- Neaizmirstiet, ka māsa Elizabete ari. Iedomājieties, es ignorēju divu priesteru un vienas mūķenes bridinājumus!
Viņš sāka skaļi smieties.
-Ja jau man neizdevās jūs atrunāt, tad novēlu jums veiksmi. Un ātru atlabšanu. - Pie palātas durvīm viņš apstājās un uzmeta man savādu skatienu. - Starp citu, pēdējās dienās vairākas reizes esmu iegriezies pie jūsu tēva. Viņam neklājas viegli, Ben. Viņš nedzīvos mūžigi…
-Jā, zinu.
- Atstāju viņam pāris savu grāmatu un stingri pieteicu, lai izlasa. Tās viņu uzmundrinās, iepludinās asinis adrenalīnu. - Pēc tam Danns vēlreiz aicināja mani apdomāties, uzlika galvā cepuri, atvadoties pamāja un aizgāja.
Sandanato gluži vai lūdzās, lai nelienu tajā elles katlā.
- Jūs taču redzējāt, uz ko viņi ir spējīgi. Var uzrasties un uzbrukt jebkurā brīdī. - Sandanato tumšās acis no apsarkušo plakstiņu apakšas drūmi raudzījās mani. Viņš nepārtraukti smēķēja. -Zinu, jūs zaudējāt māsu…
- Nevis zaudēju, bet kāds man viņu atņēma.
- Jūsu tēva stāvoklis ir gandrīz kritisks, pats esat uzšķērsts kā trusis - diezgan'. Ši nav jūsu cīņa. Jūs neesat pat katolis!
Galu galā viņš aizlidoja uz Parīzi, kur apglabāja Kērtisu Lokhartu, kam tur dzivoja attāli radinieki. Sandanato tik ļoti satrieca šīs slepkavības un uzbrukums man, ka viņš izskatījās gluži salauzts. Taču es īpaši par viņu neraizējos. Tādus cilvēkus biju saticis arī agrāk. Viņi spēj pārciest bezgalīgu spriedzi. Pārtiek no tā. Atvadīdamies Sandanato lūdza vismaz nogaidīt, iekams viņš noskaidros, kāda rīcība sekos Romā. Es atbildēju, ka mani neinteresē, ko viņi dara Roma. Problēma bija pati Roma.
Tēvs mani pārsteidza. Viņš neatguvās, kā biju cerējis. Ārsti sacīja, ka, uzzinājis par uzbrukumu, viņš juties sliktāk, it kā šī ziņa būtu pēdējais piliens. Mediķi pieļāva, ka šis notikums atņēmis viņam vēlēšanos cīnīties ar slimibu.
Tas mani mulsināja. Es saprastu, ja viņš tā pārdzīvotu par Veļu. Bet manis dēļ? Turklāt es biju dzīvs…
Tēvu ieraudzījis, es redzēju, ka ārstiem ir taisnība. Viņš nekustīgi gulēja, sejas āda bija bāla kā pergaments, un tēva Danna romāni neaiztikti stāvēja uz skapīša pie gultas. Es gandrīz nožēloju, ka biju atnācis.
- Zini, es reizēm domāju, ka drīz nomiršu, Ben. Un labi vien būs. Jūtos tik vientuļš…
- Tu runā muļķības, tēt, un pats to zini. Pirmām kārtām tavu zvanu gaida vesela armija ļaužu, tavi draugi… turklāt tu taču esi ticīgs cilvēks. Vai tad šādās reizēs ticībā jūs nesmejaties spēku?
Šķita, ka viņš mani nedzird.
- Tu neko nesaproti. Vientulību nespēj kliedēt ļaudis. Tie neko nenozīmē… Esmu noguris, nespēju vairs būt noteicējs ne pār sevi, ne apkārtējo pasauli… nesaprotu, kas notiek… es pat īsti nesaprotu, ko patlaban pūlos pateikt. Gribēju pasacīt kaut ko ļoti svarīgu, bet aizmirsu. Nekad iepriekš neesmu tā juties. - Tēvs ne ar vārdu neieminējās par ticību. Varbūt ar neticīgo dēlu nevēlējās to apspriest.
- Tu esi pārcietis vairākus smagus triecienus. Taču esmu pārliecināts, ka tu izķepurosies.
- Ceru, ka tev ir taisnība, Ben. Varbūt patiešām viss ar mani būs labi. Priecājos, ka esi man blakus. Par abiem mēs kaut kā tiksim galā. Zini, es gribu, lai tu pagaidām nebrauktu no mājas prom. Man būtu patīkami apzināties, ka tu mani tur gaidi. Lai firma iedod tev sešu mēnešu atvaļinājumu… Varbūt abi kopā varam kur aizbraukt, teiksim, uz Londonu. Padzīvosim tur, kamēr es patiešām atlabstu… - Šī doma viņu uzmundrināja. Taču turpmākā saruna vairs nevedās tik gludi.
Viņš nevēlējās, lai meklēju Veļas slepkavu. Viņš negribēja zināt, ar ko Vela nodarbojusies un kāpēc nogalināta. Viņš teica, ka esmu pārdrošs muļķis, ka ne tikai velti šķiedīšu laiku, bet ari pakļaušu briesmām savu dzīvību. Vai patiešām man neesot pat tik daudz saprāta, lai apjēgtu, ka esmu brīdināts? Vai patiešām es neaptverot, cik ļoti man laimējies, ka joprojām esmu dzivs? Vai nejūtot, ka uzgriežu tēvam muguru brīdī, kad esmu tam visvairāk vajadzīgs?
