Gājiens no ceļa bija garš, un taka vijās pret kalnu.
Itin visu - automašīnu, kokus un apģērbu - klāja smalku putekļu kārtiņa, kas atgādināja kardinālam seno, Sicīlijā pavadito laiku. Tur putekļi bija okera krāsā un svelmainajā saulē uz ielas beidzās nost veci klaiņojoši suņi.
Kardinālam aiz akmens aizķērās kāja, un Sandanato, paņēmis viņu zem rokas, no spožās saules aizveda ēnā, kur abi apsēdās zem ķeburaina koka, tik veca kā kristīgā pasaule. Paēnā bija vē- sāk. Lejā pa nogāzi pletās saules pielieta ieleja, kuras zaļo paklāju greznoja gaišzila upe un izraibināja dzīvas radības, kas tur ganījās. Viena vai divas aitas, dažas govis, kas rāmi gremoja, un gans, kurš pastaigājās lēni kā sapnī. Ainava tā vien prasījās, lai to uz sava audekla iemūžinātu mākslinieks, idillisku lauku skatu meistars. Tad kardinālam ienāca prātā, ka viņa gleznojums droši vien būtu bezcerīgi krāsu triepieni, kādus no stenda ielas malā lēti pārdod tūristiem.
- Vai gribat mazliet vīna? Vai pudeli alus? Vai ko citu?
- Nē, paldies, neko nevēlos, - kardināls atbildēja. - Tikai pasēdēt un mazliet atpūsties. Un tev arī nenāktu par ļaunu atslābināties pēc tā, ko tur piedzīvoji. - Kardināls runāja par braucienu uz Ameriku. - Tev vajadzēja atvest man kādu jaunu detektīvromānu, Pjetro. Tie ir labs laika īsināšanas līdzeklis, daudz labāks nekā apceres par mūžīgo patiesību. Turklāt sižeti ir vienkārši, tā ka var lasīt grāmatu un domāt vienlaikus. Taču esmu to jau teicis agrāk. Tagad, - viņš pārlaida skatienu apkārtējiem pakalniem, - mēs esam vieni. Ne mikrofonu, nekā. Un es gribu uzzināt visu par tavu Prinstonas apmeklējumu.
Pirmo reizi šajā jaukajā vietā viņi bija pirms divdesmit gadiem. Sešpadsmitajā gadsimtā šī skaistā apkaime piederēja Neapoles diplomātam Bernando di Madžorem, taču viņa franču piekritēji nodeva viņu un apsūdzēja, ka viņš provocējis konfliktu ar pāvestu. Nelaimīgais pūlējās paskaidrot, ka nav vainīgs, bet velti - pec nopratināšanas viņam nocirta galvu. Ķermeni pakāra olīvkoka zarā par biedu visiem tiem, kam ienāktu prātā doma sacelties pret Aragonu namu. Vēlāk di Madžori par uzticību Vatikānam kanonizēja, iecēla mocekļu kārta un pamazām aizmirsa.
Sandanato šķita, ka vieglais vējš no ielejas sev līdzi atnes Ber- nando di Madžores kliedzienus. Viņš iztēlojās niknuma izķēmotās mocītāju sejas, un viņam ienāca prātā, ka upuris droši vien lūdzās saviem bendēm nāvi, nespēdams vairs izturēt baiso spīdzināšanu un zaudēdams cilvēcisko veidolu, tomēr iegūdams kaut ko daudz svarīgāku - nemirstīgu dvēseli. Iespējams, viņš mira kādas nozīmīgas idejas vārdā, bet neviens vairs neatcerējās, kādas… Vai vispār vajadzīgas dižas idejas, lai iegūtu nemirstību?
Kardināls uzmanīgi klausījās Sandanato stāstā. Sandanato atkorķēja Chianli pudeli un nogrieza divas rikas no svaiga maizes klaipa. Monsinjora balss plūda klusi, un tikmēr viņi ēda, dzēra un uzkoda sieru. Stāsts saniknoja kardinālu, tas bija redzams viņa sejā. Nāve viņu aplaupīja, tāpat kā slepkavības, un tas nebija ciešams. Pat sava nāve satrauca viņu mazāk, toties viņš nespēja samierināties, ka ies bojā viņa cerības. Kardināls iedzēra krietnu malku tira, izturēta vīna, tik tīra, ka no tā nekad nesāpēja galva. Pēc tam ar plaukstu noslaucīja lūpas. Jārīkojas ātri, iekams noregulētā mašīna nav iegāzusies bezdibenī, tukšumā un tumsā. Viņš pavērsās pret monsinjoru Sandanato.
- Labi, - viņš noteica un sejas priekšā no pirkstiem izveidoja smaili. - Tagad pastāsti par Benu Driskilu… un kā tajā visā iesaistīta mūsu māsa Elizabete. Tādas lietas nav domātas sievietēm, Pjetro.
