Konveja jautājumu tas viss nekā neietekmēja - pagrieziena bridis galu galā varēja vilkties gadu vai desmit gadus. Lokharts redzēja to kopumā - sākumu, vidusposmu un beigas. Un to izprata, sēdēdams pie galda kārtējā Konveja fonda direktoru padomes sanāksmē. Tas mirklis acīmredzot bija tāds pats, kādu es piedzīvoju futbollaukumā, kad izpratu spēles būtību. Taču Lokhartam bija savas spēles, man - savas.
Mēs ar Samerheisu apstājāmies pie dīķa, kas bija pārvilcies ar plānu ledu, un raudzljāmies uz pelēko apvārsni.
- Un tajā bridi, - Samerheiss sacīja, - Lokharts pavērsās pret diviem direktoru padomes locekļiem - tavu tēvu un mani -, uzaicinādams pēc sanāksmes iedzert. Lokharts par sev līdzvērtīgiem āķīgu jautājumu risināšanā uzskatīja vienīgi Hjū Driskilu un mani. Tā nu visi trīs devāmies uz kadu klubu, ko Lokharts Filadelfijā bija nolūkojis. Klusēdams viņā noklausijies, Hjū Driskils teica: "Jautājums, Kērtis, ir tāds. Vai spēsi pārliecināt Ordu Konveju, ka par dzimstības kontroles centru Bolīvijā un sešiem miljoniem dolāru preti viņš saņems konservatīvu pāvestu?" - "Spēšu." - "Labi, Kērtis," Hjū Driskils noteica, zīmīgi paskatījies uz mani. "Tagad pastāsti, kā." Tāpat ka visi lieli plāni, arī šis bija vienkāršs. - Samerheiss apklusa un sakārtoja cepuri.
Konvejs ar Ņujorkas monsinjora Hefernana uzticamu biroju starpniecību dāvās Baznīcai sešus miljonus dolāru. Tie it kā būs paredzēti Bolīvijas dzimstības kontroles centram, un ar šo soli Konvejs pārvilinās savā pusē mērenus un progresīvus trešās pasaules kardinālus, arī vairākus Eiropas intelektuāļus. Taču īstenībā nauda tiks izmantota aizdevuma nodrošināšanai un aizceļos no Romas bankas uz Panamas banku, lai pēc tam nonāktu Bolīvijas valdības rokās. Konveja seši miljoni dolāru vienlaikus eksistēs gan uz garantijas dokumenta, kas apstiprina aizdevuma faktu, gan skaidrā naudā, un tādējādi kļūs par divpadsmit miljoniem dolāru. Pat lielāku summu. Sie ļaudis - Lokharts, Hju Driskils, Samerheiss un kardināls d'Ambrici, kas pāvesta uzdevumā pārraudzīja L'lnstituo per le Opere di Religione, Reliģisko problēmu institūtu (ar tādu eifēmismu bija aizstāts Vatikāna
Bankas nosaukums) -, lieliski zināja, kā kārtojami biznesa jautājumi ar Vatikānu.
- Kādam nolūkam, tavuprāt, paredzēti otri seši miljoni? - Samerheiss uzdeva retorisku jautājumu, nenovērsdams skatienu no suņa, kas piesardzīgi virzījās pāri dīķim, pie katra soļa paskrā- pēdams ledu un tad jocīgi purinādams ķepu. - Pāvesta nopirkšanai. Mēs ar tavu tēvu bijām vienisprātis, Ben, ka izdomāts viss bija meistarīgi.
Tajās dienās kardināls Oktāvijs Fandžio vadīja bīskapu svēto kongregāciju. Sanāksmju vieta bija ēka nelielajā Pija XII laukumā, kas atradās netālu no Svētā Pētera katedrāles. Fandžio bija mērens pragmatiķis un samērā alkaligs cilvēks ar milzu autoritāti bīskapu izraudzīšanā. Pāvesti ieklausījās viņa padomos, un savu darbu viņš prata. Viņa favorīti kļuva ne vien par bīskapiem un arhibīskapiem, bet arī kardināliem. Fandžio visādi pauda, ka ir kandidāts uz Pāvesta krēslu, bet bija pārāk jauns un pats to saprata. Pēc desmit vai divdesmit gadiem, jā, tad Fandžio vairs nebūs jauns, un tad viņam apkārt būs draugi un atbalstītāji vai cik.
Hjū Driskils Lokharta domu gaitu apjēdza pirmais.
"Vai tu gribi tos sešus miljonus atdot Fandžio?"
"Kaut kādā ziņā, jā," Lokharts atbildēja. Fandžio brālis Džo- vanni bija neveiksmīgs advokāts, kurš dzīvoja Neapolē un kuram katastrofāli trūka naudas. Viņš varēja zaudēt villu kalnos un vecāku māju. Ar daļu no sešiem miljoniem pietiktu, lai saglabātu villu un māju un palīdzētu Džovanni nostāties uz kājām.
"Tātad," l iju Driskils noņurdēja, "par to no kardināla Fandžio tu pieprasīsi nelielus pakalpojumus. Tā teikt, dots pret dotu."
