Notikumi sasniedza kulmināciju, kad uz Kvirināla pils kāpnēm nogalināja pāvesta premjerministru eleganto aristokrātu Rosi. Kad Rosi gāja ārā pa durvīm slaveno kāpņu augšgalā, viņu sagaidīja neliels dīkdieņu pūlis. Nākamajā mirklī uz priekšu izlēca jauns cilvēks un nozibēja asmens, ietriekdamies Rosi kaklā. Rosi sagrīļojās un nokrita, kāpnes noplūda asinīm, bet naidpil- nie ļaudis auroja… Pijs šo skatu vēroja pa sava kabineta logu. Baisā iztēles aina mani nepamet kopš skolas gadiem.
Pagātnē, ja pāvesta vara bija apdraudēta, vienmēr palīgā varēja aicināt kādu armiju. Silvestrs I, Leons III, Gregors VIII, Kle- ments VII - viņi labprāt pieņēma izaicinājumus, zinādami, ka palīgā var pasaukt vienu vai otru karaspēku. Taču tūkstoš astoņi simti sešdesmit devītajā gadā nebija nevienas armijas, kas steigtos aizstāvēt pāvesta valsti. Eiropas galvaspilsētās de facto bija pieņemts lēmums, ka pāvesta varai reizi par visām reizēm jādara gals. Londonas The Times rakstīja par "novecojuša institūta pirmsnāves krampjiem". Atceros, ka, mācīdamies par šo periodu, es pārsteigts prātoju, vai tēvs patiešām zina, ka I3az.nīcas vēsturē bijis tik briesmīgs laiks. Man negribējās ticēt, ka tēvs man par to nav teicis ne vārda, brīdinājis mani. Pēc tam nodomāju, ka viņš acīmredzot dara visu, lai nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos.
CIadsimtos, kopš Konstantinam parādījās vīzija, kristietībai pirmo reizi bija pienākuši tik grūti laiki. Taču Pija rīcībā bija trumpja kārts, un viņam neatlika nekas cits kā to izspēlēt. Viņš nolēma vērsties pie garīgās varas, ko Jēzus savulaik nodeva Pēterim, - pie gara spēka. Tūkstoš astoņi simti sešdesmit devītā gada jūlija bīskapija pasludināja nemaldīguma doktrīnu un tā dēvēto arhibīskapu prioritāti. No tā brīža morāles un ticības jautājumos pāvestam vairs nebija iespēju kļūdīties, jo viņš pakļāvās bīskapijai, lajā pašā laikā viņš pats bija arhibīskaps, tāpēc viņa mācība un lēmumi nebija apstrīdami visā kristīgajā pasaulē. Baznīca pasludināja pāvestu par savu vadoni, vienīgo garīgo līderi un ganu, vienīgo Dieva vietvaldi uz zemes, un neviens to neuzdrīkstējās noliegt vai par to šaubīties.
Tomēr šajā reformā bija viena vājā vieta, un vislabāk to zināja Pijs. Garīgajās cīņās Baznīca guva uzvaru, bet laicīgajās zaudēja.
Un tā nebija tikai metafora. Kaujas risinājās gluži reālas. Tūkstoš astoņi simti septiņdesmitā gada deviņpadsmitajā augustā prūšu karaspēka vienības sāka uzbrukumu Romai, un franči tajā pašā dienā bija spiesti vest savu armiju no pilsētas ārā. Nepilni četri tūkstoši viru ģenerāļa Kanclera vadībā stājās pretī pāvestam, un ģenerāļa Kadornas komandētā itāliešu nacionālā armija ar sešdesmit tūkstošiem kareivju dienas laikā jau bija krietnu gabalu no Romas mūriem. Pijs, kuram nebija izvēles, šķietami pretojās un tad padevās.
Karalis Viktors Emanuēls, jaunās nācijas vadonis, bija uzvarējis. Roma kļuva visas Itālijas galvaspilsēta. Divdesmitā augusta rītausmā lielgabali noklusa.
Nepagāja ne piecas stundas, kad virs Svētā Pētera bazilikas kupola uzvijās balts karogs.
Oktobrī pāvesta valdījumos notika plebiscīts. Par pievienošanos Itālijas Republikai nobalsoja simt trīsdesmit divi tūkstoši seši simti astoņdesmit viens cilvēks. Pret bija tikai tūkstoš pieci simti piecas balsis. Tūkstoš astoņi simti septiņdesmit pirmā gada pavasari Italijas parlaments garantēja pāvesta suverenitāti un neaizskaramību viņam pakļautaja teritorijā, kur ietilpa Vatikāns, Late- rāns un vasaras mītne Gandolfo pili. Pijs uz to reaģēja ar rūgtuma pilnu frāzi, ko nebeidza atkārtot lidz mūža galam: "Tagad mēs esam cietumnieki."
