Baznīcas materiālās labklājības vairošanā līdzīgu savā laikā viņam nebija.
Kārtodams dažādus jautājumus, d'Ambrici drīz vien saprata, cik piekāpīga ir Baznīca. Gluži kā pakļāvīga meitene, atsaukdamās uz mīļotā glāstu. Tāpēc ar Baznīcu, tāpat kā ar to meiteni, varēja darīt visu, kas ienāk prātā. D'Ambrici vēlējās pasargāt Baznīcu no tāda ļaunuma, pasargāt no ienaidniekiem - gan iekšējiem, gan ārējiem. Tas nebija viegls uzdevums, taču viņš tika ar to galā. Un šajā ceļa uz varas briedumu viņam blakus allaž bija Pjetro Sandanato.
Kardināls bieži stāstīja Sandanato, kā atklājis savu aicinājumu. Tas noticis pirms kādiem piecdesmit gadiem Neapolē, kur viņš iegājis vienā noplukušā kantorī. Atlobījies linolejs, sviedru smaka, uz galda šķīvji ar sakaltušiem makaroniem. Tas bija sīka, neizglītota darboņa kantoris, kura cerības uz Baznīcu tajā brīdī atbilda d'Ambrici interesēm. Un nākamajam kardinālam izdevās no šā nevīžīgā cilvēka netīrajā kreklā izplēst veselus simt tūkstošus dolāru. Tas bija sākums, un d'Ambrici zināja, kur nauda jāiegulda.
Pēc daudziem gadiem, komentēdams d'Ambrici pārvaldīto milzīgo Vatikāna investīciju portfeli un viņa darbību absolūto slepenību, kāds amerikāņu kardināls teica: "Visu, bez šaubām, nosaka ģeogrāfija. Neprasmīgs baņķieris Cīrihē vai franču padomnieks, kurš jūs uzaicinājis uz sliktām vakariņām Parīzē, jums izraisa smaidu, bet slinks mākleris Ņujorkas Fondu biržā aizkaitina lidz baltkvēlei. Taču, mans draugs, vai kādreiz esat aizdomājies - kāds tam sakars ar Dievu?"
Tā ir, d'Ambrici atbildēja. Viņa dzīvi noteica noslēpumi un slepenība, un ģeogrāfijai patiešām bija nozīme. Taču nedrīkstēja aizmirst ari darītāja dotumus un cilvēciskās īpašības. Dievs tajā ziņā bijis pret viņu dāsns, tāpēc viņš veiksmīgi strādāja Baznīcas labā. Pienāks laiks, kad to sapratīs un novērtēs.
Monsinjors Sandanato apstājās šaurā tumšā ieliņā blakus drazu un krāmu kaudzei un izslēdza lukturus. Te bija vecas ķieģeļu slimnīcas sētaspuses durvis, tik nemanāmas, ka tās varēja atrast tikai zinātājs. Slimnīcas pacienti bija nabadzīgi ļaudis ar zemām prasībām, un nevienam nenāca ne prātā, ka savu kāju šeit spers kardināls. Protams, tieši tāpēc d'Ambrici izvēlējās slimnīcu par tikšanās vietu. Pirms trim nedēļām nepilnu piecdesmit pēdu attālumā no tās parādes durvīm "Sarkano brigāžu" viri bija piekāvuši kādu politiķi, kuru aizveda uz citu slimnīcu divdesmit minūšu brauciena attālumā.
Vāji apgaismotais gaitenis bija pustukšs, pa to steidzās tikai divi vīri asinīm notraipītos virsvalkos. Ne viens, ne otrs nepievērsa uzmanību glītajam priesterim un druknajam, nedaudz sakum- pušajam vīram, kas, ģērbies sagumzītā uzvalkā, lēnā gaitā vilkās garīdzniekam blakus. Viņi iegāja tumšā stūra istabā un apsēdās uz ļodzīgiem koka krēsliem. Kardināls atkal izvilka no kabatas Konana Doila sējumu un, kustinādams lūpas, sāka lasīt. Sandanato sēdēja taisnu muguru un gaidīja.
Beidzot nemanāmi ieslīdēja doktors Kasoni un atvainojās par kavēšanos. Viņš izskatījās drūms. Ar kardinālu viņš bija pazīstams visu mužu, un tādējādi bija izskaidrojama viņa dalība d'Ambrici noslēpumainajās spēlēs pēdējos pāris mēnešus.
- Tu izskaties briesmīgi, - kardināls klusi aizrādīja. - Tev jāiet pie ārsta. - Viņš iesmējās un aizkūpināja cigareti pie zelta šķiltavas, ko pakalpīgi viņam pastiepa Kasoni.
- Ak, Džakomo, es jūtos briesmīgi! - Kasoni piemetās uz veca koka galda malas. - Un nedomā, ka agrā stunda vainojama.
Giljermo Kasoni bija pāvesta Kallista personiskais ārsts. Tieši d'Ambrici ieteica par ārstu Kasoni, kad Svētajam Tēvam pirms diviem gadiem bija sākušās galvassāpes.
