Выбрать главу

-   Jums taisnība, - viņš novilka, - tā tas patiešām būtu. Baznī­ca ļoti sargā savus noslēpumus.

-    Diemžēl jāteic, ka man tas jādara…

-   Mēs visi meklējam patiesību, visi gribam noskaidrot, kas no­ticis…

-   Starp mums ir atšķirība. Tāda pati kā šķiņķim no olas. Cūka nevar izvairīties. Vista tikai piedalās.

Viņš uzreiz nesaprata manu domu, bet tad apjēdzis tikko ma­nāmi pasmaidīja.

Sandanato, neko neslēpdams, bija man pastāstījis, kāda ziņā viņa un Veļas uzskati atšķīrušies. Es to mācēju novērtēt. Sanda­nato, es spriedu, ir tipisks Vatikāna cilvēks, kas prot atdalīt savus uzskatus par Baznīcu no personiskām attiecībām, un biju pārlie­cināts, ka kritiskā bridi viņš kvēli aizstāvēs Baznīcu. Pārējo laiku viņš, asinādams prātu, labprāt diskutēja. Sandanato mācēja ap­vienot teoriju ar praksi, lai tās būtu līdzsvarā. Ne velti viņš bija d'Ambrici sirdsapziņa, turklāt, pēc Elizabetes vārdiem, viņš vadija arī kardināla kanceleju, un šis kardināls bija pasaulīgs cilvēks. Galu galā biju gatavs likt galvu ķīlā, ka Sandanato savieno teori­ju ar praksi tikai ar vienu mērķi - Baznīcas labklājības dēļ, lai ari ko viņš ar to saprata. Starp citu, saruna ar viņu pēc strīda ar māsu Elizabeti mani nomierināja. Es izpratu viņa nostāju un skaidrāk apzinājos savu pozīciju. Tajā pašā laikā manus nodomus tas ne­mainīja, un monsinjoram Sandanato es to skaidri pateicu.

Mēs kopā aizbraucām uz Prinstonu un uzaicinājām Mārgari- tu Korderi vakariņās uz nelielu franču restorānu, kur mūsu saru­na galvenokārt risinājās par reportieru nekaunīgajiem centieniem piekļūt man un tēvam. Lielāka rosība tomēr bija Ņujorkā, kur vaja­dzēja atspoguļot veselas divas slepkavības. Viesnīcas Nassau foajē Sandanato, no Mārgaritas atvadīdamies, neaizmirsa piebilst, ka allaž priecāsies, viņu ieraudzīdams Romā. Es arī atvadījos, teik­dams Mārgaritai, ka gaidu viņu nākamajā rītā mājās.

Nakts bija skaidra un ļoti salta. Mēness izskatījās pārāk liels un spožs, gluži kā dekorācija. Zilmelno debesu bezgalīgajos dzi­ļumos mirgoja zvaigznes. Sandanato nākamajā dienā bija jādo­das prom, tāpēc, pārbraucis mājās, viņš uzgāja otrajā stāvā kra­vāties. No rīta biju iecerējis apciemot tēvu un viņam pastāstīt, ka esmu nolēmis papētīt Veļas dzīves pēdējās nedēļas un mana pir­mā pietura būs Aleksandrija. Vajadzēja noskaidrot, ko šīs dažas dienas viņa Ēģiptē darījusi. Kad lejā nonāca Sandanato, biju iegri­mis domās.

Viņš nostājās man pretī ar muļķīgu smaidu sejā un vecām sli­dām rokās.

- Atradu skapi. Kādreiz mācījos slidot. Toreiz man bija desmit gadu, un brīvdienās tēvs mūs aizveda uz Šveici. Kopš tā laika ne reizi neesmu izgājis uz ledus. Kā jums šķiet, vai mēs nevarētu iz­iet ārā un pamēģināt? - Viņš uzmeta acis pulkstenim. - Tagad ir desmit. Diez vai man kādreiz vēl radīsies tāda izdevība. Turklāt pēc tam būs viegli aimigt.

Priekšlikums bija tik jocīgs un negaidīts, ka es pielēcu kājās, acumirklī šo domu atbalstīdams. Mūsu dīķi, kas šajā laikā bija aizsalis, ūdens ieplūda no strauta, kas vijās pa apkaimi. Pastai­gādamies kopā ar Samerheisu, jau biju pamanījis uz dīķa slido­jam bērnus. Pirmo reizi pēc vairākām dienām mani pārņēma tīka­ma bezrūpība. Kad pieliekamajā starp vecām grabažām biju sa­meklējis vēl vienu slidu pāri, mēs devāmies uz dīķi. Vela butu mūs sapratusi. Es gāju pa sasalušo zālienu, un man ausis skanēja viņas smiekli.

Spožajā mēnesnīcā dīķis aiz ābeļu melnajiem siluetiem vizēja gluži kā sudraba dolārs, bet kapelas smaile gleznaini tiecas debe­sīs. Es mēģināju aizgaiņāt nepatīkamās domas un asociācijas, kas uzmācās, tikko pametu skatienu uz kapelu un ābelēm, taču acu priekšā tik un tā kavējās iztēles ainas - uz grīdas pie sola čokurā sarāvusies māsa un zarā pakārtais nogalinātā tēva Governo ķer­menis.

Mēs apsēdāmies uz sasalušās zemes un, jokodami, kurš būs sliktāks slidotājs, novilkām apavus un uzāvām slidzābakus. Kamēr stingri tos sasaitēju, pirksti no sala kļuva stīvi. Ledus bija samērā gluds, un varēja noprast, ka dienā pa strautu no Ņūpru- densas atslidojušie bērni to noslaucijuši ar slotu.

