- Draņķīga diena, - es noteicu. Man bija vajadzīgs draugs, savējais. Kopā ar Sandanato es jutos labi, un tas mani izbrīnīja. Justies citādi kā brīvi kopā ar Dannu nebija iedomājams, uz to noskaņoja visa viņa būtība, lāču saspringuma aura, kas lidz šim pavadīja Sandanato, man lika ievērot distanci. Un piepeši viss bija citādi. Varbūt es sāku domāt un just kā katolis? Varbūt man pašam nervi bija nospriegti kā stīgas?
- Kur ir māsa Elizabete? Visu dienu sapņoju, kad pienāks kokteiļu stunda mums trim.
Es atcerējos, ko teicu par Sandanato Elizabetei. Varbūt viņš nevis ir iemīlējies, es nodomāju, bet patiešām to mīl?
- Viņa aizbrauca. - Smaids Sandanato sejā nodzisa. - Danns aizveda viņu uz Kenedija lidostu. Droši vien jau lido uz Romu.
- A-ā… Jā, protams. Darbs, pienākumi…
- Tā bija viņa, kas sabojāja man dienu.
- Patiešām? Man likās, ka jūs esat labi draugi.
- Pēc šodienas… diez vai. - Sandanato raudzījās uz mani ar neslēptu interesi, un man gribējās atvieglot sirdi, un tā es izstāstīju, kas notika starp Elizabeti un mani, par viņas reakciju uz manu apņemšanos noskaidrot, kāpēc Vela nogalināta. Sandanato pacietīgi klausījās un, kā man šķita, juta lidzi. Kad mani vārdu plūdi izsīka un es klusēdams raudzījos ugunī, viņš nolēma mani mierināt. Ielējis divās glāzēs skotu viskiju, Sandanato pārgāja pāri Garajai istabai un apstājās pie tēva gleznota Konstantīna.
- Sievietes… - Viņš nopūtās. - Sievietes visu redz pavisam citādi. Mēs esam atriebēji, viņas ir dziedinātājas. Tā tam jābūt. Māsa Elizabete veļas, lai dzīve turpinātos, un tavas māsas nāvē viņa saskata apdraudējumu šai dzīvei. Tāpēc viņa negrib iejaukties. Saproti? Taču jums, vīrietim, kam nogalināta māsa, kaut kas jādara… Esmu itālietis, es zinu, kā jūs jūtaties… taču, taču…
- Kas "taču"?
- Māsai Elizabetei ir taisnība. - Sandanato izteiksmīgi paraustīja plecus. - Tas jāsaprot. Viņi var jūs nogalināt, par to nav šaubu.
- Kādi "viņi"?
- Kas to lai zina? Iespējams, mēs to nekad neuzzināsim.
- Jūs maldāties. Esmu apņēmies to noskaidrot.
-Jūs esat ļoti līdzīgs savai māsai. Raugos uz jums, bet redzu viņu, mans draugs. Jūs runājat, bet es dzirdu viņu. Tāpat kā viņa, esat straujš un bezbailīgs. Bīstams apvienojums. Viņa bija kā pulvera muca ar gruzdošu degauklu. Jūs esat tāds pats.
- Jūs justos tāpat kā es.
-Jā, un jūs teiktu, ka man nav izredžu. Emocijas jūs nogalina. Padomājiet pats! Viņi jūs pazīst, bet jūs pat nezināt, kas viņi tādi ir.
- Taču viņi man ir vairāk vajadzīgi, nekā es viņiem.
- Ak tā? Kā jus to zināt? Jums nav ne jausmas par spēles likmi.
Es neklausījos. Loģiska pieeja mani neapmierināja.
- Ko jūs domājat par Danna versiju? Ka slepkava ir priesteris?
- Man jāatzīst, ka jūs, amerikāņus, nekad neesmu īsti sapratis. Revolveri, pistoles, šaušana… Varbūt bija kāds prātu zaudējis priesteris. - Viņš apklusa, it kā viņam būtu aptrūcies argumentu.
- Tas nav nekāds prātu zaudējis priesteris, - es teicu. - Baznīcā notiek nelādzības. Kāda draņķīga avs nogalinājusi trīs cilvēkus. Baznīcai draud briesmas, un kāds risina problēmu, izmantodams ieroci. - Es nolēmu būt atklāts. Elizabete bija teikusi, ka Sandanato ir vai nu savs cilvēks Vatikānā, vai mūks. Spriedu, ka viņš ir gan viens, gan otrs. Elizabete viņu nodevēja ari par d'Ambrici sirdsapziņu. - Kas notiek Baznīcas iekšienē? Jums tas butu jāzina. Pāvests mirst… un piepeši trīs slepkavības. Vai šie notikumi ir saistīti? Vai Baznīcu plosa pretrunas? Pilsoņu karš?
