Kafija bija stimulators, kas piešķīra možumu, bet tajā pašā laikā varēja saasināt trauksmes izjūtu. Izsmalcinātajā, mazajā kastītē atradās propranolols, beta blokators. Tas palēnināja sirdsdarbību, mazināja svīšanu un roku trīcēšanu, balsi darīja stingru un toni autoritatīvu. Tas apslāpēja piepešus baiļu uzliesmojumus, kas nereti pārņēma Kallistu svarīgos brīžos. Viņš paņēma tableti, uzdzēra tai aukstu ūdeni no kristāla glāzes, kas stāvēja uz brokastu paplātes, un, izvilcis no kabatas sarakstu, ievilka tur ķeksīti. Sirdszāles iedzertas, tablete pret augstu asinsspiedienu arī un tagad vēl šis, propranolols.
Ja Dievs viņam atvēlēs ilgāku mūžu, viņš būs pirmais "sintētiskais" pāvests. Kallists pasmaidīja par savu domu.
Viņš pacēla klausuli.
- Eminence var nākt iekšā, - pāvests sacīja sekretāram.
Kardināls Manfrēdi Indelikato četrdesmitajos gados, kad jau virzījās pa Vatikāna karjeras kāpnēm augšup, mazajam cilvēkam tēvam di Monam iedvesa bailes. Daudzi domāja, ka Indelikato visādā ziņā cenšas līdzināties Pijam, taču viņi maldījās. Indelikato nāca no dižciltīgas dzimtas, viņa ģimenes saknes iesniedzās gluži vai ledus laikmetā. Turklāt viņš bija ārkārtīgi turīgs, un, lai gan viņam piederēja greznas, ar kalpotājiem pilnas villas, viņš dzīvoja kā askēts. Viņš bija labākais no visiem - aristokrātisks, gudrs, bagāts, viņam bija stāja, gan fiziska, gan morāla. Šķita, piemērotāku kandidātu uz Svēto Krēslu atrast nav iespējams. Viņš bija labāks par Piju, labāks par Salvatori di Monu. Taču par pāvestu kļuva Salvatore di Mona, un visam pārējām vairs nebija nozīmes.
Kallists lūkojās uz Indelikato miroņbālo seju. Ienācējam bija melni, droši vien krāsoti mati, un acīs plēsīga putna izteiksme, putna, kas pacietīgi vēro laupījumu, gaidīdams bridi, kad varēs iecirst knābi no šausmām trīcošajā upurī.
- Jusu Svētība, - viņš klusi sacīja, pat šos divus vārdus pamanīdamies izteikt draudīgi. īpaši nepūlēdamies, Indelikato spēja nobiedēt lidz nāvei ikvienu. To zināmā mērā prasīja viņa amats.
- Apsēdies, Manfrēdi. Ko rēgojies kā spoks? - Kallists allaž centās veidot ar kardinālu brīvākas attiecības, uzrunādams viņu gan vārdā, gan uz "tu" un viegli par viņu pazobodamies. Indelikato apsēdās un sakrustoja neticami garās, tievās kājas. - Drīz klāt būs arī "tavs draugs" Svētais Džeks. Vai tu izdarīji visu, ko es lūdzu?
Garā, šaurā galva īsi, tikko manāmi pamāja.
- Es labprāt uzklausīšu tavu ziņojumu.
Pāvests atliecās un salika rokas uz ceļgaliem. Prātā ienāca doma, vai nebūtu par vēlu Manfrēdi Indelikato, Vatikāna izlūkošanas un drošibas dienesta vadītāju, cilvēku, no kura visi baidījās, mācīt reizi pa reizei noskupstit pāvesta gredzenu. Protams, bija par vēlu. Taču tas uzjautrinātu.
- Cilvēki, par kuriem ir runa, tiek cieši novēroti, Jūsu Svētība. Doktors Kasoni, protams, visādā ziņā ir diskrētuma paraugs, taču… vakar viņš piecēlās nakts vidū un aizbrauca uz noplukušu slimnīcu, kas atrodas pilsētas nomalē starp graustiem. Tur viņam bija tikšanās, un baidos, ka sarunas temats bijāt jūs.
Bija noteikts, ka ziņas par pāvesta veselību drīkst izpaust vienīgi uzticamam personām, kūrijas locekļiem. Tieši kardināls Indelikato bija ierosinājis novērot pāvesta personisko ārstu.
- Es negribu dzirdēt vispārīgas frāzes, Manfrēdi. Man vajadzīga informācija. Ar ko viņš tikās?
- Atļaujiet pajautāt, Jūsu Svētība, - kā Kasoni kļuva par jūsu ārstu?
- Viņu ieteica d'Ambrici.
- To jau varēja gaidīt, - Indelikato noburkšķēja, gluži ka sev pārmezdams.
- Pat jūs nevarat paredzēt visu.
- Varbūt. Jūsu ārsts tikās ar kardinālu d'Ambrici.