Turēdamies viens pie otra, mēs uzslējāmies kājās un izgājām uz ledus. Droši vien izskatījāmies komisks pāris - Sandanato, tēr­pies savā melnajā mētelī, un es ar nobružātu vējjaku mugurā. Pie­sardzīgiem pussoļiem virzījāmies pa ledu, it kā gribēdami pār­baudīt, cik stiprs tas ir. Acīmredzot biju aizmirsis šo prasmi, taču ķermenis to atcerējās. Es neveikli atgrūdos un gabaliņu, rokas plā­tīdams, slīdēju, bet vismaz nenokritu. Pēc brīža, no neparastās pie­pūles nosvīdis un aizelsies, iedomās saklausīju Veļas sudrabai­no smieklu zvārgulīšus. Vajadzīgās iemaņas pamazām atgriezās, un drīz vien es jau varēju atliekties taisns un mācēju strauji ap­stāties. Vienā tādā brīdī ieraudzīju Sandanato, kas neglīti ieples­tam kājām aizslīdēja man garām, sagrīļojās un, komiski savicinā- jis rokas, nozvēlās ar dibenu uz ledus. Monsinjors žēli palūkojās debesīs, kā lūgdams palīdzību no augšas. Mēģinādams piecelties, viņš kārpījās un slīdēja, līdz es pieslidoju viņam klāt un padevu roku, bet tad, gluži kā mēmajā kino, sabrukām uz ledus jau abi. Mēs tur valstījāmies un smējāmies, līdz aptrūkās elpa. Galu galā mums tomēr izdevās nostāties uz kājām. No deguna un mutes abiem vēlās balts tvaiks.

- Svētā dievmāte, - viņš nomurmināja, - kā man varēja kas tāds ienākt prātā? - Pataustījis kabatas, viņš izvilka cigarešu pa­ciņu un, smagi elsodams, vienu aizsmēķēja. Mazās zelta šķilta­vas iemetis atpakaļ kabatā, Sandanato izslēja zodu, veltīja man apņēmības pilnu skatienu un atspērās vēlreiz. Viņš turējās taisns, līdz saplūda ar tumšo fonu.

Es jutu, ka uz manas sviedrainās sejas sāk krist smalks, dur­stīgs sniedziņš. Cerēdams, ka monsinjoram Sandanato slidošana beidzot sniedz ilgoto prieku, es bridi viņu vēroju. Pēc tam kon­centrējos uz savām kustībām un, juzdams, kā muskuļi ritmiski savelkas un atslābinās, ļāvos labsajūtai. Vela parasti smējās kā negudra, redzot mani slidojam, un saukāja mani par dresētu lāci. Atkal nosvīdis slapjš, es dīķa galā apgriezos un ieraudzīju mums piebiedrojamies vēl vienu slidotāju, kas acīmredzot arī vēlējās at­klāt sezonu.

Mēs ar Sandanato atradāmies katrs savā iegarenā dīķa galā. Es tik tikko viņa stāvu saskatīju. Viņš nevis slidoja, bet spītīgi pū­lējās nenokrist.

Es pieslidoju pie vietas, kur dīķī ieplūda strauts. Atnācējs bija kādu piecdesmit jardu attālumā un, līgani vēzēdams rokas, sli­doja uz manu pusi. Gandriz apstājies, ar apbrinu noraudzījos vi­ņa graciozajās kustībās. Pēc tam lepns, ka nekrītu, izslidoju pa­lielus lokus, bet, jaunpienācējam pamādams, atkal gandrīz zaudēju līdzsvaru.

Viņš arī sveicinādams pacēla roku. Jā, tas bija meistarīgs sli­dotājs. Platiem, vijīgiem soļiem viņš slīdēja man aizvien tuvāk, un viņa mētelis vējā plīvoja. Mēnessgaismā uzmirdzēja briļļu stikli un kļuva redzama mīksta platmale galvā.

-Jauka nakts, - es teicu, kad viņš pieslidoja man klāt. Padzī­vojis vīrs ar dziļu grumbu izvagotu seju. Tā bija stipras gribas cil­vēka seja ar prāvu degunu un lielu muti plānām lūpām.

- Jā, nakts ir jauka, - vīrietis atbildēja, un tajā mirklī es sapra­tu, ka viņš neapstāsies, bet slidos man tieši virsū. Prātā ienāca muļķīga doma, ka varbūt viņš apstāties nemāk. Un tikai pēdējā sekundē aptvēru ko nelāgu.

Svešinieks, iespiedis melnā mēteļa krokās, kaut ko turēja rokā.

Es pagriezos, ar skatienu meklēdams Sandanato, kas joprojām dīķa otrā galā, piecdesmit jardu attālumā, visu uzmanību veltīja tam, lai noturētos uz kājām. Gribēju traukties pie viņa, prom no šā cilvēka, bet stāvēju ka iemiets. Tā mēdz būt sapnī. Juzdams uz pleca roku, es gluži kā murgā, šausmu pārņemts un aukstiem sviedriem noplūdis, raustījos un mētājos, netikdams no vietas. Ak Dievs, ak Kungs, viņš nemaz negrasās nogāzt mani no kājām, tie­ši otrādi, pieturēt, kā mierinādams… pieturēt, tuvinādams auksti /.algojošu naža asmeni…