratām, kas notiek. Jūs, protams, esat lasījis par neciešami karsto tūkstoš astoņi simti septiņdesmitā gada augustu…
Kā jau piedienas bijušajam semināristam, es labi atcerējos tā laika notikumus, jo mums tie bija jāzina. Toreiz laicīgā pasaule piepeši pavērsās pret Baznicu. Īstenībā aizmetņi notikumiem, kas risinājās taja svelmainajā vasarā pirms vairāk nekā gadsimta, brieda jau tūkstoš astoņi simti divdesmit trešajā gadā un turpināja briest divdesmit tris gadus Leona XII, I'ija VIII un Gregora XVI valdīšanas laikā. Tie bija divdesmit trīs pāvesta diktatūras gadi Romā un katoliskajos valdījumos, ko pārraudzīja pāvesta vietval- ži. Šajā laikā gandrīz ceturtdaļu miljona cilvēku sodīja ar nāvi vai nolēma mūža ieslodzījumam, daudzus par politiskiem noziegumiem, lai gan viņi bija tikai izpelnījušies Baznīcas nelabvēlību, izsūtīja. Grāmatas pakļāva cenzūrai, ļaudīm liedza pulcēšanās brīvību - ne lielākos bariņos par trim -, pārvietošanos stingri ierobežoja. Visur aktīvi darbojās tribunāli, kas piesprieda apsūdzētajiem bargus sodus. Tiesas procesi notika vienīgi latīņu valodā, tāpēc pavisam maz bija tādu tiesājamo, kuri saprata, kādā noziegumā viņus apsūdz. Šo pāvestu valdīšanas laikā taisna tiesa beidza eksistēt - spriedumus noteica Vatikāns. Leons XII pat pamanījās restaurēt inkvizīciju ar visu tās daudzveidīgo spīdzināšanu. Šo pāvestu ausis bija nedzirdīgas pret pārvaldamo žēlabām un raudam. Gandrīz vai katras pilsētas galveno laukumu greznoja karātavas, gluži ka rijīgi maitasputni sagaidīdamas ikvienu, kurš aizkaitinājis Baznīcu.
lajā laikā radās neskaitāmas slepenas biedrības. Slepkavošana kļuva par dzīvesveidu, par profesiju. Kad, teiksim, Boloņas iedzīvotāji sadumpojās, nemierus apslāpēja ar brutālu nežēlību. Uz pāvesta aicinājumiem vienmēr labprāt atsaucās Austrijas karaspēks, kas, šķērsojis robežas, vingrinājās kara mākslā, stādamies preti nepaklausīgajiem pilsoņiem. Taču vēstures rats pamazām iegriezās citā gultnē, un tūkstoš astoņi simti četrdesmit trešajā gadā tauta - pec Baznīcas ieskatiem, pūlis, - Romā pārņēma varu.
T ūkstoš astoņi simti četrdesmit sestajā gadā par pāvestu ievēlēja Piju IX, un pasaule, ko viņš mantoja, bija nožēlojama un izmisuma pilna. Vismaz tāda tā izskatījās 110 pāvesta pils logiem. Garibaldi un Madzīni cīnījās par republiku, un drīz pēc kāpšanas Svētā Pētera bazilikas tronī Pijs Bavārijas sūtņa karietē nakti bēga ārā no Romas, neapstādamies līdz pat Neapolei, kur slēpās dažādās vietās. Pa to laiku Roma pasludināja sevi par republiku, simboliski atbrīvojās no pāvesta, nonāvēja garīdzniekus un izlaupīja baznīcas. Romā Pijs varēja atgriezties tikai pēc četriem gadiem, kad pilsētu ieņēma franču armija. Madzīni aizbēga uz Šveici, un Garibaldi atgriezās kalnos. Tiesa, Pijs IX atgriezties spēja tikai ar ārzemju karaspēka atbalstu, taču svarīgs bija pats viņa atgriešanās fakts, un pārējam nebija nozīmes.
Pijs IX sāka savu valdīšanu uz nedzirdētas popularitātes viļņa un, pauzdams pateicību, centās dot ļaudīm to, ko viņi vēlas. Viņš padzina jezuītus, deva atļauju publiskas avīzes izdošanai, likvidēja geto, gādāja par pirmā dzelzceļa ierīkošanu pāvesta valdījumos. Pat izsludināja civilo konstitūciju, un tas viss bija darīts ar mērķi dzēst gadsimta ceturksnī nodarīto ļaunumu. Taču vēsture ir kā auļojošu zirgu rauta kariete, zem kuras riteņiem ir tik viegli pakļūt. Ļaudis domāja par nākotni, nevis tiecās atgriezties pagātnē, un šo nākotni viņi saskatīja nevis pāvestā, bet gan piederībā jaunajai itāliešu tautai.