Mīlestība…
Elizabetei mīlestība bija problēma. Pietika zaudēt modribu, un ilgas pēc mīlestības iebruka sirdī, to pārpildīdamas, un acs kaktiņā ieritināja ilgu asaru. Kā par nelaimi, mīlestība allaž uzradās ne no kurienes, spēji, un, kad tā uzradās - tas nenotika bieži -, viņa mulsa, aizbildinājās ar nevaļību un pūlējās pielūdzēju atraidīt, sev iestāstīdama, ka tādi sarežģījumi viņai nepavisam nav vajadzīgi. Uzradusies tā bija kā slimība, kā drudzis, kas atņem dzīves sparu un spēku. Turklāt šīs mīlestības slāpes nekur nepazuda, un tām bija acīmredzamas pazimes. Viņai reizēm vai sirds gura, tik ļoti viņa alka siltuma, pieskārienu un glāstu, tik ļoti vēlējās būt atkarīga no kādas cilvēciskas būtnes… Kas gan cits tas bija? Protams, alkas pēc mīlestības, ko viņai liedza pašas izvēlētais ceļš.
Gadījās brīži, kad ilgas viņu žņaudza vai nost. Elizabete raudzījās Dafnei acīs un domāja par to, ka savas Dafnes viņai nekad nebūs. Nekad vairs nebūs šo nakts sarunu virtuvē pie galda, ātru vakariņu gatavošanas, nebūs Bena Driskila, kurš sēž viņai līdzās un nenolaiž no viņas acis…
Nekad viņa vairs neredzēs, kā Bens Driskils raugās uz viņu…
Elizabete atcerējās kopā ar Benu pavadīto sniegaino vakaru Gremersipārkā un alus dzeršanu bārā "Pie Pitera" - kas varēja būt jaukāks? Tāpat kā pēdējās dažas dienas kopā ar Benu, par spiti drūmajam šīs tikšanās iemeslam. Abi dzīvoja vienā mājā, zem viena jumta, un viņa dzirdēja, kā Bens staigā kaut kur lejā pa is- tabām. Pēc tam viņi abi sarunājās ar veco policistu, kopā sēdēja pie kamīna un pētīja bungās atrasto fotogrāfiju… Viņa nereti manīja Bena ironiju un sāpes un juta viņa dusmas uz katoļiem. Kādas viņai bija tiesības Benu no kaut kā atrunāt? Tā bija viņa dzīve, viņš bija nostājies uz kaujas ceļa un nebaidījās riskēt…
Sasodīts! Elizabete piepeši skaidri zināja, ko grib.
Viņa saprata Benu, gribēja darboties ar to kopā un būt viņam blakus, kļūt par viņa dzīves daļu, neaizstājamu palīdzi un draudzeni - kā gan citādi?
Taču nekā tamlīdzīga nebūs. Vajadzēja skatīties acīs dzīves īstenībai.
Elizabetei tik un tā viņš ļoti patika. Viņa sadusmojās tajā vakarā, kad Bens izteica savu vērojumu, ka monsinjors Sandanato esot viņā iemīlējies. Viņa pietvīka, un tikai tāpēc, ka tajā brīdī domāja par Benu! Turklāt viņa acumirklī apjuka - ja nu Bens par viņu smejas? Kāds neprāts - ko tamlīdzīgu izgudrot! Protams, Bens par viņu smējās. Mūķene un mīlestība! Ha, ha, tas tik ir joks!
Mūķene pat domāt par tādām lietām nedrīkstēja, un Bens, droši vien apjautis, ka viņa palaikam par to domā gan, smējās par viņas pieredzes trūkumu un kautribu.
Varbūt tāpēc viņa beigās tam uzklupa?
Varbūt tāpēc ar tādu kvēli viņa metās aizstāvēt Baznīcu, sak- dama Benu atrunāt, pat izsmiet viņa nodomu? Tikai tāpēc, ka viņai šķita - Bens grib viņu pazemot?
Vai arī gluži vienkārši tāpēc, ka baidījās viņā iemīlēties?
Cita sieviete - ne mūķene - uzskatītu, ka šīs kopā pavadītās dienas un abu zaudējuma sāpes var tuvināt cilvēkus, veicināt mīlestību. Taču citai sievietei attiecības ar vīriešiem būtu gluži citādas. Mūķenes arī savās gaitās tiekas ar vīriešiem, lielākoties garīdzniekiem, un šīs attiecības ir tikai lietišķas - bez romantikas un juteklības. Ja vien ko tādu kāds spēj just, Elizabete nodomāja.
Viņas jūtas pret Benu… tas bija pavisam kas cits.
1a nu viņa bija uzklupusi Benam, un Bens tagad viņu nicināja.
Labi pastrādāts, māsa.
Romā Elizabete ieradās izmocīta, no bezmiega apsarkušām acīm. Datne atvadoties viņu apskāva, un viņa atkal juta lielo, mirdzošo acu valdzinājumu. Nedz Dafne, nedz meitenes māte, protams, nespēja iedomāties, ka viņa ir mūķene.