- Netīšām sajauci rentgenuzņēmumus? - kardināls smaidīdams pajautāja.
- Daudz ļaunāk, - Kasoni atbildēja. - Neko neesmu sajaucis, ne rentgenuzņēmumus, ne smadzeņu skenēšanas diagrammas. Neko. - Saviebies lūkodamies uz kardinālu, viņš sarauca pieri. - Esam paspēlējuši, mans draugs. Diez vai Svētais Tēvs vairs ilgi izturēs. Smadzeņu audzējs. - Viņš paraustīja plecus. - Tur nekas nav līdzams. Viņu vajadzētu ievietot slimnīcā. Brīnos, ka viņa uz- vediba nav kļuvusi… teiksim tā, dīvaina. Zinu, zinu, ka viņam ja- paliek turpat, un mums viņš jāvelk, cik ilgi vien iespējams. Jāpalielina zāļu devas… runa ir par dažām nedēļām. Varbūt mēnesi, ilgākais sešas nedēļas. Bet uz Ziemsvētkiem…
- Tas viss ir pilnīgi nelaika, - kardināls noteica.
Doktors Kasoni asi iesmējās.
- Nu, zini, tā nav mana vaina, Džakomo! Tu esi Brīnumu departamenta vadītājs. Viņa Svētībai kāds brīnums nenāktu par ļaunu…
- Mēs visi mirsim, mans draugs. Nāve neko nenozīmē. Svarīgi, kad pienāks nāves bridis. Tik daudz kas jāizdara, bet laika…
- Bet laika maz, - ārsts pabeidza. - Parastā sūdzība. Katru dienu to dzirdu. Nāve allaž atnāk neīstā brīdī.
Kardināls klusi noklakšķināja ar mēli un palocīja galvu.
Monsinjors Sandanato sēdēja un klausījās, kā viņi spriež par sāpēm, par rīcībnespēju, par kaut kādām zālēm un to blakusiedarbību. Viņam gribējās iekliegties, bet viņš sēdēja un klausījās. Tikai šie trīs cilvēki, kuri bija satikušies nolaistas Romas slimnīcas mazā istabiņā, zināja, kāds ir patiesais pāvesta veselības stāvoklis. Pat slimniekam pašam par to bija visai aptuvens priekšstats. Zināt tādās reizēs nozīmēja milzu priekšrocības. Laika vairs nebija. Drīz Svētajā Krēslā jāsēžas citam pāvestam. Un tam jābūt īstajam cilvēkam.
Iedami atpakaļ, viņi gaitenī atkal pagāja garām ķirurgiem asinīm notraipītos virsvalkos. Viņi sarunajās par tenisu un priesterim ar veco vīru pat nepamāja ar galvu. Sandanato saoda asiņu smaku.
Rīts joprojām bija pelēks, vienīgi austrumu pusē debesis bija iesārtas. Uz Fiat jumta sēdēja melns, pūkains kaķis, kas iesildīto vietu pameta vienīgi pēc kardināla uzstājīgiem mudinājumiem.
- Aizved mani uz laukiem, Pjetro, - kardināls sacīja. - Uz Cam- po di Maggiore.
Kardinālam allaž patika apjūsmot Romas skatus stundā, kad ausa diena. Šajā rītā viņi pabrauca garām Santandželo baznīcai, kur pāvests Klements VII tūkstoš pieci simti divdesmit septītajā gadā patvērās no ienaidniekiem. Kardināls vienmēr juta licīzi nabaga vecajam Klementam, ko bija aplenkuši franču armija un kas tik vēl ne. Klements vēlējās tikai vienu - saglabāt varu. To grib ikviens pāvests, un Baznīca atkal bija nonākusi aplenkumā - ienaidnieki ar pīķiem rāpās tās vaļņos no visām pusēm. Kārdinā- lam no prāta neizgāja trīs slepkavības Amerikā. Dieva roka? - viņš rūgti nodomāja.
Sēdēdams uz pakaļējā sēdekļa, kardināls atpakaļskata spogulī notvēra Sandanato skatienu. Viņš pasmaidīja un, salicis rokas klēpi, vēroja garāmslidošās lauku ainavas, īstenībā tās neredzēdams. Viņš tāpat zināja šo apkaimi gluži vai no galvas, pat aizvērtām acīm. D'Ambrici domāja, un domāšana vislabāk padevās, ja smagie plakstiņi bija nolaisti. Pat Šerloks Holmss bija atlikts malā.
Kardināls uzticējās Sandanato vairak nekā jebkuram citam sev tuvam cilvēkam. Pat lepojās ar viņu, tāpat kā skulptors lepojas ar statuju, ko veidojušas viņa rokas un kas izdevusies tieši tāda, kādu viņš to savos sapņos iztēlojies. Jā, monsinjors Sandanato bija kardināla cilvēks. Vecā vīra uzticēšanās varbūt nebija absolūta, bet tikai tāpēc, ka viņš zināja - pilnīgi uzticēties nedrikst nevienam. Nekad un nekādos apstākļos. Cilvēks, kurš uzticas bez apdoma, kapā nonāk pirms laika.