- Kas viņu nogalināja, Drū?
- Vispirms jānoskaidro, kāpēc viņu nogalināja, Ben. Tikai pēc tam - kas.
- Es arī tā domāju. Kāpēc manu māsu vajadzēja nogalināt? Vai viņa patiešām gāja bojā savu uzskatu dēļ?
- Diez vai. Filozofiska pārliecība, pat mēģinājumi to izplatīt mūsdienās nevarētu būt slepkavības iemesls. Taču tas ir tikai mans viedoklis. Veļas dzive uzmanīgāk jāpapēta… lai saprastu, kāpēc. Un atbildi atradīs tikai tas, kurš meklēs rūpīgi, nepagurdams. Pēdējās dienās tu droši vien biji pārāk noslogots… Tu raugies pasaulē ar jurista acīm, jo citādi nemaz nemāki, vai ne? Vāc pierādījumus, liecības, pavedienus, veido lietu, veido ziloni… - Ieraudzījis manā sejā neizpratni, viņš paskaidroja: - Vai zini, ko Rodēns atbildēja uz jautājumu, kā viņš veido ziloņa statuju? Rodēns teica, ka ņemot varenu akmens bluķi un noskaldot nost visu, kas naV zilonis, šeit ir otrādi. Tev ir neskaitāmas Veļas dzīves liecības, fragmenti un drumslas. Saliec tās kopā, un tu ieraudzīsi slepkavu. - Samerheiss pagriezās un ielika grāmatu plauktā.
- Es gribētu uzzināt ko vairāk par Kērtisu Lokhartu. Un He- fernanu. Viņi gāja bojā gandrīz vienā laikā ar Veļu. Vela domāja par aiziešanu no ordeņa, lai apprecētos ar Lokhartu…
- Izmet no prāta Hefernanu, Ben! Viņu nogalināja Lokharta dēļ. Slepkava negribēja atstāt liecinieku. Viņš bija tikai tas, par ko sevi dēvēja, - īru priesteris, kam patika iedzert. Padod man mēteli, Ben, un iesim pastaigāsim. Parunāsim par nelaiķi misteru Lokhartu.
Uzlicis galvā mīkstu platmali, ap kaklu aptinis melnu kašmira šalli, rokās uzvilcis melnus cimdus un mugurā melnu, garu mēteli ar samta apkakli, slēptu aizdari un stūrainiem pleciem, viņš nesteidzīgi izsoļoja no mājas. Bikšu vīles viņam bija tik nevainojamas un asas, ka ar tām varētu pārgriezt cilvēkam rīkli. No vēja, kas uz sasalušā zāliena čabināja lapas, viņa šaurā seja acumirklī sasarka. Pagājuši garām kapelai, mēs devāmies uz dārzu un dīķi, kur bērnībā kopā ar Veļu slidoju.
- Kērtiss Lokharts… - Samerheiss iesāka, tiklīdz bijām attālinājušies no mājas. - Redzēju viņu ļoti daudzās lielās lomās. Viņš bija kā aktieris, kas vērojams gan vienā lugā, gan citā. Taču dvēseles dziļumos viņš bija vidutājs, kas izrīkoja dažādus apšaubāmus darījumus, un tas viņam bija iedzimts. Viņš nāk no Bosto- nas, un Lokharti no Neatkarības kara laikiem bijuši vidutāji. Tas ir viņu talants. Citiem, teiksim, ir zelta rokas, un viņi māk iztaisīt plauktu vai kāpnes, vai cāļu būdu, vai omāru slazdu…
Samerheiss raksturoja Lokhartu, teikdams, ka viņa dzīve ritēja starp cilvēkiem, kurus dēvē par "slepeno valdību" vai "valdību valdibā", vai "Baznīcu Baznīcā". Lokharts bija apguvis šīs zinības, sēdēdams klēpi manam tēvam.
- Taču, - Drū Samerheiss turpināja, kad mēs stāvējām zem kailajām ābelēm dārzā, kur mans tēvs bija atradis zarā karājamies tēvu Governo, - Kērtisam bija viens liels veikums, ar ko viņš varēja lepoties. Tas bija viņš, kurš mazo cilvēku Salvatori di Monu padarīja par pāvestu Kallistu IV. Apsolīja un izdarīja.
Un spēja to dabūt gatavu, jo ieņēma posteni Konveja fonda direktoru padomē Filadelfijā. Lokharts tur klusi apbrīnoja Ordu Konveju jeb "veco perdeli", kā viņu dēvēja kolēģi, un pārsteigts uzzināja, ka tas piepeši izlēmis, ka vēlas savu pāvestu. Galu galā Ords ar šo domu vērsās pie Lokharta, un tas iegādājās Ordām pāvestu par pieciem miljoniem un astoņsimt tūkstošiem dolāru, un tā bija par piecpadsmit miljoniem dolāru mazāka summa nekā tā, par kādu Nelsons Dabldejs iemantoja Ņujorkas Metropolitan Opera. Interesanti, ka tikai nedaudzi zina, ka pāvestu var nopirkt par naudu. Kallista IV valdīšanas laikā Ords nodzīvoja vien divus gadus, jo viņa mūžs aprāvās. Likteņa ironija, ar ko pārpilna cilvēka dzīve.
