- Pjetro? - D'Ambrici palūkojās uz Sandanato.
Sandanato izstāstīja visu, ko zināja, un, kad viņš beidza, Kallists pateicās, kaut ko nesaprotamu noburkšķēdams.
- Mums jātiek skaidrībā, kas notiek, - viņš pēc tam teica. - Mums tas jāaptur.
- Protams, jūsu Svētība, - d'Ambrici sacīja, - bet viegli tas nebūs.
Indelikato gribēja kaut ko iebilst, taču saprata, ka tam nav
jēgas.
- Viņam taisnība. Tomēr mums jāmēģina…
- Es gribu, lai tas izbeigtos. Ja šis ļaunums ieperinājies Baznīcā, tas nekavējoties jāizravē ar visām saknēm. Es negrasos slēpt slepkavas… viņi jāatmasko un viņiem jāsaņem pēc nopelniem. - Viņš saviebās, juzdams, ka sāk sāpēt galva. - Vairāk par visu es vēlos zināt, kāpēc tas notiek. - Viņš dziļi ievilka elpu. - Un nekādu varas pārstāvju šo slepkavību izmeklēšanā no ārpuses. Ne Romā, ne Amerikā, ne kur citur. Sapratāt? Tā ir tikai Baznicas lietai - Pāvesta seju izķēmoja sāpju grimase, un viņš piespieda rokas pie galvas.
- Jūsu Svētība… - D'Ambrici piegāja pie pāvesta.
- Man uznāca nogurums, Džakomo. Vēlos atpūsties.
Ar d'Ambrici un Indelikato palīdzību Kallists lēni piecēlās un ļāva sevi aizvest.
Māsa Elizabete dusmojās uz sevi, ka noslogotība liegusi viņai visu apsvērt, ka pienākas, tāpēc vērtīgas domas ienāca prātā ar novēlošanos. Viņa atcerējās pusmūža mūķeni, kas, vadīdama ordeņa Sadzīves lietu padomi, dzīvoja un strādāja pelēksārtajā ēkā Spāņu kāpņu pakalnā. Ēka atgādināja pili, un ordenis to izmantoja gan par klosteri, gan baznicu. Šī mūķene, francūziete, kura vienlaikus vadīja arī šo klosteri, bija ļoti iemīļojusi māsu Valentīnu. Elizabete viņu pazina jau vismaz desmit gadu. Tā bija labsirdīga sieviete, kas tomēr allaž ievēroja protokolu. Viņa noteica toni savā pasaulē un kuru katru savā birojā vis nepieņēma.
Klostera priekšnieces kabinets bija iekārtots dekoratīvajā stilā, un tajā valdīja maigi rožainie un pērļu pelēkie toņi. Moderns krucifikss, kas divu collu attālumā no sienas šķita sastindzis gaisā un ko apmirdzēja klusināta gaisma, meta dramatisma pilnu ēnu. Tāda siena visnotaļ iederētos nelielā privātā muzejā. Interjeru papildināja vāzes ar ziediem un vijīgi mūžzaļie augi. Aiz loga bija redzamas Spāņu kāpnes, pa kurām augšup un lejup gāja saules nogurdināti cilvēki. Priekšniece, salikusi rokas uz krūtīm, krietnu bridi stāvēja pie loga, pēc tam pagriezās pret Elizabeti. Viņa bija apbrīnojami līdzīga aktrisei Džeinai Vaimenai, savā laikā Ronalda Reigana kundzei.
- Vai vēlaties parunāt par mūsu dārgo Valentīnu?
- Man vajadzēja atnākt jau agrāk, - Elizabete sacīja, - taču tik daudz kas reizē notiek… Sakiet, vai jūs tikāties ar viņu pēdējā pusgada laikā?
-Jā, protams. Viņa šeit dzīvoja, mana mīļā.
- Taču lielākoties viņa uzturējās Parizē.
- Lielākoties? Zinu, ka viņa daudz braukāja, strādādama gan šeit, gan Parīzē. Māsa Valentīna bija rosiga, sabiedriska meitene, taču ari noslēpumaina… - Viņa uzsmaidīja savām atminam. Tad, sakārtodama kristāla vāzē ziedus, pastāstīja: - Es nodevu viņas rīcībā vislielāko šejienes guļamistabu, un mēs ienesām tajā rakstāmgaldu. Viņa cītīgi strādāja. Kā vienmēr.
- Vai jūs jau atbrīvojāt šo istabu no viņas lietām?
- Vēl ne, māsa. Neesmu saņēmusies, lai to izdarītu. Starp citu, grasījos jums zvanīt. Vēlējos aprunāties, ko lai dara ar viņas mantām… papīriem un grāmatām, kas viņai tur vesels lērums.
- Man nebija ne jausmas, ka viņa šeit uzturējusies, - Elizabete domīgi novilka.
- Nu, jums nevajadzētu viņai to ņemt ļaunā. Māsa Valentīna bija pilnīgi nodevusies darbam. Vienmēr tik mērķtiecīga… Daudz laika pavadīja slepenajos arhīvos. Viņa bija liela… kā to saka amerikāņi?