- Baznīcu vienmēr plosa pretrunas. - Sandanato smēķēja Gau- loise cigaretes. Viņa pirksti no nikotīna bija brūngani, acis, kā parasti, piemiegtas. Viņš ar plaukstu atgrūda no pieres melno matu šķipsnu. Cik viņam ir - četrdesmit pieci, četrdesmit? Gribējās zināt, cik ilgi viņš izturēs. Sandanato izskatījās pēc cilvēka, kurš sevi iekšēji sadedzina. Saskaņā ar Elizabetes vārdiem Vela viņu uzskatījusi par fanātiķi, maniaku. Diez vai tā bija. Vela varbūt ar to gribēja teikt, ka viņu domas atšķiras. Es grasījos jautāt, ko Sandanato domā par manu māsu, taču viņš pasteidzās.
- Jūsu māsa… - viņš iesāka. - Neviens nešaubījās par viņas pārliecības patiesumu, taču daudzi apšaubīja viņas gudribu. Viņa bija kā neapturams vilciens. Visa šī publicitāte, runas, grāmatas… Šķita, ka viņas misija bija plosīt un kritizēt Baznīcu. Viņa bija kā apmāta ar domu, ka Baznīcai jāmainās.
- Un jūs tāpēc apšaubījāt viņas gudribu.
- Man un jūsu māsai bija atšķirīga attieksme pret Baznīcu. Mani valdzina Baznīcas būtība, ticības sistēma, Baznīca, kada tā ir un vienmēr bijusi. Jūsu māsa savā sirdī pirmām kārtām bija hu- māniste un tikai pēc tam katoliete. Es pieņemu, ka Baznīca ir slēgta sabiedrība. Viņa uzskatīja, ka Baznīcu vajadzīgs demokratizēt. Man vienmēr rūpējusi cilvēka dvēsele un tās glābšanas iespējas. Māsa Valentīna uzlūkoja Baznīcu kā milzu labdarības biedrību, kuras pienākums ir visiem saviem bērniem zem saules dzīvi padarīt labāku…
- Vai jūs interesē katrs cilvēks atsevišķi?
- Baznīca var darīt daudz ko, - viņš pasmaidīja, nelikdamies par ēsmu ne zinis, - taču galvenais tai ir mūžīgās pestīšanas jautājums. Galu galā tieši tāda ir Baznīcas sūtība. Normālu dzīves apstākļu nodrošināšana saviem pilsoņiem ir valdību pienākums. Nevis Baznīcas. Jo vairāk tā iesaistās šajās laicīgajās norisēs, jo straujāk mazinās tās patiesā nozīme. Baznīca nav šim brīdim, bet ir mūžībai. Mūsdienu cilvēki tiecas to aizmirst, viņus pārāk nodarbina sava labklājība. Grib dzīvot labāk, balso par to… taču pie Baznicas jāvēršas ar lūgšanām, nevis balsošanu. Balsošanai ir citas vietas.
- Tātad jūsu un manas māsas uzskatos bija fundamentālas pretrunas.
- Tas butu par skaļu teikts, - Sandanato atbildēja. - Reizēm mans viedoklis atšķiras ari no mana šefa, kardināla d'Ambrici domam. Nevienprātība mūsdienu Baznīcas iekšienē ir tās ikdiena…
-Jūs tātad nedomājat, ka mana māsa nogalināta uzskatu dēļ?
- Man nav ne jausmas, kāpēc nogalināta viņa, Lokharts un I lefernans.
Es apsvēru, ko Vela, Sandanato un Drū Samerheiss man teica par Lokharta darbību. Kā gan šie dažādie cilvēki varēja būt tik ciešām saitēm saistīti ar vienu Baznīcu? Manuprāt, tiem katram bija sava Baznīca.
- Tik un tā es to noskaidrošu, - atkārtoju kā bojāta plate. Varbūt es vēlējos saprast, kam no viņiem Baznīca ir svēta un… pār kuru tā gluži vienkārši valdīja. Varbūt cerēju apstādināt šo kaleidoskopu, lai skaidri saskatītu rakstu.
- Jāteic, mans draugs, ka esmu pilnigi vienisprātis ar māsu Elizabeti. Iekams kaut ko uzsākat, pamatīgi visu apsveriet. Var gadīties, ka ielīdlsiet tādā biezoknī, no kura apmaldījies vairs ārā netiksiet. - Viņš nodzēsa pelnutraukā cigareti. - Taču, ja jau esat tik ļoti sasparojies, lidojiet kopā ar mani uz Romu. Patincināsiet vienu, otru, aprunāsieties ar kardinālu d'Ambrici. Jūs it kā bērnībā esot viņu pazinis. Esmu pārliecināts, ka viņš ļoti priecātos par tikšanos.
- Varbūt meklējumi aizvedīs mani uz Romu, - es domīgi atteicu. - Taču ne tagad. Nevēlos, lai Baznīcas varas struktūras man norādītu, lai nebāžu degunu, kur nevajag.