Lai arī kur viņa devās, ļaužu sarunas grozījās ap vienu - pāvesta veselību. Žurnālisti pat sacentās, kurš pareizāk noteiks nāves bridi. Interesi iekvēlināja visvisādas baumas. Izplatījās valodas, ka Viņa Svētības veselības stāvoklis strauji mainijies, un tikai no informācijas avota bija atkarīgs, vai uz labo vai slikto pusi. Kad sarunas ievirzījās par pēcteci, prognozes svārstījās gluži kā termometra dzīvsudraba stabiņš nepastāvīgā laikā. Favorīti bija d'Ambrici un Indelikato, taču atbalstu baudīja arī citi. Vārdu sakot, skaidrības nebija nekādas.
Aktuāls temats bija arī māsas Veļas, Lokharta un Hefernana noslepkavošana tālajā Amerikā, kur tādas lietas notiek uz katra ielas stūra. Taču pat Amerikai tas bija, tā teikt, par daudz. Elizabeti apbēra ar jautājumiem, un viņa atbildēja, cik izvairīgi vien prata. Dažreiz viņa tēloja, ka jautājumu nesaprot, un gluži vienkārši klusēja. Ne ar vienu vārdu Elizabete neieminējās par versiju, ka slepkava varētu būt garīdznieks. Romā tāda rīcība būtu pielīdzināma spridzekļa degauklas aizdedzināšanai, turklāt Elizabete nevēlējās kļūt par nepārbaudītas informācijas avotu. Taču domas par to viņu nepameta un brīžam vēlēšanās ar kādu tajās dalīties gluži vai smacēja.
Elizabete juta, ka viņai vajadzīgs padoms. Veļas līdzās nebija… Turklāt viņa gribēja saprast, kas ir tie pieci gadā, par kuriem toreiz bija runa. Piecas nāves gada laikā?
Daudz netrūka, un viņa būtu piezvanījusi Benam. Elizabete vēlējās dzirdēt viņa balsi un atvainoties, taču, pasniegusies pēc klausules, atrāva roku atpakaļ. Nē, viņa piezvanīs rīt. Rīt.
Tas bija slikts sapnis, Sandanato uzreiz to saprata. Tas mocija un dedzināja, gluži kā riebīga, pūžņojoša brūce, ko nav iespējams sadziedēt un kas paliks uz mūžu, tracinās tevi un padarīs nevarīgu, sabojādama tev dzīvi.
Mirkli pirms pamošanās, jau neskaidri apjauzdams savu apziņu, Sandanato piepeši ieraudzīja sevi klīstam kādā dīvainā tumsā, kas, starp citu, gaidīja viņu katru nakti. Dažreiz izdevās paspraukties tai garām. Citreiz ne. Viņš bez skaņas gāja no istabas uz istabu, taču aiz arkveida durvīm nebija vis istabas, bet milzu kambari ar nokaitētām smiltīm uz grīdas un vara krāsas akmens sienām, ar klintī iekaltiem tūkstoš pakāpieniem, bet virs galvas zilajās debesīs kvēloja ugunīgi balts disks. Uz to raudzīdamies, viņš jutās kā nokļuvis saindētas akas dibenā, akas, no kuras izrāpties ārā nav iespējams…
Sapnī akas dibenā viņš allaž bija viens un satriekts tur klupdams klīda, meklēdams izeju, un augstu virs galvas, neizsakāmi tālas un nesasniedzamas, pletās spilgti zilas, izsmējīgas debesis.
Viegli smaržoja vīraks, un visapkārt jautās karstu smilšu un degošu krūmu smārds, it kā šeit nekad nebūtu lijis. Sapnī vienmēr tā bija tumša, dzīva bezvārda vieta, kurā no klintis cirstajām plaisām, gluži kā no ievainojumiem, pulsēdamas sūcās melnas asinis.
Un tad norisinājās kas neizskaidrojams. Brīnums.
Grīda zem kājām sāka drebēt, no akmens sienām putodamas šjācās asinis, un vienā mirklī šie akmeņi viņa priekšā pašķīrās, un viņš ieraudzīja ceļu, kas veda no šejienes ārā, taku cauri kalnam, aiz kura vīdēja plašs klajums viss vienos pavasarīgos ziedos… Tālumā, pie apvāršņa, vienlaikus saules un mēness gaismas apmirdzēta, slējās pils, droša un svēta vieta…
Sapnī Sandanato nebija vairs viens. Viņu aplenca brāļi ar kapucēm galvā, kurus viņš pazina un izveda no šā cietuma. Kristīts karstajās melnajās asinīs, viņš jutās kā no jauna piedzimis, kļuvis par karavīru, par gladiatoru, kāda sena ordeņa bruņinieku, jutās izpildijis savu svēto misiju…
Raudu ieleja, tā Sandanato sapnī nodēvēja šo velnišķīgo vietu, no kuras viņam bija izdevies izkļūt.