Brīvību Baznīca atguva tikai tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajā gadā, kad Pijs XI panāca vienošanos ar Benito Musolīni un parakstīja tā dēvētos I.aterāna paktus, kas Baznīcai atkal ļāva brīvi darboties varas, finanšu un politikas pasaulē.
Sandanato noklikšķināja greznas zelta šķiltavas. Man degunā iecirtās Guuloise aromāts, un novirmoja dūmi.
- Varmācība nav nekas jauns, - viņš sacīja. - Mes abi to zinām. Vardarbība Baznīcā… šis temats nez kāpēc ļoti ieinteresēja jūsu māsu. Apmēram tā izteicās Eminence. Mēs vienmēr no tas esam cietuši, bet mūsdienās ienaidnieks nav identificējams. Saprotiet, pagātnē vienmēr bija skaidrs, kas ir ienaidnieks. Taču patlaban mums ir trīs mirušie, mēs esam šausmu pārņemti un nevaram pasaukt palīgā armiju, lai mūs glābj… tas laiks ir pagājis. Mēs esam vieni, bezpalīdzīgi un neapbruņoti šajā draudīgajā pasaulē. - Es jutu, ka, par spīti drūmajiem vārdiem, Sandanato smaida. Šķita, ka ar runām par varmācību viņš atslābinās. Taču varbūt viņš gluži vienkārši vēlējās to pateikt. Viņš pacēla glāzi ar brendiju. Bija gandrīz četri, manas māsas bēru dienas rīts, un beidzot es jutos tik noguris, lai aizmigtu. - Lai musu ienaidnieku rindās valda apjukums, - viņš noteica.
Es uzmetu viņam skatienu.
- Pasakiet to vēlreiz, draugs.
Māsas bēres man pagāja gluži kā miglā, lai gan es nepārtraukti kaut ko darīju, izpildīdams visas vajadzīgās formalitātes. Kā par brīnumu, tiku ar visu galā, lai gan jutu, ka vēroju sevi un pārējos bēriniekus it kā no malas. Tiku ar visu galā, lai gan apglabāju savu māsu, ievērodams visus tradicionālos, svinīgos katoļu rituālus. Nekad neesmu sapratis, ko viņi īstenībā svin bēru dievkalpojumā. Cilvēks taču nomiris. Protams, esmu saņēmis atbildi, ka misē slavina dzīvi, kas nule kā beigusies, un svin taisnprātiga cilvēka pāriešanu labāka pasaulē. Gandrīz gadsimta ceturksni esmu lauzījis galvu par šo atbildi. Jo īpaši mātes bērēs. Mātes dzive bija tik vientuļa un nelaimīga, ka nespēju to iedomāties par svinību iemeslu.
Ar Veļas bērēm bija citādi. Viņas dzīve bija svinību vērta. Taču nāvi gan viņa nebija pelnījusi. To vajadzēja atriebt.
Persiks novadīja misi nelielajā Ņūprudensas baznīcā, kur sapulcējās piecdesmit sešdesmit pavadītāju, no kuriem vairākums bija varenie, vēl varenākie un paši varenākie. Prezidenta pārstāvis, pāris gubernatoru, trīs senatori, daži valdības locekļi, advokāti un citādi darboņi, kas iedomājās, ka tieši viņi liek zemeslodei griezties. Bija ieradušās piecas sešas televīzijas filmēšanas grupas, ko štata policija turēja pa gabalu. Mēs, Mārgarita, tēvs Danns, māsa Elizabete un es, darījām visu iespējamo, lai bēres nepārvērstos par "plašsaziņas līdzekļos plaši atspoguļotu notikumu", taču velti.
Nekad agrāk nebiju vērojis Persiku darbā, un redzētais atstāja uz mani iespaidu. Mise viņam bija smags pārbaudījums. Baznīcu pildīja man labi pazistamā vīraka smarža. Sveču gaismā zārks tikko manāmi mirdzēja, it kā būtu klāts ar nespodru zeltu. Ceremonija turpinājās. Pēc daudziem gadiem atkal piedalījos svētajā vakarēdienā, turklāt citādi - nevajadzēja vairs mesties pie altāra ceļos, un es saņēmu ne vien Kristus miesu, bet arī asinis. Iespējams, rituāls kļuvis vienkāršāks. Taču tik un tā viss man šķita nereāls. Jo tur, uz paaugstinājuma novietotajā zārkā, gulēja mana mazā māsa.