- Autoritāte?
- Protams, autoritāte. Viņa bija liela autoritāte - piekļuva pat augstākajiem varas pārstāvjiem.
- Kas ar to jāsaprot?
- Kardināls d'Ambrici, protams. Kardināls kādam aizlika par māsu Valentīnu vārdiņu, un slepenie arhīvi bija pilnigā viņas rīcībā.
- Vai varu apskatīt viņas istabu?
- Protams. Ja jau esat atnākusi, citādi nemaz nevar būt. Iesim, uzvēdīšu jūs augšā, mīļā.
Saulainajā istabā klostera priekšniece atstāja Elizabeti vienu. Aiz augstiem, šauriem logiem bagātīgi ziedēja bugenvilijas. Elizabete kādu pusstundu pārlūkoja piezīmju grāmatas, mapes un dažādus papīrus, kas bija salikti uz galda. Šķita, ka tie visi saisti- ti ar agrākajām Veļas grāmatām, rakstiem un runām. Māsa Elizabete vīlusies nopūtās un pievērsās pēdējai bloknotu un mapju kaudzei, kuru kopā saturēja gumija.
Uz virsējās mapes ar flomāsteru bija uzrakstīts viens vārds. SLEPKAVĪBAS.
OTRĀ NODALA
DRISKILS
Es lidoju no Ņujorkas caur Parīzi uz Kairu un, rīdams pretsāpju tabletes un dzerdams šampanieti, zaudēju laika izjūtu. Tiklīdz aizvēru acis un iesnaudos, murgs bija klāt - sudrabaini sirmi mati un zalgojošs asmens rokā. No gulēšanas nekas neiznāca. Es skaitīju laiku nevis stundās, bet dienās, un kopš māsas bērēm bija pagājušas deviņas dienas. Slimnīcā man uzlika vairākas šuves uz brūcēm mugurā un sānā, pēc tam viss notika gluži kā miglā, laiks skrēja kā neprātīgs, un nepaspēju ne attapties, kad jau Kairas lidostā gaidīju Egyptair reisu uz Aleksandriju. Lidostā valdīja tveice un drūzma, un tas viss nenāca par labu manam dzīstošajam ievainojumam. Un tā, iedzēris pretsāpju tableti un uztrūcies no kārtējā murga, es visapkārt ieraudzīju dzidri zilas debesis un sapratu, ka nolaižamies Aleksandrijas pavisam mazajā lidostā, kas pēc tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešā gada konflikta ar Izraēlu bija pārbūvēta. Vienā nosēšanās ceļa pusē stiepās tuksnesis ar savām nokaitētajām smiltim un barhaniem, kas it kā aizbēga kaut kur tālumā, otrā - kā spogulis gludā un zilā Vidusjūra. Tad piepeši tuksnesis atkāpās, un es ieraudzīju garu un šauru pilsētas ēku rindu ar zaļiem dārzu un parku lāsumiem, kas meta likumu ap divām milzu ostām ziemeļos un Marjato ezeru dienvidos.
Es iesēdos vienā no ņiprajiem sarkanmelnajiem taksometriem, kas nepagurdami šaudījās caur blīvo satiksmi. Četru stundu brauciena attālumā uz pretējo pusi bija Kaira. Uz rietumiem atradās Alameina, bet tālāk - Matrūha, Lībija un Tobruka.
Pēc pusstundas šoferis iegriezās Suecas kanāla ielā, pēc tam izbrauca uz citas, kas apjoza Austrumu ostu, kuru šeit dēvēja par veco ostu. No turienes pūta vēsa brīze, kas nedaudz kliedēja svelmi pilsētas kvartālos un mazināja manu reiboni. Es izkāpu no taksometra Saada Zaglula laukumā pie viesnīcas Cecil. Ielas otrā pusē ļaudis kāpa autobusā, kas devās uz Kairu. No viesnīcas pavērās skats uz Austrumu ostu, aiz kuras mirgoja Vidusjūra. Dažus mirkļus, it kā sastingdams starp to, kas noticis, un to, kas vēl būs, es jutos kā debesīs.
Aleksandrs Lielais trisarpus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas atņēma Ēģipti persiešiem. Triumfēdams iegājis Memfisā, viņš virzījās gar piekrasti uz Sīvas oāzi, lai apmeklētu Amona orākulu. Viņš nez kāpēc bija iedomājies, ka orākuls pasludinās viņu par dieva Vivas dēlu. Ceļā pie orākula dižais karavadonis apstājās atpūsties jauka zvejnieku ciemā ar neparasti skaistu, dabisku ostu. Kā jau bija rīkojies ne reizi vien savas slavenās dzīves laikā, viņš pavēlēja ap ostu uzbūvēt pilsētu. Un, kā paradis, lika pilsētu nodēvēt savā vārdā. Atstājis ciemā savus arhitektus un celtniekus, viņš virzījās tālāk, lai aprunātos ar orākulu. Jauno Aleksan- drijas pilsētu viņš neieraudzīja.