Pāvests nerada uz. to atbildi. Pacēlis skatienu no tases, kurā kafija bija sen atdzisusi, viņš pamanīja, ka Indelikato plānajās lūpās pavīd smīns.
Ienāca kardināls d'Ambrici un, sasveicinājies ar pāvestu, pievērsās Indelikato.
- Fredi, kāpēc tik sāja sejas izteiksme? Vai radušās nepatikšanas? Ha! Es tev varētu pastāstīt, ko nozīmē īstas nepatikšanas! - Viņš pakāpās soli atpakaļ un nopētīja garo, kalsno vīru, kas bija ģērbies nevainojami kārtīgā un pieticīgā parasta priestera uzvalkā. D'Ambrici iesmējās un, pastiepis tuklo roku, ar saviem resnajiem pirkstiem pataustīja atloku. - Labs uzvalks, ļoti labs. To pašuva tavs drebnieks? Mans augums nav tādam piemērots, citādi es ari pasūtītu. Jo apģērbs vaļīgāks, jo labāk izskatos. Tā ir, Fredi, vai ne?
Indelikato no sava auguma augstumiem paskatījās lejup.
- Džakomo, mums vajadzētu tikties biežāk. Nesaprotu, kā tik ilgi spēju iztikt bez taviem jociņiem. - Viņš aizgriezās. - Ak, monsinjors Sandanato! Priecājos, ka atradāt laiku mums piebiedroties.
Kamēr pāvests pacietīgi gaidīja, kad kardināli beigs apmainīties dzēlībām, sekretāre ienesa kafiju un smalkmaizītes. Abi līdzās viņi izskatījās smieklīgi - nu gatavie Dons Kihots un Sančo Pan- sa. Beidzot Indelikato apsēdās un sāka malkot melnu kafiju, bet d'Ambrici savējai dāsni pievienoja cukuru un krējumu. Sandanato gluži vienkārši raudzījās uz savu tasi, tai nepieskardamies.
- Un tā, veselas astoņas, - pāvests teica, kad iestājās klusums, un acumirklī juta sev pievēršamies visu skatienus. - Pastradātas astoņas slepkavības. Astoņas slepkavības Baznīcas iekšienē. Mēs joprojām nezinām, kāpēc tās notikušas. Mēs nezinām, kas nogalina mūsu ļaudis. Mums nav nevienas versijas… un mums nav ne jausmas, kad notiks nākamā. Taču varam būt pārliecināti, ka notiks. - Viņš brīdi klusēja un tad sacīja: - Esam apsvēruši visus iespējamos variantus un pieļāvuši, ka ar slepkavībām varētu but saistīti… musu draugi, mafija, ekstrēmisti… Opus Dei, Propaganda Duc.
Indelikato papurināja galvu.
- Mani izmeklētāji nav atraduši neko tādu, kas norādītu uz šim organizācijām. Viņu atbilde ir skaidra - tajā virzienā nav jāmeklē.
- Neviens nekārto ar mums rēķinus?
- Nē, Jusu Svētība. Neviena no šim grupām.
- Viens fakts nav apstrīdams, - sarunā iesaistījās d'Ambrici. - Visi šie ļaudis nevar mūs ciest. Jezuīti skaišas, uzskatīdami, ka jūs, Svētiba, vairāk uzmanības veltāt Opus Dei, nevis viņiem. Opus Dei ari nav apmierināta, jo grib iegūt neatkarību no bīskapijas un pārvaldīt Vatikāna radio, bet jūs neatvēlat viņiem nedz vienu, nedz otru. Marksisti mūsos redz kapitālistu rokaspuišus un tirānus, bet konservatori mūs uzskata par komunistiski noskaņotiem izdzimteņiem, kas iznīcina Baznīcu no iekšienes. Tikai Dievs zina, ko domā Propaganda Duc, bet bailes viņi iedveš pat man. Taču Baznīcas cilvēku slepkavošana… - Viņš nogrozīja galvu. - Šķiet, ka viņi nogalina neatkarīgi no filozofiskās orientācijas. Vai esmu pareizi sapratis, Jūsu Svētība?
Kallists rezignēti pamāja ar roku.
-Ja uz ielas stūra satiksies trīs priesteri, tā arī būs kliķe ar uzskatu pretrunām. Bet slepkavot… - Pāvests nopūtās. - Pastāstiet man, kas dzirdams par tiem trim, kuri Amerikā nogalināti. Vai patiešām viņus noslepkavojis priesteris?
D'Ambrici saviebās. Pierē ievilkās dziļas grumbas, bet acis no smago plakstiņu apakšas raudzījās ar izbrīnu.
- Vai drīkstu vaicāt, Jūsu Svētība, no kurienes jums tādas zinas?
- Džakomo, lūdzu. Esmu pāvests…
D'Ambrici palocija galvu.
-Sapratu.
-Tātad? Vai tā ir taisnība?