- Es nesaprotu… garīdznieks viņu sadūra, bet jūs stāvējāt un skatījāties? - Elizabetes balsī skanēja neticība un sašutums.
Vējš valstīja pa laukumu sausas lapas, raustīja virs galdiem uzstādīto saulessargu bārkstis un šūpoja palmu lapas. Virs ielas braucamās daļas, gluži kā saplēstas mežģīnes, kavējās izplūdes gāzes. Rudens turējās silts, un saules stari, izlauzušies caur dūmaku, apspīdēja pilsētu. Ara kafejnīcā grozījās cilvēki, taču trokšņainajā Romā tā bija miera oāze.
Monsinjors Sandanato iepriekšējā dienā no sava Vatikāna kabineta bija piezvanījis Elizabetei, un viņa labprāt pieņēma uzaicinājumu uz lenču. Stāstījuma satriekta, viņa nu sēdēja ar pavērtu muti. Sandanato izskatījās mierīgs un savaldīgs, tikai acis, ap kurām bija tumši loki, viņu nodeva. Turklāt, Elizabeti gaidīdams, viņš bija iztukšojis pusi pudeles vīna. Sandanato rūpīgi izvēlējās vārdus, it kā runādams rediģētu sevi. Elizabete bija novērojusi, ka priesteri viņas klātbūtnē tā izturējās vienmēr, nevēlēdamies atklāt savas izjūtas. Galu galā viņa bija žurnāliste un sieviete, tātad divējādā ziņā bīstama.
- Nē, nē, es biju tālāk, dīķa otrā galā. Kad ieraudzīju, kas noticis, jau bija par vēlu. Nebiju pamanījis, ka uz ledus ieradies vēl viens slidotājs… Dīķis ir aiz mājas un dārza, tur tek maza upīte vai strauts, kas tajā vietā veido paplašinājumu… Ūdens bija tikko sasalis, var teikt, mēs atklājām sezonu. - Sandanato ar dakšiņu noknieba no zivs gabaliņu, ielika to mutē un pakošļāja. - Kad pie- slidoju pie Bena, tas cilvēks jau bija prom… Bens sadurts gulēja uz ledus. Es viņu pacēlu un palīdzēju tikt uz mājām. Tik daudz asiņu…
- Vai tagad ar viņu viss ir kārtībā? Vai jūs palikāt Prinstonā tik ilgi un pārliecinājāties…
-Jā, protams. Viņš veseļojas, kaut gan ievainojums bija smags. - Sandanato ar dakšiņu rādīja uz savu sānu. - Par laimi, nav skarts neviens svarīgais orgāns… Viņa tēvs arī atlabst, kaut gan viņam klājas grūtāk… vecs.
Abu skatieni sastapās. Sandanato lūkojās viņai acīs, it kā vaicādams, it kā vēlētos rast atbildi uz kādu jautājumu. Ko viņš gribēja? Ko nepateica? Elizabete atcerējās Driskila vārdus, ka Sandanato viņā esot iemīlējies.
- Tātad viņu sadūra priesteris?
- Varu atkārtot tikai to, ko teica Driskils. Es biju tālāk un viņu neredzēju. Driskils sacīja, ka tas bijis sirms garīdznieks, pēc viņa apraksta tāds pats, kāds redzēts "Helmslija pilī". Driskils bija pārliecināts, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. - Sandanato paraustīja plecus.
Garām rūkdams pabrauca motorollers un nozuda satiksmes plūsmā. Nelikdamies par to ne zinis, starp galdiņiem graciozi pārvietojās viesmīļi baltās žaketēs.
-Tātad jūs pats to priesteri neredzējāt?
- Kā es to varēju, māsa? Es jau teicu… biju pārāk tālu, kad tas notika, pēc tam, mēģinādams noturēties kājās, steidzos pie Driskila.
Māsa Elizabete nopūtusies nolika galda piederumus sānis. Plānās teļa gaļas šķēlītēs uz viņas šķīvja tikpat kā nebija aiztiktas. Palūkodamās sāņus, viņa iedzēra mazu malciņu Orvjeto viņa. Savads šis Sandanato… raugās sarunas biedram acis, ne uz mirkli nenovērsdamies. Un acīs viņam ciešanas, gluži kā moceklim…
- Kaut kas neticams, - viņa novilka. - Un kam pieder spožā ideja par slidošanu? Cik zinu, Benam nepatīk slidot…
- Atzīstos, tā bija mana ideja. Man šķita…
- Zinu, tobrīd tā šķita laba doma. Taču, lai paliek, misis Lin- kolna, kā jums patika luga?
- Piedodiet, es nesaprotu, - Sandanato noburkšķēja.
- Ak, nekas! Neizdevies joks. Tātad jūs ierosinājāt paslidot.
- Jā, man ienāca prātā, ka nenāks par ļaunu mazliet izkustēties un izvēdināt galvu. Kā es varēju zināt, ka notiks kas tamlīdzīgs?