- Mani uztrauc kas cits, monsinjor. Kā priesteris varēja zināt, ka Bens Driskils ies slidot?
- Protams, viņš to nevarēja zināt, māsa. Nē. Es arī par to domāju. Varbūt viņš grasījās uzbrukt Driskilam mājā? Tad viņš to ieraudzīja un nolēma nelaist izdevību garām. Sadabūt slidas bija viegli, tās mētājas aiz sētaspuses durvīm. Acīmredzot viņš iepriekš tajā mājā visu izlūkojis. - Saule, pakāpusies augstāk, spīdēja tieši virs galvas, un Sandanato biezie melnie mati spožajos staros mirdzēja.
- Nūjā… Kad ielauzās un nozaga Veļas portfeli. Droši vien tā tas notika. Ak Dievs, kāda laime!
- Laime? - Sandanato pārprasīja. - Jā, jā… saprotu. Iespējams, odere viņu paglāba. Ievainojums ir smags. Varēja nomirt… Palicis dzīvs, varbūt pārdomas.
- Pārdomās?
- Driskils ieņēmis galvā, ka notvers slepkavu. Tas ir neprāts.
- Jus tā domājat, monsinjor?
- Viņam nav iespēju to izdarīt. Varbūt tas varētu izdoties tādam pašam slepkavam.
- Varbūt…
- Ja man kāds iegrūstu sānos nazi, es katrā ziņā apdomātos.
- Varbūt Driskils patiešām apdomāsies, kaut gan es par to šaubos. Viņš ir stūrgalvīgs un ļoti neatlaidīgs cilvēks. Varbūt šis uzbrukums tieši stiprinās viņa apņēmību?
- Ak Dievs, ceru, ka ne! Citādi viņš mirs, tā ari neuzzinājis, kas un kāpēc viņu nogalinājis. Nekad neuzzinās, kas tas par iemeslu…
- Vai slepkavībai vispār iespējams atrast iemeslu?
- Turklāt patlaban, - Sandanato turpināja, it kā nebūtu dzirdējis, ko viņa saka, - Driskils ir ļoti vajadzīgs tēvam. Viņš stāstīja, ka esat mēģinājusi viņu atrunāt no izmeklēšanas un atstāt to varas iestāžu ziņā.
-Jā, mēģināju, taču, kā redzat, lielas jēgas no tā nav bijis.
Sandanato bezpalīdzīgi paraustīja plecus.
- Ceru tomēr, ka viņš pārdomās.
- Ziniet, Prinstonas un Ņujorkas varas iestādes neatšķetinās šo noziegumu. Tas ir skaidrs kā diena. Viņi taču nebāzīsies Baznīcā, lai sameklētu sirmu garidznieku…
-Tātad jūs uzskatāt, ka slepkava ir priesteris…
- Paklausieties… Baznīca nekādu okšķerēšanu nepieļaus. Ja slepkava ir priesteris, tā aizbarikadēsies un nevienu policistu sev klāt nelaidīs. Kas notiks tālāk? Mēs abi to zinām. Baznīca veiks iekšējo izmeklēšanu, un, ja ļaunums ir pašā Baznīcā, var gadīties, ka ļaunums izmeklē sevi. - Elizabete atspieda muguru pret krēsla atzveltni un kāri iedzēra malku vēsa minerālūdens. Pār laukumu pūta dzestrs, rudenīgs vējš.
- Nevajadzīgs cinisms, - Sandanato noteica.
- Patiešām? Nūja, pats jūs esat no iekšienes. Kādu, jūsuprāt, izmeklēšanu Baznīca var veikt?
- Vienu mirkli, māsa. Gluži vienkārši es nepieļauju domu, ka mūsu priesteris, kāds no mūsu Baznīcas, ir slepkava…
- Tomēr iespējams, ka šis pieņēmums ir pareizs. Un būtu jānoskaidro, kas ir šis priesteris. Kas viņu pazīst? Kas dod viņam pavēles? Vai arī viņš darbojas viens un pats izraugās upurus? Saprotu, ka šie jautājumi skan briesmīgi…
- JUs pati neticat tam, ko sakāt, māsa! Upuris taču ir Baznīca, jo nogalināti Baznīcas ļaudis, mūsu cilvēki!
- Tagad jūs man teiksiet, ka kardināls d'Ambrici nemaz neinteresējas par šiem notikumiem.
- Viņš patlaban ir ļoti aizņemts. Pati saprotat, cik saspringtas ir šīs dienas. Skandālu tāpat jau netrūkst.
- Ak… - Elizabete pasmaidīja. - Tie jau vairs nav pirmā svaiguma jaunumi.
Sandanato noklepojās. Elizabete uzminēja, ko viņš teiks.
- Jā, par jaunumiem. Ceru, ka jūs negrasāties par to rakstīt savā žurnālā.
- Es taču nevaru izlikties, ka Vela ir dzīva, vai ne? Viņa bija viena no mūsu oficiālajām varonēm, monsinjor. - Elizabete ievēroja, ka Sandanato uz baltā metāla krēsla nervozi sagrozās. - Bet es neko nezinu. Ko tad lai rakstu? - Viņa manīja, ka monsinjors acumirklī atslābinās, un nolēma vēl mazliet viņu paurdīt. - Cribu jums ko jautāt. Tas saistīts ar Veļu.
