- Es priecājos, Ben, ka atbraucu un atkal tevi satiku, - Elizabete sacija. Viņa bija saposusies ceļam tajā pašā apģērbā, kurā Visu Svēto dienas priekšvakarā nostājās uz mana sliekšņa. - Būtu labi, ja nevajadzētu lidot atpakaļ… pamest visu pusceļa. Diemžēl jāatgriežas darbā. Kallists kuru katru bridi var nomirt, un man jābūt savā vietā, lai atspoguļotu šo notikumu. Bet es… - viņa uzlika plaukstu man uz rokas un zaļajām acīm nopētīja manu seju, - raizējos par tevi, Ben. Domāju par to, ko tu teici, izlikdamies par bezjūtīgu, īstu sava tēva dēlu… un raizējos. - Viņa noņēma roku un atkāpās, it kā šis mirklis būtu viņu samulsinājis. - Ceru, ka tu arī atgriezīsies darbā un nomierināsies… - Viņas balss pārvērtās un skanēja it kā no liela tāluma.
- Vēl ne, - es paskaidroju. - Ņemšu atvaļinājumu. Šorīt piezvanīju saviem partneriem. Tev taisnība, māsa. Pamest visu pusceļā nav prāta darbs. Es iesāku, un man jāgūst skaidrība, kas īsti notika.
Māsa Elizabete nodrebēja, it kā es būtu viņai iesitis.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Es noskaidrošu, kas nogalināja manu māsu.
- Kā? Kā tu to noskaidrosi?
- Viņa to gribēja. Tāpēc atstāja man fotogrāfiju… un es negrasos viņu pievilt. Tas ir viss.
- Tā nav, - Elizabete uzsvērti sacīja. - Vela nekādā ziņā nepieļautu, ka tu riskē ar dzīvību. Ak, es tevi saprotu! Tu gribi rīkoties… atriebt viņas nāvi. Taču atzīsti, Ben, ka tev nav izredžu! Tas cilvēks ir prom, un neviens nezina, kas viņš ir…
- Es zinu, ko daru.
- Ak, Ben, lūdzu, izbeidz! Es arī daudz esmu domājusi. Biju nomodā visu nakti… un pirmo reizi tik skaidri apjēdzu, ka Vela ir nogalināta. Trīs cilvēki nogalināti… jā, tas patiešam varētu būt saistīts ar Veļas pētījumiem. Novākt tevi patlaban viņiem nav jēgas. Tu par viņiem neko nezini, bet viņi droši vien tevi vēro…Viņi var to pastrādāt, kad uzskatīs par vajadzīgu! - Elizabete mulsi raudzījās uz mani, acīmredzot attapusies, ka strostē mani kā atpalikušu skolnieku, tomēr turpināja: - Ja sāksi mīt slepkavam uz papēžiem, roka viņam nenodrebēs… un tu būsi pagalam, Ben. Saproti taču! Gluži kā Danna romānā… Lūdzu, liecies mierā, Ben, liecies mierā!
- Negribu ar tevi strīdēties, māsa. Es visu vēlreiz pārdomāšu. Nestrīdēsimies.
- Pieņemsim, tu noskaidrosi vainīgo. Un ko tad? Tiklīdz viņi to sapratīs, tev beigas! Paklausies, Vela zināja, ka riskē, zināja, kādas briesmas viņai draud, un uzskatīja, ka iesāktais darbs ir tā vērts. Ben, Dieva dēļ, tu pat nezini, ko viņa uzskatīja par svarīgu…
- Velti, māsa Elizabete, nepūlies, - es teicu.
- Atstāj izmeklēšanu varas iestāžu ziņā.
- Policija neko nav noskaidrojusi, un tu to zini. Vai tu patiešām domā, ka Vela gribētu, lai es atmetu visam ar roku?
- Vela ir mirusi, Ben. Paklausies… Vela bija strauja. Drosmes viņai netrūka, taču viņa bija arī neprātiga. Es tāda neesmu. Ceru, ka tu ari ne. Viņa gāja uz barikādēm, bet es sēdēju un rakstīju par to. Viņa uzdrīkstējās par daudz, un tāpēc viņu nogalināja, bet tas nenozīmē, ka mums jāiet viņas pēdās… Es pazīstu sevi un zinu, ka principu dēļ mirt neesmu gatava. Tu esi? Patiešām?
- Nekādu principu dēļ mirt es negrasos. Un nospļaujos, ko mana māsa atradusi par tavu nolāpīto Baznīcu…
- Nu, iespējams, atrada tur kādu jukušu maniaku… varbūt. Taču nevar tāpēc vainot visu Baznīcu! Neko tamlīdzīgu es negribu pat dzirdēt, Ben. Gluži vienkārši…
- Labi, labi! Dievs ar tevi! Kāds nogalināja manu māsu, un šis kāds par to samaksās! Kas gan tur ko nesaprast, Elizabete?
- Un kāpēc tu nesaproti, ka par savu pārdrošību vari samaksāt pirmais?
