Es teicu runu. Brālis, kas pārdzīvojis savu jaunāko māsu, un tā tālāk. Laiku pa laikam kāds iešņukstējās, daudzi man uzsmaidīja un māja ar galvu. Tas viss liecināja, ka pasākums izdevies. Manos izteikumos nebija ne miņas no tā, ko es jutu patiesībā. Veļai nāktu smiekli par maniem liekulīgajiem vārdiem gluži kā par labu joku. Citādi es nespēju. Es nespēju šā pūļa priekšā atkailināt savu dvēseli. Kad viss bija galā, atskanēja psalmu dziedājums, sērotāji pamazām devās ārā, un izrāde tikpat kā bija beigusies.
Veļu apglabāja kapsētā blakus nelielai baznīcai Driskilu ģimenes kapavietā. Šeit dusēja māte un tēva vecāki. Nu arī - Vela. Vietas šeit pietiks ari tēvam un man. Mums nebija lielu monumentu, tikai atturīgs akmens galvgali. Mūsu piemineklis, tēvs mēdza teikt, būs mūsu darbs. Šie vārdi nez kāpēc man allaž atsauca atmiņā poēmu "Ozimandija", grāmatu, ko atcerējos no skolas laika. Skaties manos darbos, Tu, Varenais, un ciešanās…
Jutu, ka asais, aukstais vējš mani izpūš līdz kaulam. Negrasī- jos šeit stāvēt, skaļi klabināt zobus, notrausdams no vaigiem sasalušas asaras, un noraudzīties, kā zārks lēni nozūd zem zemes.
Mani pārņēma savāds, iracionāls, bērnišķīgs niknums uz Veļu, ka viņa tā ņēmusi un nomierinājusies, ļaudama sevi aprakt. Acīmredzot es nespēju aprast ar domu, ka ši gudrā, dzīvespriecīgā meitene, mana māsa, šeit gulēs viena visas turpmākās aukstās naktis. Pametis tuvāko ģimenes draugu pulciņu, kas, saspiedies ap kapu, gaidīja drāmas pēdējo ainu, es devos prom. Māsa Elizabete un Mārgarita Kordere palika kopā ar citiem.
Pēc brīža jau biju ticis pie augstā dzelzs žoga, kas norobežoja kapsētu. Pa debesīm traucās zemi pelēki mākoņi. Piepeši es ievēroju dažas kapu plāksnes, kas bija ieaugušas zālē aiz žoga. Atvēris vārtus, es izgāju pa tiem ārā. Nekad agrāk necilās plāksnes nebiju šeit pamanījis, bet nu vai nu likteņa pirksts, vai nojauta mani pie tām atveda.
Uz tēva Vinsenta Governo kapa auga dzelkšņi un vērmeles. Uz plakanās, zemē iegrimušās akmens plāksnes vārds un gad- skaitļi bija iecirsti tik maziem burtiem, ka tos gandrīz nevarēja saskatīt. 1902-1936. Pašnāvnieku apglabāt svētītā zemē nebija ļauts.
Acīmredzot kavējos pie žoga ilgāk, nekā pats domāju, jo vārtiem tuvojās bērinieki. Māsa Elizabete, apstājusies man līdzās, pie- tupās, lai redzētu, kas saistījis manu uzmanību. Viņa bija uzvilkusi tradicionālu, mazliet pāršūtu mūķenes apģērbu, ko bijām sameklējuši Veļas drēbju skapī. Ieraudzījis viņu šajā tērpā sev blakus, es nodrebēju. Viņa it nemaz nebija līdzīga sev, it kā būtu sa- posusies uz maskuballi. Izlasījusi vārdu uz kapakmens, viņa piešāva roku pie mutes.
- Ak Dievs!
- Nabaga puisis, - es teicu. - Varu iedomāties, kādas atvadas viņam sarīkoja labie Baznīcas tēvi. Apraka šeit gluži kā klaidoni suni, pēc tam izlikās, ka tāds vispār nekad nav dzīvojis. Tāpēc, ka izdarījis pašnāvību. Kaut gan īstenībā nogalināts. Nē, māsa, viņš jāapglabā kapsētā, taču ne šajā, protams…
Kad cauri kapsētai devāmies atpakaļ, viņa paņēma mani zem rokas.
- Tu runāji ļoti labi, Ben. Veļai būtu…
- Nekā laba tur nebija. Nemāni sevi.
- Nē, tu runāji labi. Viņa lepotos ar tevi.
- Vai gribi dzirdēt ko jocīgu?
-Ko?
- Es neatceros nevienu vārdu, ko sacīju.
- Ak, Ben! Ja tu būtu patiešām tāds asais džeks, kāds izliecies, es tevi ciest nevarētu.
- Neiesaku iepazīt mani tuvāk, dārga. Vela zināja, kāds esmu īstenībā. Tāpēc atstāja man to fotogrāfiju.
- Nesaprotu…
- Vela visu savu mūžu aizstāvēja to, kas, viņasprāt, bija pareizs un patiess. Ja nezināja šos viņas mērķus, viņu varēja noturēt par atriebes eņģeli. Viņa bija skarbāka par mani.