Nekad nebiju dzirdējis tēvu prasām no manis pakalpojumu, nebiju dzirdējis viņu lūdzamies mani. Es jutos tā, it kā agrāk šo cilvēku nebūtu pazinis. Tāpēc viņu pamest bija vieglāk. Nevis viegli, bet vieglāk. Es biju sava tēva dēls un mācēju cilvēkiem pagriezt muguru. Piepeši ieraudzīju, ka no viņa pievērtās acs izrit asara.
- Piedod, tēt, bet man jābrauc. Es noteikti atgriezīšos, un varbūt tad mēs abi…
- Tu esi apmāts, Bendžamin. Tev atlicis viens solis līdz vājprātam, un tu nevēlies to saprast. Tu neatgriezīsies, Ben. - Tēvs smagi norija siekalas un novērsās. - Tu neatgriezīsies, - viņš atkārtoja.
Pa pelēkajiem vaigiem plūda asaras. Ko viņš apraudāja? Sevi? Vai Veļu? Varbūt melno avi, savu dēlu? Taču nē, tas nebija iespējams. Uz mirkli biju ļāvies sentimentalitātei.
Starp neskaitāmām reliģijām, kas Ēģiptē sastopamas, musulmaņu reliģija, protams, ir galvenā, bet kristietība ir koptu reliģija. Taču Aleksandrijā, tāpat kā visur, vienmēr bijusi jaušama romiešu klātbūtne. Šeit allaž bijuši jezuiti un ordeņa pārstāvji, priesteri un mūķenes, vārdu sakot, neliels, bet samēra aktīvs katoļu an- klāvs.
Es gulēju sešpadsmit stundu. No miega mani divas reizes uztraucēja uzstājīgi musulmaņu aicinājumi uz lūgšanu - tie bija dzirdami ikvienā pilsētas nostūri un pietiekami skaļi, lai ielauztos manās notrulinātajās smadzenēs, - taču uzreiz atkal aizmigu. Galu galā pamodies, es zvanīju uz ordeņa kanceleju, bet izrādījās, ka tas ir katoļu skolas telefona numurs. Mani savienoja ar māsu Lorēnu, klostera priekšnieci, kas tūlīt pastāstīja, ka tikusies ar māsu Valentīnu viņas apmeklējuma laikā Aleksandrijā. Mana māsa pat apmetusies ordeņa viesu namā. Angliski, kaut gan ar franču akcentu, māsa Lorēna runāja raiti. Viņa sacīja, ka labprat ar mani tiksies.
Izgājis no viesnīcas, es apturēju taksometru, un piecpadsmit minūtes vēlāk iegāju māsas Lorēnas kabinetā. Pa logiem pavērās skats uz plašu rotaļlaukumu, pa kuru skraidija formas tērpos ģērbušies bērni, un viņu klaigas un smiekli bija patikams pavadījums viņas darbadienai. Ap rotaļlaukumu auga palmas.
Māsa Lorēna bija neliela auguma sieviete melniem matiem, gadus piecdesmit veca, lielām, izteiksmīgām acīm un tipisku francūzietes degunu. Mugurā viņai bija zils kostīms ar īsu kvadrātveidā žaketi, no tām, ko modē ieviesa lieliskā Šanele, un krēmkrāsas zīda blūze ar lentīti pie kakla. Gaiteni biju redzējis dažas mūķenes tradicionālajā ietērpā, bet viņu priekšniece acīmredzot bija mūsdienīga administratore. Tāpat kā visām franču sievietēm, ko es pazinu, viņai piemita savdabīga pievilcība. Viss kopums bija jauks, tā ka iedziļināties sīkumos nebija vērts.
Viņa bija lasījusi par Veļas nogalināšanu, un šī ziņa viņu satrieca. Paliekusies uz priekšu pār galdu, viņa grozīja pirkstos zelta pildspalvu un klausījās, kā es stāstu par savu nodomu rekonstruēt māsas dzīves pēdējās nedēļas.
Viņa pamāja ar mazo tumšo galvu, iekams biju beidzis.
-Jā, jā, saprotu. Es vēlētos, kaut varētu izstāstīt visu, kas viņai bija padomā, taču diemžēl neviens to nezina. Es sajūsminājos par jūsu māsu un apbrīnoju viņas milzu veikumu. Jutu pret viņu dziļas simpātijas. Kad mēs tikāmies, jūsu dārgā māsa bija ļoti noraizējusies. Saspringta, nedroša… it kā nemitīgi atskatījās pār plecu. Ceru, ka jūs mani saprotat.
- Vai viņa šķita nobijusies?
- Omi. Jā. Viņas bailes… bija savādas. Viņa baidījās no kaut kā vai kāda. Neaizmirstiet, ka tie ir tikai mani novērojumi. Jūsu māsa par bailēm neko nestāstīja. Taču es manīju, ka viņu visu laiku skatās atpakaļ. It kā gribētu parbaudīt, vai kāds neseko. Tas pamodināja manu ziņkāri.