- Tātad tev jau viss ir skaidrs, - es sacīju. - Vari mierīgi sēdēt malā.
- Un ko tu no manis gaidīji?
Es paraustīju plecus.
- Jā, - viņa turpināja, - es vēlos sēdēt malā, iekams mani uz šo malu neaiznes nēšus. Gribu dzīvot tālāk savu dzīvi. Šo noziegumu lai izmeklē policija, lai Baznīca tiek ar sevi skaidrībā… Kad Sandanato atgriezīsies un iesniegs ziņojumu, kad tur uzzinās, ko teicis Danns, viņi būs spiesti kaut ko darīt.
- Tu vari par to uzrakstīt. Tu biji Veļas labākā draudzene. Tev ir žurnāls…
- Uzrakstīt? Par ko? Par visiem šiem pieņēmumiem? Par mistisku priesteri slepkavu, par lietusmēteļa strēmeli, par nobružātu fotogrāfiju un garīdznieku, bestselleru autoru, kas uzradies nozieguma vietā… Tu domā, ka man tas jādara? Ben, attopies! Tagad ir citi laiki. Viens ir nakts vidū sēdēt pie galda un sacerēt de- tektivstāsta sižetu, bet pavisam kas cits…
- Tev īstenībā ir vienalga, vai ne? Tevi tas viss apgrūtina, traucē…
- Nerunā tā, Ben! Gluži vienkārši man bija laiks padomāt, izvērtēt…
- Tādā gadījumā, - es sacīju, juzdamies sāpināts un nodots, - mums vairs nav, par ko runāt, māsa. - Katoļi vienmēr rīkojas kā jau katoļi, es domās sev atgādināju. Stāv un krīt cits par citu. Velti es viņai uzticējos. Senā, labi pazīstamā pavedināšana.
Kad tēvs Danns piebrauca, mēs vēsi atvadījāmies. Cieši sakniebusi lūpas, Elizabete īsi pamāja ar galvu un prom bija. Var jau būt, ka viss, ko viņa teica, bija pareizi. Taču es nevēlējos to dzirdēt.
Ja es ļautu sevi pārliecināt, ja atstātu visu, kā ir, un samierinātos, ka manas māsas nāves apstākļi paliek nenoskaidroti tāpat kā tēva Governo slepkavība pirms pusgadsimta, es nespētu dzīvot tālāk. Runa nepavisam nebija par to, ko es vēlos darit. Runa bija par to, kas man jādara.
Ja es neko nedarīšu, kas aizstāvēs mirušos, kas aizliks vārdu par viņiem?
Visu pēcpusdienu es biju draņķīgā omā. Strīds ar Elizabeti mani gan atvēsināja, gan saniknoja. Mums abiem bija sava taisnība. Mana realitāte patlaban bija Veļas nāve, liet Elizabetei tā bija viņas turpmākā dzīve Romā, darbs, eksistences un Baznīcas nozīmīguma realitāte. Biju cerējis - sasodīts, biju pārliecināts'. - ka mūsu mīlestība pret Veļu vienos mūs un padarīs par sabiedrota jiem slepkavas meklēšanā, jau pašā sākumā jutu, ka viņa uz to tiecas, un zināju, ka neesmu to iztēlojies. Biju pārliecināts, ka viņa ļāva man tā justies. Taču man nevajadzēja lolot cerību. Nekad nedrīkst lolot cerību, ja esi kopā ar mūķeni, ar kadu no viņiem Tiklīdz tiek skarta Baznīca, drosmīgajām runām vairs nav nozīmes, it kā iepriekš būtu bārstītās tukšas frāzes. Tiklīdz radās aizdomas, ka slepkavībā iesaistīta Baznīca, māsa Elizabete atkāpās, mazgādama rokas nevainībā.
Atgriezies no Ņujorkas, Sandanato atrada mani sēžam un raugāmies tēva nepabeigtajā gleznā, ko rāmi apspīdēja rietošās saules stari. Es pacēlu galvu. Viņš nometa mēteli uz krēsla atzveltnes un, piegājis pie kamīna, pastiepa rokas pret uguni. Nez kāpēc es nenoturējies pateicu, ka viņš neizskatās pēc sevis. Tādu idiomu viņš nesaprata, tāpēc es to izskaidroju. Pamajis ar galvu, viņš ar skumju smaidu tumšajā, vājajā sejā, ieslīga krēslā.
- Klammers, - viņš sacīja. - Tas gan neizskatās pats pēc sevis. Nesaprotu, kā tēvs Danns spēj viņu izturēt. Ar šo cilvēku nav iespējams sarunāties. Ikviens viņa teikums ir pretrunā ar iepriekšējo. Galva griežas. Turklāt esmu nosalis. Kā šeit atlidoju, visu laiku salstu. Klammers izvilka mani ārā, lai dotos kopā ar viņu pastaigā. Piektā avēnija, Rokfellera centrs, slidotava. Skaisti, bet auksti. - Viņš nodrebinājās un pieliecās tuvāk ugunij. - Ari jūs pats neizskatāties diez cik labi…