Kādu laiku Lokharts Ordu Konveju uzskatīja par vecu, aprobežotu fašistu, draņķīgu avi, kas ģimenē iekļuvusi aiz pārpratuma. Taču Ords gluži vienkārši bija ļoti pieķēries Baznīcai, pieķēries jau no mazotnes, kad mācījās katķismu. Lokharts, uzmanīgi sekodams procesiem, uzminēja, ka Salvatore di Mona labprāt atceltu dažas reformas un uzņemtu kursu uz tā dēvēto Baznīcas demokratizāciju. Savukārt Ords vienmēr atgādināja, ka demokrātija ir laba lieta, bet ne Baznīcā. "Vai tad katoļiem," viņš burkšķēja, "nav jābalso par to, kam viņi tic? Taču viņi nevēlas izteikt savu viedokli, tur tas suns aprakts!"
Lokharts saka izstrādāt plānu. Viņš saprata, ka Konvejs pūlas atsaukt atpakaļ vecos labos laikus, lai nomierinātu satrauktos prātus, un tas padarīja viņu par ideālu instrumentu. Visi aspekti sakārtojās jaukā simetrijā. Konvejs vēlējās pieredzēt savas bērnības Baznīcas atgriešanos, monsinjors Endijs Hefernans ilgojās iemīt taciņu uz Kardinālu kolēģiju. Taču Lokharts vienīgi gribēja saglabāt savu status quo. Bija vajadzīga nauda, bet par to varēja neraizēties - Ords Konvejs gluži vai lūdzās, lai viņa nastu padara par dažiem miljoniem vieglāku. Panākt vienošanos prasīja notikumu gaita. Kērtiss Lokharts bija savā elementā.
Dzimstības kontroles klīnika Bolīvijā noderēja par ideālu palīglīdzekli. Tā bija liberāla iestāde, taču nepietiekami liberāla. Lielisks paraugs tam, cik daudz kas vēl jāmaina. Vairākums Baznīcas hierarhijā - tikai ne paši lielākie konservatori Vatikāna kūrijā - uzskatīja, ka šīs klīnikas izveidošana bija progresīvs un visnotaļ sociāli atbildīgs solis. Katrā ziņā, labi atcerēdamies pāvesta Pāvila valdīšanas gadus, kas kļuva pagrieziena punkts Baznīcas jaunākajā vēsturē, viņi nesaskatīja šajā rīcība atkāpšanos no Kristus mācības pamatnostādnēm.
Kērtiss Lokharts pamazām veidoja kopējo attēlu no daudzajām mazajām dalām. Pat visdīvainākās formas elementam viņš atrada piemērotu vietu. Viņš spēja izkārtot visu. Ne velti kardināls Salvatore di Mona vēlēšanu priekšvakarā Lokhartam sacīja, ka tas kļūdījies profesijas izvēlē.
- Šī purpursarkanā mantija piestāvētu jums, Kērtis, gan mantija, gan tiāra. Neviens jūs neapturētu.
Lokharts bija gandarīts.
- Mani tik un tā neviens neapturēs, Eminence.
Taču šī saruna noritēja krietnu laiku pēc tam, kad Lokharts saprata, kā var izmantot Pāvila VI izmocīto dvēseli par sviru, lai iekustinātu Konveja nodomu īstenošanos.
Viss sākās Jāņa XXIII laikā. Tas bija viņš, kurš nodarbojās ar dzimstības kontroles jautājumiem un pēc tam nodeva tos tālāk Pāvilam, kas Vatikāna koncilu atbrīvoja no šo jautājumu pārraudzi- bas. Un ledus sakustējās. Jau sešdesmitajos gados desmitiem miljonu katoļu visā pasaulē sāka izmantot pretapaugļošanās tabletes, ignorēdami oficiālo Baznīcas mācību. Pāvils uzdeva savai komisijai atrast oficiālajā doktrīnā robu, lai godīgie katoļi visā pasaulē ar mierīgu sirdsapziņu varētu kontrolēt dzimstību. Ja Pāvils nevēlētos grozīt doktrinu, viņam vajadzētu, kā tēlaini izteicās kāds kardināls, "iemest komisiju Tibrā".
Komisijas ziņojumā veids, kā nomierināt katoļus, tomēr bija atrasts. Un svarīgā doma bija formulēta apmēram šādi - lai gan laulības mērķis ir bērnu radīšana, ikviens laulātā pāra dzimumakts nav uzskatāms par līdzekli šā mērķa sasniegšanai.
Pēc Lokharta domām, tas bija izšķirīgs sasniegums, kas nodrošinātu Baznīcai godpilnu ieiešanu divdesmitajā gadsimtā, turklāt daudzas nomaldījušās avis atgrieztos Baznīcas pasparnē.
Taču Pāvila sirdsapziņa galu galā viņam liedza komisijas ziņojumu akceptēt. Šāda lēmuma pieņemšanā liela nozīme bija Vatikāna konservatoru aizkulišu manevriem. Savā vēstījumā Humanae Vitae viņš pilnīgi noraidīja komisijas atzinumus, un tas bija trieciens, no kura Baznīca ilgi nespēja atgūties. Lokharts uzskatīja šo bridi par pagrieziena punktu. Pēc viņa domām, encik- lika Humanae Vitae iezīmēja vecās, konservatīvās Baznīcas galu. Bija tikai divi ceļi - viens uz priekšu, otrs - atpakaļ. Vai nu Baznīca paliks konservatoru rokās un sabirzis putekļos, vai ari to pārņems mērenie un liberāļi, kam ir nākotnes vīzija un kas mācēs Baznīcu tai piemērot.