Taksometrā Elizabete pārlūkoja lidojuma laikā izdarītās piezīmes par dienas gaitu, pec tam šoferis viņu aizveda uz Via Veneto. Mājās viņa uzvilka treniņtērpu, ielika pleijerā The Beatles "Balto albumu" un četrdesmit piecas minūtes skrēja, pūlēdamās atbrīvoties no drūmajām domām un noguruma, kas jautās ķermenī pēc ilgā lidojuma.
Pēc aukstas dušas viņa ilgi, bez prieka raudzījās spoguli uz savu atspulgu, lajā brīdī viņas slapjie mati bija sapinkājušies, vaigi iekrituši un acis lūkojās pretī bez mirdzuma. Elizabete, vērdamās uz šo seju, atcerējās māsu Klēru, ar kuru viņa iepazinās savā novices gadā. Klēra toreiz uzaicināja firmas Revlon pārstāvi, lai tā iemācītu "jauniesaucamām", kā Klēra viņas dēvēja, nemanāmi, bet efektīvi izmantot kosmētiku.
"Jūs nesīsiet ļaudīm Dieva vārdu," šī pārstāve sacīja. "Kā jūs to izdarisiet, ja izskatāties pēc putnubiedēkļiem?" Revlon pārstāves nodarbībām bija liela piekrišana, un viņas ieteikumi bija ļoti noderīgi. Šajā bridi Elizabete, protams, atgādināja putnubiedēkli, taču pēc desmit minūtēm no bezmiega nakts pēdām vairs nebūs ne vēsts un viņa stāsies pretī pasaulei vajadzīgajā veidolā.
Vairākas stundas vēlāk, pēc vētrainas un nogurdinošas "ieiešanas atpakaļ sliedēs" un sakrājušos jautājumu izlemšanas, māsa Elizabete, beidzot kabinetā palikusi viena, atvilka elpu. Iedzērusi malku atdzisušas kafijas, viņa atlika sāņus rakstu, ko grasījās labot, un aizvēra acis. Viņa centās atcerēties kādu Veļas izmestu piezīmi, kas viņai visu dienu zemapziņā nedeva mieru un šķita ļoti svarīga.
Piepeši Elizabete atvēra acis. Istabā bija atskanējusi draudzenes balss. lāču jau nākamajā mirklī viņa atskārta, ka runā pati ar sevi, nē, ne jau ar sevi, viņa runāja ar Veļu, un Vela viņai atbildēja… Elizabete labi atcerējās to vakaru. Abas sēdēja šajā kabinetā un gaidīja Kērtisu Lokhartu, jo visi trīs grasījās doties uz vienu no viņa iemīļotajiem nakts restorāniem vakariņās. Vela, kā tas reizēm ar viņu gadījās, bija īpaši uzbudināta, un Elizabete viņai pajautāja, kas noticis. Vela smaidīdama papurināja galvu, teikdama, ka tas ir noslēpums, kurā viņa nedrikst dalīties, taču bija redzams, ka viņa vai plist no vēlēšanās to pastāstīt. Vakariņu laikā Lokharts ieminējās par kādu nesen mirušu, ar Baznīcu saistītu cilvēku… sasodīts, Elizabete nespēja atcerēties vārdu. Šķita, ka tas bija irs. Uz mirkli viņa notvēra Veļas skatienu, un Vela noteica: "Kopā jau pieci." Lokharts, piepeši pārstājis košļāt, pajautāja: "Kas?" - un Vela atbildēja: "Pieci gada laikā." Tad Lokharts kaut ko noburkšķēja par vietu un laiku, bet Vela, atdarinādama Džil- du Redneri no veca televīzijas raidījuma "Sestdienas nakts dzīve", novilka: "Neliecies ne zinis…"
Pieci gada laikā…
Beidzot nogurums darīja savu, un Elizabete pie sava rakstāmgalda aizmiga. Pēc krietna brīža pamodusies, viņa aizbrauca mājās, kur uzreiz likās gultā un nogulēja desmit stundas pēc kārtas.
Vairākas nākamās dienas pagāja rosīgā darbā.
Elizabete iekļāvās parastajā ritmā, un tas nozīmēja, ka septiņu astoņu stundu naktsmiegam sekoja drudžaina darbadiena, ko piepildīja intervijas, redakcijas un ražošanas apspriedes, plānu sastādīšana tipogrāfijai, rakstu rediģēšana un avīzes pārlūkošana pēdējās minūtēs pirms nodošanas iespiešanai, tulkotāju pierunāšana pastrādāt virsstundas, preses konferences, tējas dzeršana kopā ar dažādiem svarīgiem ļaudīm ordeņa mītnē pie Spāņu kāpnēm, pusdienas ar delegācijām no dažādām vietām - sākot no Āfrikas līdz Losandželosai un Tokijai. Uz Svēto pilsētu nepagurdami brauca dažāda ranga svētceļnieki, bagātie un nabagie, taisnie un ciniķi, nesavtīgie un alkatīgie, un viņi visi saistija ar savu Baznīcu lielas cerības - vieni, ka tā palīdzēs viņiem atveseļoties, citi vēlējās piepildīt savas kabatas vai uzspiest savu gribu milzu veidojumam, kas pletās pa visu pasauli un saucās Romas Baznīca. Un Elizabete atspoguļoja, izskaidroja, sagaidīja un pavadīja viesus. Un klausījās, nekad nepārstāja klausīties.