Tad visi tēli izbālēja un pagaisa, melnās asinis izzuda, un Sandanato pamodies atvēra acis. Vēl ilgi viņš tā gulēja sviedru pie- mirkušajos palagos. Sākās jauna diena.
Monsinjors Sandanato ielidoja Romā pulksten četros no rīta.
Kardināla Džakomo d'Ambrici dzīvesveids bija samērā vientulīgs un slēpts, un četri no rīta viņam bija īsta noslēpumu stunda.
Monsinjors Sandanato, kurš sēdēja pie stūres, atpakaļskata spogulī pētīja sava senā skolotāja seju. Kardināls bija iezvēlies zila Fiat pakaļējā sēdeklī. Tas bija pieticīgākais braucamais, kādu bija izdevies atrast Vatikāna autoparkā, - ar rūsainu skrāpējumu uz spārna. Tā izpaudās kardināla slepenības mānija. Vēsā rudens rīta agrajā stundā Romas nomales ieliņas vēl tinās krēslā. Izskatījās, ka senlaicīgās ēkas noliekušās cita citai pretī gluži kā veci sirmi draugi, kas tiecas pēc atbalsta. Radās iespaids, ka viņi brauc pa tuneli.
Kardināls no ādas etvijas izņēma melnu ēģiptiešu cigareti, ielika to starp lupām un aizsmēķēja, ar baudu ievilkdams dziļu dūmu, un Sandanato ieraudzija viņa īsos, strupos pirkstus, ko klāja brūngani tabakas plankumi, - zemnieka pirkstus. Toties seja, kas tajā brīdi bija pavērsta lejup, jo kardināls iedziļinājās Šerloka I lolmsa piedzīvojumos, pauda, ka viņš ir dzīves baudītājs, tāpat ka bēdīgie slavenie Bordžu dzimtas pārstāvji. D'Ambrici bija biezas lūpas, nevienādi, no pastāvīgās smēķēšanas nodzeltējuši zobi un skaidras, dzidri zilas acis, ja vien zem smagajiem plakstiņiem izdevās tās ieraudzīt.
Kardināls bija ģērbies laicīgā uzvalkā. Vēl viena slepenības mānijas izpausme, bet monsinjors Sandanato viņu saprata. Pat sēdēdams ar apbružātu platmali galvā uz nožēlojamas automašīnas pakaļējā sēdekļa, viņš sarunājās čukstus, baididamies, ka salonā varētu būt ievietota noklausīšanās ierīce. D'Ambrici mēdza teikt, ka spēlēs ar tik augstu likmi iespējams viss. "Pļāpīgs cilvēks - ienaidnieka draugs," viņš sacīja.
Platmale viņam bija zemu pārvilkta pār pieri. Zem tās kādreiz biezie melnie mati nu bija sirmi un apņēma masivo galvaskausu gluži kā cepure. Neizteiksmīgais pelēkais uzvalks viņam bija nedaudz par mazu un slikti piegūla augumam, it kā būtu novilkts no muguras kādam krievam. Kardināls bija drukns, ar tādu kā kvadrātveida augumu, muskuļainiem pleciem un rokām. Lai gan šim vīram bija ap septiņdesmit, no viņa joprojām dvesmoja kaut kas draudīgs. Triestē, kur d'Ambrici uzauga, turienes draugu vidu viņam bija tāda puiša slava, kurš ātri domā, bet vēl ātrāk darbojas ar dūrēm.
Gadu gaitā Sandanato nebija trūcis laika vērot šo cilvēku, un viņš labi pazina tā vājību uz maskēšanos. Kardināla āriene šim nolūkam labi atbilda, jo viņa izskats maldināja arī bez maskēšanās. Tuklie vaigi un dubultzods pauda labsirdību. Iedams viņš nedaudz sakumpa, un viņa apģērbs allaž bija nedaudz saņurcīts, lai arī cik svarīgs būtu notikums, bija grūti iedomāties viņu tērpušos gludinātās, iecietinātās un kārtīgās drēbēs pat tad, ja viņam tādas bija mugurā. Taču tas bija apmāns. Necilā āriene slēpa spožu intelektu, nevainojamu loģiku un nekļūdīgu nojautu. Kardinālam Džakomo d'Ambrici, kurš dievināja noslēpumainību, šis tas slēpjams bija pat no monsinjora Sandanato.
Sandanato jau pašā sākumā zināja, ka kardināls nodarbojas ar Baznīcas laicīgo lietu kārtošanu. Šim darbam bija vajadzīgs izmanīgs aprēķina cilvēks ar ātru domāšanu. Vatikāna varas pārstāvji uzreiz šīs īpašības ieraudzīja jaunajā puisī no Triestes. Vislabāk viņš prata apieties ar naudu. Sāka ar tās krāšanu, līdz nonāca līdz investēšanai. Dažādu ienesīgu plānu īstenošanā un