Pēc deviņiem gadiem Aleksandrs Lielais nomira. Karavadoņa mirstīgās atliekas saskaņā ar viņa pēdējo gribu bija ceļā uz Sīvu, kur bija paredzēts tās apbedīt, kad piepeši procesijai ceļu aizšķērsoja viņa slavenais ģenerālis I'tolemajs un paziņoja, ka šā leģendārā cilvēka mirstīgās atliekas jāapglabā tās pilsētas galvenajā laukumā, kura mūžam sauksies viņa vārdā. Tagad, protams, šo cilvēku veikums ir iznicināts un karavadoņa mirstīgās atliekas atdusas kaut kur zem modernās Aleksandrijas, pa kuras ielām traucas nepagurstošie sarkanmelnie taksometri.
Eiklīds savu ģeometriju izdomāja Aleksandrijā. Ptolemajs Faras saliņā uzbūvēja pārsteidzošo, četrsimt pēdu augsto bāku, vienu no antīkās pasaules brīnumiem. Romieši vēlāk nespēja pretoties par Austrumu ekonomikas centru kļuvušās pilsētas vilinājumam, un tajā ieradās Jūlijs Cēzars, Kleopatra, Marks Antonijs un Oktaviāns, kas kļuva par Augustu Cēzaru. Vēlāk Svētais Marks atnesa uz Ēģipti kristietību un nodibināja Baznīcu, no kuras galu galā izveidojās Koptu baznīca. Vēl vēlāk atgriezās persieši un atguva šīs zemes atpakaļ. Pēc tam nāca arābi. Vārdu sakot, tā bija ilga, ļoti ilga vēsture…
Un tad Aleksandrijā ieradās mana māsa. Man vajadzēja noskaidrot, kāpēc.
Manā istabā bija parketa grīda, kas blāvi spīdēja, it kā to kāds nemitīgi apstrādātu ar bišu vasku. Mēbeles bija vecas, nedaudz nobružātas, bet tas piešķīra tām aristokrātiskumu. No ērtā balkona pavērās skats uz daļu laukuma un ostu. Numurā bija telefons, taču es vēl nebiju sagatavojies, lai zvanitu. Stūri stāvēja televizors, bet doma par "Dalasas" vai citas filmas skatīšanos arābu valodā mani atstāja vienaldzīgu. Vēl bija ledusskapis ar bagātīgām ledus rezervēm. Es pasūtīju no bāra pudeli džina un vairākas pudeles tonika ar citronu. No portfeļa izvilku ārsta izrakstīto taile- nolu un paciņu kodeīna. Ar pretsāpju līdzekļiem un aspirīnu biju nodrošinājies. Prinstonas ārsts mani brīdināja, ka Ēģiptē aspirīnu neatradīšu.
Es aizgāju uz vannasistabu un, nostīvējis no muguras pielipušo kreklu, piesardzīgi pārbaudīju ievainojuma pārsēju. Cieši sakodis zobus, es to norāvu un uzliku jaunu. To izdarīt nebija vienkārši, turklāt uz brūci pat skatīties baidījos. Ārsts man teica, ka tādu griezumu izdara ķirurgi nieres izņemšanas operācijā. Beidzot, izmantojis krietni daudz plāksteru, pārsēju nostiprināju. Kad ārsts bija uzzinājis manu nodomu, viņš nosauca mani par jukušu. Es meklējot nelaimi, ja dodoties tik tālā ceļojumā ar nesadziju- šu ievainojumu. Varbūt viņam bija taisnība. Turklāt man neizdevās atbrīvoties no sajūtas, ka no brūces pa muguru straumēm plūst asinis. Lai gan zināju, ka tā ir ilūzija, jutos nepatīkami.
Es sajaucu džinu ar toniku - toniku vairāk -, glāzi uzmanīgi noliku blakus gultai un atspiedu galvu divos lielos, mīkstos spilvenos. No šīs vietas bija redzama jūra. Gluži kā bālzila loga rūts tā aizstiepās lidz pienbaltajam apvārsnim. Šķita, ka šī rūts ir bezgala trausla. Ja nomestu no balkona akmentiņu, tā saplīstu. Biju neiedomājami noguris. Prātā ienāca doma, ka esmu ļoti tālu no mājām.
Mans vaigs bija piespiests pie ledus, tāpēc, iespējams, nezaudēju samaņu.
Sandanato nezināja, ko ar mani lai iesāk. Sākumā viņš nesaprata, kas noticis, bet tad, ieraudzījis, ka asinis no manis tek gluži vai ar strūklu, sāka murmināt, mēģinādams izlemt, ko lai iesāk - atstāt mani guļam un steigties uz māju pēc palīdzības vai kliegt, lai Sema Tērnera atstātais sargs viņu izdzird, vai ari sliet mani kājās un vest uz mājām. Beidzot viņš pieliecās un sāka celt mani augšup. Sāpes nebija lielas, taču es zaudēju daudz asiņu. Visiem spēkiem turējos pie apziņas, kā caur miglu apjēgdams, ka nevēlos iekrist bezsamaņā šeit, aukstumā uz ledus.
