Es mēģināju sakliegt Sandanato, varbūt patiešām klied/.u, bet tajā pašā mirkli caur muguru, zem labās lāpstiņas, izšāvās sāpes. Salta, asa sāpju skabarga iedūrās miesā kā lāsteka, un es jutu, ka ļimstu, es redzēju sev preti traucamies ledu, vēl pūlējos saglabāt līdzsvaru, izvirzīdams platāk kājas, kaut kā noturēties, izrauties… bet melnā cimdā tērptā roka joprojām mani turēja aiz pleca. Un piepeši es izdzirdēju viņu zem deguna ņurdam: vēl mirkli, mister Driskil, mierīgi, mierīgi…
Es nokritu, atsizdamies ar seju pret ledu. Deguns nokrakstēja, un mutē acumirklī jutu sāļu asiņu garšu. Mēģināju pagriezties uz muguras, bet spēki zuda… Vaigs kausēja ledu, un pusnemaņā es ieraudzīju sev blakus mirdzošas slidas. Ar pārcilvēciskam pūlēm pagriezis galvu, es ielūkojos šā cilvēka plakanajos briļļu stiklos, aiz kuriem acis šķita tukšas un bezdibemgas, un jutu, ka mugura kļūst savādi silta un mikla. Piepeši nez no kurienes uzradies vējš pacēla gaisā viņa mīksto filca platmali, kas lēni noplanēja uz ledus, un es mēnessgaisma ieraudziju sirmus, atpakaļ atsukātus, viļņainus matus, tik sudrabainus, ka grūti noticēt.
Tad viņš pacēla platmali un nozuda. Slidu švīkstieni attālinājās, līdz noklusa. Viss bija noticis desmit sekundēs. Es gulēju, nespēdams pakustēties, un tad aizelsies pie manis pieklumburoja Sandanato un nometās uz ceļiem. Es redzēju, ka viņš uz ceļgala pārplēsis bikses, un saklausīju viņa balsi: vai jūs dzirdat mani, vai dzirdat mani? Es kaut ko atbildēju, bet šķita, ka viņš to nedzird, un viņa balss kļuva aizvien klusāka un klusāka, līdz izgaisa pavisam, un es jutu vienīgi, ka salst pie gludā ledus piespiestais vaigs…
OTRĀ DAĻA
PIRMĀ NODALA
Grūtsirdība.
Šajā vārdā to sauca māte. Elizabete nekad nebija skumjām viegls laupījums, jo dzīvoja aktīvi un aizrautīgi. Taču palaikam grūtsirdība viņu tomēr notvēra un sagrāba savā varā. Tas notika arī atceļā uz Romu, kad viņa sēdēja Boeing 747 salonā. Elizabete uzreiz tās pazina. Skumjas.
Tām nebija nekā kopīga ar sērām un rūgtumu, ko viņa juta pēc Veļas nāves. Ar to kaut kā iespējams tikt galā. Varēja smelties spēkus ticībā, tādās reizēs tas allaž palīdzēja. Taču skumjas, kas robežojās ar grūtsirdību, līda zem ādas, iesūcās asinīs, un to nespēja kliedēt nedz Baznīca, nedz ticiba, nedz lūgšanas. Grūtsirdība pārņem cilvēku nemanot, un, kad viņš attopas, jau ir par vēlu.
Elizabete šajā reizē apjauta šo skumju pazīmes, un tas bija sešus septiņus gadus vecas meitenes nopelns. Bērns sēdēja priekšējā krēslā un aptumšotajā salonā nemitīgi griezās atpakaļ, lai pār atzveltni uzmestu Elizabetei skatienu. Viņas, iespējams, bija vienīgie pasažieri, kas negulēja. Meitenei bija lielas brūnas acis, uzrauts deguntelis un skumja mute. Matus apņēma zilzeltaina lente. Pusnakti virs Atlantijas okeāna Elizabete atkal juta sev pievērstu ziņkāru skatienu.
Elizabete uzsmaidīja nopietnajai sejai, un tā atdzīvojās. Meitene iespieda zodu atzveltnē.
- Mani sauc Dafne. Tētis mani dēvē par Dafiju. Es čukstu, jo negribu pamodināt māti. Kā sauc tevi?
- Elizabete.
- Mātei ir trausls miegs, tāpēc man jābūt klusai kā pelītei. Kāpēc tu neguli?
- Domāju.
- Es arī. - Viņa zinīgi palocīja galvu. - Es domāju par draugiem. Rīt viņus satikšu. Par ko tu doma?
- Par draugiem, tāpat kā tu.
- Vai tu ari viņus rit satiksi?
- Baidos, ka visus ne.
- Vai tu dzīvo Romā?
- jā. Un tu?
- Mums ir māja Čikāgā, bet tētis strādā Romā, tāpēc mēs dzīvojam tur arī. Kur ir tava māja?