- Varbūt nemaz neesmu viņu pazinusi…
- Tu pazini viņu. Tu viņu pazini. Labāk to atzīsti, bet tagad sagatavojies tam, kas mūs gaida mājās.
- Vai tu redzēji māsu Mariju Angelīnu?
- Nē, es tikpat kā neko tur neredzēju.
- Viņa sacija, ka atnākusi tieši no slimnīcas. Tēvs tā gribējis. Lai viņa pēc tam izstāstītu, kā viss noritējis.
- Ko tas nozīmē, māsa? Mūža atvasaras romāns?
Māja bija pilna ar cilvēkiem, kurus es tik tikko pazinu. Šaubos, vai Vela pazītu vismaz katru desmito, - tie visi bija tēva draugi un paziņas. Baņķieri, daži pensionāri no CIP, cilvēki no Prinstonas universitātes, prezidenta aprindām tuvi ļaudis, garīdzniecības pārstāvji, juristi un likumdevēji - visi draudzīgi, ar milzu ēstgribu tiesāja tītara gaļu un šķiņķi un malkoja dzērienus. Šķita, ka šie cilvēki iztiek no bezdarbnieku pabalsta un tāpēc tik kāri metas uz ēdienu. Geritiji tik tikko spēja nest uz galda no jauna piepildītos traukus.
Tēvs Danns vadāja varenā auguma arhibīskapu kardinālu Klammeru no pulciņa pie pulciņa gluži kā slikti izdresētu ziloni pa pilsētas ielām. Persiks, Sems Tērners un vēl daži vietējie centās stulbi neblenzt uz visiem šiem raidījumu "Tikšanās ar skatītājiem" un "Ar seju pret nāciju" veterāniem. Māsa Elizabete palīdzēja Mārgaritai Korderei, un abas gluži kā divas manēžas inspektores gadāja, lai viss rit, kā pieklājas.
Cilvēka, kuru es meklēju, šeit nebija.
Lai gan bibliotēka šodienas apmeklējumu programmā neietilpa, es viņu atradu tieši tur.
Drū Samerheiss stāvēja grāmatu pārpilnajā istabā pie loga un pārlapoja Somerseta Moema "Ešendenu" ar autora veltījumu tēvam. Samerheiss Antiba kādu vasaru bija viņus iepazīstinājis.
Viņš pacēla skatienu no grāmatas, un viņa plānās bālās lūpas savilkās smaidā. Samerheiss bija tievs kā maikste, ģērbies ogļpelē- kā uzvalkā ar vesti, ap kaklu viņam bija ķēdīte ar zelta atslēdziņu, kurā iegravēti trīs grieķu burti, zīme, kas norādīja uz piederību Hārvarda universitātes absolventu bralībai. Pogcaurumā vidēja sārta Goda leģiona ordeņa lentīte. Spoži nospodrinātas melnas kurpes no Džerminstritas, melna adīta kaklasaite, balts krekls un zīmoggredzens uz labās rokas mazā pirkstiņa. Tipisks veiksmīgs jurists. Cilvēks, kurš spēlē līgā "Katrs par sevi".
- Vai esmu tev teicis, Ben, ka Moems ir mans mīļākais autors?
- Nē, šķiet, ka neesat.
- Vai zini, Villijs stostījās. Zēna gados man piemita tāds pats trūkums. Mums abiem no šīs kaites izdevies atbrīvoties. Vajadzīga tikai griba. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šo rakstnieku esmu iemīļojis. Tavam tēvam arī patika Villijs. Viņi apmainījās visādiem spiegu stāstiem. Taču abi bija ļoti dažādi cilvēki. Kā jūtas tēvs, Ben? Vai ir kādi jaunumi?
- Iet uz labo pusi. Viņš izķepurosies, Drū. Taču bailēm pamats bija.
- Tavu tēvu nav viegli nobiedēt.
- Es to teicu par sevi. Biju nobijies. Mani nobiedēt nav grūti.
- Tu un tavs tēvs… - Samerheiss domīgi novilka. Viņš uzskatīja, ka mēs ar tēvu esam ļoti līdzīgi, bet negribam to atzīt. Agrāk viņš to bieži atkārtoja. - Tātad tu apgalvo, ka tevi nobiedēt nav grūti. Vai zini, man šķiet, ka tu esi pārāk pieticīgs, vērtēdams sevi. Vai ari vēlies mani apvest ap stūri, blēdis tāds.
- Ziņkārīgs blēdis. Es jūs meklēju, Drū.
- Es šeit noslēpos, lai būtu prom no pūļa. Bēres un tas viss pēc tam… Labi apzinos, ka drīz pats varu kļūt par iemeslu tādai burzmai. Žēl Veļas. Skumja diena mums visiem…
- Vai jūs bijāt starp viņas atbalstītājiem?
- Es pārāk daudz zinu, lai kādu atbalstītu. Taču vēlēju viņai labu un cienīju viņas uzskatus. Kad bija izdevība, gādāju viņas pētījumiem naudu.