Galu galā, apmetis manu roku sev ap plecu, viņš uzvilka mani kājās, un mēs streipuļojām uz mājām. Lai gan lidz turienei nebija vairāk par simt jardiem, šķita, ka ceļā pagāja vairākas stundas. Tērnera policists novilka man slidzābakus un piezvanīja uz slimnīcu, Es gulēju uz dīvāna, un blakus man, uz grīdas, sēdēja Sandanato, kurš bez mitas runāja, un tas bija pēdējais, ko atcerējos, nākamās dienas pēcpusdienā atjēdzies.
Turpmākās dienas pagāja gluži kā miglā. Man sāpēja, un apkārt zibēja un kustējās cilvēki, viņu sejas arī bija miglā tītas, un viņi visi kā viens pūlējas mani pārliecināt, ka doma par došanos uz Ēģipti no prāta jāizmet. Man šķita savādi, ka neviens no viņiem nesaprot mani.
Sirmais priesteris, kas nogalināja ļaudis, kas bija nogalinājis manu māsu kapelā lūgšanas laikā, uzradās ne no kurienes, no tumsas un aukstuma, un mēģināja nogalināt mani arī. Viņš ietrieca mani nazi, un pietrūka vienas collas, lai savu nodomu būtu īstenojis. Ārsti nepagurdami atkārtoja, ka man laimējies. Manuprāt, "laime" ir relatīvs jēdziens.
Katru dienu pie manis nāca Persiks. Viņa sejā allaž bija viena un tā pati priecīga izbrīna izteiksme, it kā tas būtu viņš, kurš izsprucis no nāves ķetnām. Tas bija pārbaudījums viņa ticibai. Šķiet, ka šis uzbrukums viņu pārliecināja, ka abi atrodamies kaut kāda krēslas zonā, kur maldāmies bez kartes un kur paļauties var tikai uz Dievu. Kad piecēlos no gultas un speru pirmos soļus, viņš, galvu grozīdams, skatījās uz mani tā, it kā es kuru katru mirkli varētu izjukt pa gabaliem. Persiks teica, ka ik brīdi pūloties sevi nodarbināt, lai atvairītu domas par to, kas noticis ar Veļu un mani! Viņš vēlējās, lai, atstājis slimnīcu, kādu laiku padzīvoju pie viņa. Pirmo reizi pēc ierašanās Ņūprudensā viņš sācis kārtot Svētās Marijas baznīcas mācītājmājas bēniņus un pieliekamos, kur piecdesmit sešdesmit gados sakrājies daudz krāmu. Persiks sacīja, ka gribot man parādīt dažas tur uzietās lietas, un vispār - divatā būšot jautrāk. Es atbildēju, ka nevaru.
Vairākas reizes mani apciemoja tēvs Danns, un pēdējo reizi viņš iegriezās slimnīcā pa ceļam uz lidostu. Dodoties uz Losan- dželosu, lai tiktos ar producentu, kurš grasoties uzņemt filmu pēc viņa romāna motīviem.
- Klammers, katru dienu mani redzēdams, pavisam sanervozējies, - viņš stāstīja. - Priecāsies, ka ticis uz kādu laiku no manis vaļā. Ko lai saku par jums, Driskil? - Viņš paņēma ar karoti tapiokas putru, kas man bija atnesta pusdienās, un to pagaršoja. - Skatieties uz visu vienkāršāk. Tas ir brīnums, ka palikāt dzīvs. Uzskatiet to par brīdinājumu un atcerieties, ka neesat nekāds su- permenis, nekāds Džeimss bonds un jums nav dubliera kaska- diera. Dodieties uz Antigvu vai Sentomasu un izklaidējieties tur kopā ar tādiem pašiem bagātniekiem, kāds esat jus. Viņi jums iemācīs baudīt sīkus dzīves prieciņus. Jus nenogalināja… ja nekļūsiet gudrāks, iekulsieties jaunās nepatikšanās. Skaidrs, ka ie- kulsieties. Jūs kā muļķis apdraudat savu dzivību. Vai sapratāt, Driskil? Tas ir kaut kas daudz briesmīgāks neka manās grāmatās… tāpēc atstājiet to varas iestāžu ziņā. Un, protams, Baznīca jo īpaši gribēs tikt skaidrībā, jo visi šie notikumi met ēnu tieši uz to. - Viņa bālās acis aiz satraukuma kvēloja. - Turieties no tā pa gabalu, Ben. No jūsu nāves nebūs nekādas jēgas, jo atdzīvināt Veļu jūs tik un tā nespēsiet.
Es Dannam uzsmaidīju.
- Gribu, lai viņš saņem pēc nopelniem. Ar mani un manu ģimeni tā nevar izrīkoties, un es negrasos viņam to piedot. Ļoti vienkārši.
- Vai zināt, Ben, jūs mani nogurdināt. Ticiet, jūs neesat nekāds varonis.
- Ak, Artij! Vai jūs nezināt, kāds ir Driskilu likums? Izmisums cilvēku pārvērš varonī.
Uz tēvu Dannu tas neatstāja nekādu iespaidu.
- Turpinādams izmeklēšanu, jūs pieļausiet kļūdu. Monsinjors Sandanato domā tāpat.