- Via Veneto.
Viņas seja atplauka.
- Es zinu, kur tas ir! Via Veneto. Vai tev ir maza meitene? Mēs varētu kopā spēlēties…
- Ak nē… Diemžēl nav… Es gribētu…
- Ko? Ko tu gribētu, Elizabete? Tādu mazu meiteni kā es, jā?
- Jā, Dafne. Es gribētu, lai man būtu maza meitene. Tāda kā
tu.
- Patiešām? - Bērns klusi iesmējās.
- Patiešām.
-Ja gribi, vari saukt mani par Dafiju.
Tajā brīdī Elizabete saprata, ka viņu gaida gara nakts.
Šķita, ka tajā naktī lidmašīnas salonā viņā iemiesojies Veļas gars. Kaut kas nedeva tam mieru. Vela pūlējās viņai ko pateikt, taču Elizabete nesaprata, ko īsti. Viņa uzlika austiņas un klausījās caur pleijeru melodiju pēc melodijas. Billija Holideja, Stens Gecs, Astrada Žilberto, Moodi/ Blues, jefferson Airplane, Mocarta simfonija "Jupiters", Baha Koncerts klavesīnam Gustava Leonhar- da izpildījumā. Viņa ņēma no somas kaseti pēc kasetes, vienlaikus šķirstīdama piezīmju grāmatu un apsvērdama darāmos darbus, bet domas kavējās pie Veļas…
Vela. Viņa mēģināja uztvert Veļas signālu gluži kā tālu radiostaciju, taču tas neizdevās. Vela gribēja, lai viņa kaut ko atceras. Es atcerēšos, Elizabete domās atkartoja, es noteikti atcerēšos.
Viņa saka domāt par Benu, un kļuva vēl sliktāk. Abi šķīrās ļoti vēsi, un tas mocīja Elizabeti. Viņa nespēja sev piedot asumus, ko strīda karstumā šim cilvēkam sarunāja. Benam bija taisnība, protams, bija, un viņa nesaprata, kāpēc tik dedzīgi tam iebilda. Viņa patiešām vēlējās ar Benu sadarboties un noskaidrot, kas noticis ar Veļu. Turklāt satraukums, ko radīja nozieguma izzināšana, šķietami mazināja zaudējuma sāpes. Pamatus viņi jau ielika, sameklēdami pensijā aizgājušo policistu, kurš vientuļš dzīvoja piekrastē, un uzzinādami stāstu par nogalināto priesteri, stāstu, ko pēc tam ilgi un dedzīgi abi apsprieda kopā ar tēvu Dannu…
Tad kāpēc viņi šķīrās tik naidīgi, kāpēc viņa liekulīgi aizstāvēja Baznīcu? Kāpēc viņa rīkojās tik pretrunīgi? Vela bija noslepkavota, un tas bija noticis tāpēc, ka viņa uzzināja slepkavam ko bīstamu. Viņu nogalinaja kādas patiesības deļ, ko nedrīksteja atklāt.
Bailes. Elizabeti plosīja bailes par sevi, ja viņa turpinās izmeklēšanu, un bailes par Benu, ja tas nerimsies. Bija mirusi viņas labākā, dārgākā draudzene, bet viņa aiz bailēm zaudēja drosmi un ienīda sevi par šo gļēvumu. Jā, viņa ir gļēva… un piepeši uz vienu ļoti īsu mirkli viņa noticēja, ka Veļu, sevi sargādama, patiešam nogalinājusi Baznica. Nē, tas nevar būt. Vecajai, kaujās apbružātajai Baznīcai bija ne mazums grēku, bet, lai slepkavotu… nē, tas nevar būt.
Elizabete nebija truls Baznīcas rupors, nepiederēja pie Baznīcas piejaucētajiem žurnālistiem, nebija akla tas slavinātāja. Ne vairāk kā Vela. Tas nebija taisnīgi, ka Bens domā par viņu citādi… Nebija taisnīgi!
Virs krēsla atzveltnes atkal uznira Dafnes galviņa, un abas atkal mazliet patērzēja. Un Elizabeti no jauna sagrāba skumjas. Nē, tās nebija saistītas ne ar Vēlu, ne Baznīcu. Pavisam ar ko citu.
Gluži vienkārši saruna ar Dafni pievērsa viņas domas mazām meitenēm un mīlestībai. Lūkodamās šajās spožajās brūnajās acīs, Elizabete piepeši ieraudzīja tajās sevi. Atmiņā atausa cerību un gaidu pilnā bērnība llinoisā. Viņa ieskatījās šā bērna acis un juta, kā ietrīsas sirds, alkdama mīlestības, par kuru ļaudis visos laikos dzied dziesmas un sacer leģendas. Dafne. Maza plaukstiņa aizsedz smejošu muti. Māte ar trauslu miegu. Vai Elizabete grib tādu mazu meitenīti?