- Un kas tas ir?
- Vela kādas sarunas laikā, uzzinājusi par kāda ar Baznīcu saistīta cilvēka nāvi, izmeta: "Pieci gada laikā." Nespēju atcerēties šā cilvēka vārdu… Ko šī frāze jums izsaka? Pieci miruši? Kādā nāvē? Pieci katoļi? Kas ir tie pieci? Ko viņa ar to gribēja teikt?
- Māsa, man nav ne jausmas.
Atbilde atskanēja pārāk ātri. Sandanato izgrūda to strauji, pat nepadomājis. Elizabete bija to pieredzējusi jau agrāk. Viņš vai nu negribēja domāt, vai baidījās to darīt. Sandanato novērsās. Un tā vienmēr. Tiklīdz saruna ievirzījās par nopietniem jautājumiem, kas skar Baznīcu, viņai, sievietei, bija jāpakāpjas malā.
Viņa Svētībai pāvestam Kallistam IV šad tad vēl iegadījās jauks rīts. Sapratis, ka viņam atvēlētais laiks strauji rūk, viņš pulējās izbaudīt katru minūti, cik vien to ļāva apstakļi. Turklāt vēl daudz ko vajadzēja izdarīt. Viņa rīcībā bija stunda vai divas, un tad krūtis vai galvā sākās sāpes. Tabletes, protams, sāpes mazināja, bet prāts no tām kļuva miglains un neskaidrs. Tāpēc laiku tērēt nedrīkstēja. Šis rīts bija viens no tiem, kad viņš jutās labi. Uzaicinājis cilvēkus, kurus vēlējās redzēt, viņš gaidīja.
Nostājies pie loga savā kabinetā Apustuliskās pils trešajā stāvā, viņš vēroja, kā pār Svēto pilsētu aust saule, lūkojās uz Tibras straujajiem ūdeņiem un dūmakā tītajiem pakalniem pie apvāršņa. Jaunībā viņš bieži prātoja, par ko gan domā pāvests, no saviem augstumiem raudzīdamies uz pasauli, taču nekad nebija iztēlojies, ka reiz šeit stāvēs pats, turklāt juzdamies tik vārgs. Viņš nebija diez cik emocionāls cilvēks un vienmēr, ja iespējams, izvēlējās bezkaislīga un objektīva vērotāja pozīciju. Varbūt tieši tāpēc ari kļuva par pavestu. Un daudzajos gados bija kļuvis imūns pret bailēm, satraukumu, kaislībam, godkāri un ekstrēmistu aizskaramiem. Mūža pēdējā cēlienā viss bija citādi. Klusi apbrīnodams saullēkta skaistumu, viņš piepeši iedomājās, vai iepriekšējo pāvestu ari biedējis tas, kas notiek aiz šiem logiem. Tajā pašā mirklī viņš saprata, ka jautājums ir idiotisks. Kallists IV ļoti labi zināja, ka patlaban ir pēdējais šausmu pārņemto pāvestu virknē.
Šīs slepkavības viņu satrieca un apstulbināja. Baismīgie notikumi Ņujorkā… un nemiera cēlēja mūķene. Kā lai to aptur? Kurp tas var novest?
Nopūties viņš no sudraba paplātes paņēma tasi biezas melnas kafijas. Uz galda neaiztikts stāvēja groziņš ar smalkmaizītēm. Pa logu bija redzama Romas daļa, kur viņš mitinājās, kad bija students. Un piepeši Kallistu IV satrieca doma, ka vienā no šiem namiem, kas izvietojušies pakalnu nogāzēs, ierīkojies cilvēks ar moderni un viltīgi aprīkotu šauteni, ar kuru iespējams nekļūdīgi nogalināt. Šis cilvēks ierīkojies slēpnī un gaida bridi, kad saullēkta savaldzinātais pāvests nostāsies pie loga, un tad snaiperis izšķaidis viņa smadzenes pa visu kabinetu.
Nē, muļķības, gatavā melodrāma. Neviens ar šauteni uz viņu šaut negrasījās. Vismaz pagaidām ne.
Pāvests beidza dzert kafiju brīdī, kad iezvanījās viņa greznais, pēc pasūtījuma gatavotais šveiciešu rokaspulkstenis - slavenas kinozvaigznes dāvana -, kurā bija iemontēts modinātājs. Tas nozīmēja, ka priekštelpā gaida pirmais apmeklētājs.
Vņš izvilka no kabatas antīku emaljētu zāļu kārbiņu un kārtējo reizi pabrīnījās par cilvēku ačgārno rīcību, kad tie spītēja liktenim. Kādas viņam ir tiesības iejaukties notikumu dabiskajā gaitā, kaut ko tai uzspiest? Tūlīt radās otrs jautājums. Vai viņš tādā gadījumā drīkst sevi uzskatīt par dievbijīgu cilvēku? Starp citu, dievbijība ne tuvu nebija svarīgākā īpašība, kas nepieciešama pāvestam divdesmitā gadsimta beigās.