Pāvests nesen bija paziņojis, ka sasauks konsistoriju, lai tajā izraudzītos divdesmit vienu jaunu kardinālu. Lokharts ierosināja, ka viņš, Hjū Driskils un Samerheiss kopā ar pāris draugiem no kūrijas un kardinālu Fandžio varētu apspriest iespējamos kandidātus un vienoties par piecpadsmit abpusēji pieņemamiem pretendentiem. Par savām pūlēm kardinālam Fandžio pavērsies iespēja glābt brāli un vienlaikus izveidot atbalstītāju loku savai kandidēšanai uz Pāvesta krēslu kaut kad nākotnē. Tas nenotiks drīz, tikai pēc tam, kad tagadējais Lokharta kandidāts noies no skatuves, taču tāda amata dēļ var arī paciesties. Un pagaidām piecpadsmit konsistorijā izraudzīto kardinālu balsos ta, kā teiks Fandžio. Monsinjors Endijs Hefernans Fandžio personā bija iemantojis nenovērtējamu draugu, kas nogludinās ceļu, lai visdrīzākajā laikā Hefernana galvu rotātu kardināla sarkanā cepurīte. Ieguvēji būs visi, ari Ords Konvejs, kas izvēlēsies pāvestu, protams, pēc Lokharta ieteikuma.
Samerheiss pagriezās un caur kailajiem koku zariem lūkojās uz maju. Strauji satumsa.
- Lokharts šā mērķa īstenošanai veltīja apmēram gadu. Fandžio ļaudis, kā izrādījās, bija uzticami. Un tā, Ben, pieticīgs un kluss cilvēks ar mēreniem uzskatiem, vārdā Salvatore di Mona, kļuva par Kallistu IV. Patlaban pāvests Romā mirst, un pirms dažām dienām Kērtiss Lokharts bija ieradies Ņujorkā uz tikšanos ar Hefernanu. Kērtiss saprata, ka sākas jauna spēle. Žēl, bet šoreiz viņš neuzzinās, kā tā beigsies. Kā teiktu angļi, Kērtiss nodzīvoja ilgu un laimīgu mužu. - Viņš nopūtās un uzmeta skatienu pulkstenim. - Mums jāiet. Došu tev labu padomu, Ben. Centies tikt tam pari, cik ātri vien iespējams, - es runāju par Veļas nāvi. Viņas vairs nav, un viņai arī bija laimīga dzīve. Vai saproti? Tās ir bīstamas spēles, un laukumā ir ļoti bīstami spēlētāji. Mēģinājums izveidot no fragmentiem un drumslām kopējo ainu var beigties bēdīgi. Baidos, ka mans ieteikums to darit bija pārsteidzīgs un tu nekad neieraudzīsi viņas slepkavu. Atstāj to visu likteņa ziņā. Dzīve ir pārāk isa.
Samerheiss paņēma mani zem rokas. Pieskāriens bija viegls, kā bez svara. It kā viņš gatavotos savam pēdējam ceļojumam.
Ejot atpakaļ uz māju, es paradīju Samerheisam Veļas atstāto fotogrāfiju. Viņš papurināja galvu un teica, ka viņam tā neko nevēstot. Viņš gan pazina d'Ambrici, taču es jutu, ka domās viņš jau ir tālu prom. Kāda jēga no šīs senās fotogrāfijas?
SESTĀ NODALA
DRISKILS
Nākamā diena pēc māsas bērēm bija skaidra, auksta un saulaina. Nakti man izdevās pagulēt, taču miegs nenāca viegli. Domas šaudījās un jaucās, gara acu priekšā nez kāpēc rēgojās tiesas zāle, kur liecinieki sniedza liecības un Drū Samerheiss no visiem bija pēdējais. Pirms ieslīgu miega, es piepeši sapratu, kas ļ.idara. Un sapratu, ka ne mirkli nedrīkstu šaubīties.
Monsinjors Sandanato bija devies pieklājības vizītē pie arhibīskapa Klammera. Māsa Elizabete pēcpusdienā grasijas lidot uz Romu. Es vēlējos pastāstīt viņai par savu plānu un just viņas atbalstu. Kļūdīties vairs nedrīkstēju.
Mēs gaidījām tēvu Dannu, kas bija apsolījis Elizabeti aizvest uz Kenedija lidostu, teikdams, ka viņa automašīnai ceļš esot zināms. Mājā valdīja klusums, un vāzēs saliktie svaigie ziedi Garo istabu mazliet atdzīvināja. Pa logiem iespīdēja saule. Ārā zeme bija sasalusi, un spodri baltais sniegs žilbināja acis. Dzīvsudraba stabiņš tuvojās rekordzemai atzīmei šajā gada laikā. Pusdienlaikā Geritijus aizraidīju mājās, un Mārgarita rosījās savā birojā viesnīcā Nassau, pieņemdama tur laikrakstu un televīziju reportierus. Sems Tērners ārā bija atstājis vienu sargu. Pēc Sema vārdiem, viņš palikšot tur tik ilgi, līdz viss norimsies.