Выбрать главу

-    Ko viņai no jums vajadzēja? Tikai vietu, kur apmesties?

-   Ak, ne tikai! Māsa Valentīna bija šeit ieradusies, lai sameklē­tu cilvēku, vārdā Klauss Rihters. Par vienīgo meklēšanas iemeslu viņa minēja savus pētījumus. Grāmatai. Atrast Rihtera kungu ne­bija grūti. Es pazīstu šo viru. Krietns vācu katolis, kas regulāri apmeklē baznīcu. - Atcerēdamās vācieti, viņa zobgalīgi pasmai­dīja. - Viņam pieder firma, kas nodarbojas ar importu un ekspor­tu, un Rietumu ostā liela noliktava. Tā osta ir pavisam citāda ne­kā tā, kas atrodas pie jūsu viesnīcas Cecil. Viņš ir pazīstams komersants un, cik zinu, labi ieredzēts. Aizraujas ar golfu, viņa attēls nereti publicēts presē. Visās jomās, protams, tipisks vācie­tis. Slavenā Āfrikas korpusa veterāns, karojis Ēģiptē, pēc tam pār­cēlies šeit uz dzīvi. Vecās gvardes dalībnieki apmeklē kapsētas tuksnesī un noliek ziedu vītnes gan uz kritušo biedru kapiem, gan drosmīgo pretinieku atdusas vietām. Ēģiptes valdība, jau no Nā- sera laikiem, ļoti ciena Rihtera kungu, vienmēr viņu cienījusi. Ma­nuprāt, pirms daudziem gadiem viņš tam palīdzēja dažos ieroču darījumos.

-    Un Vela ieradās Ēģiptē, lai ar viņu tiktos.

-   Tā bija. - Viņa uzmeta acis pulkstenim. - Man paredzēta tik­šanās, mister Driskil. Ja jums ir kādi jautājumi… - Viņa tikko ma­nāmi, kā īsta francūziete, paraustīja plecus. - Vai gluži vienkārši vēlaties parunāties, lūdzu, zvaniet.

Viņa man iedeva Rihtera biroja adresi. Tiklīdz biju izgājis no kabineta, jutu, ka viņas man pietrūkst. Nolēmu atnākt šurp vēl­reiz un uzdot vienu jautājumu vai divus.

Global Eg\jpt Import Export netīri pelēkā noliktava, atgādināda­ma kuģi, slējās starp citām līdzīgām celtnēm, kas ielenca tirdz­niecības ostu. Piestātnē starp norūsējušām celtņu strēlēm drūz­mējās kravas kuģi. Šeit notika iekraušana un izkraušana, žvadzēja, čīkstēja un gaudoja dažādi mehānismi, gaisā cēlās dū­mu un tvaika stabi, oda pēc eļļas un benzina, skanēja izsaucieni vācu, angļu, franču un arābu valodā. Ja aizvēra acis, nebija grūti iztēloties jebkuru tirdzniecības ostu pasaulē. Taču tiklīdz kāds, pārspēdams ostas kņadu un trokšņus, nokliedzās arābu valodā, viss nostājās savā vietā.

Klausam Rihteram bija mazliet pāri sešdesmit, bet šā vīra mie­sas uzbuve atgādināja Mercedes - tikpat varena un uzticama, do­māta ilgai kalpošanai. Sirmie mati bija apgriezti īsā ezīti, droši vien tādā pašā kā dienesta gados Āfrikas korpusā. Tumši iede­dzis, toties uzacis izbalējušas gaišas. Breitling zelta rokaspulkste- nis radīja visu, varbūt vienīgi pēdējā beisbola čempionāta rezul­tātus ne. Kājās viņam bija Clark ādas puszābaki ar auklām un mugurā veca, bet nevainojami tīra mednieku jaka un bālzils, aug­šā atpogāts krekls, kas nedaudz atsedza īsus sirmus krūšu ma­tus. Haki biksēm vīles bija asas kā nazis. Kad sekretāre ieveda mani kabinetā, viņš ar golfa nūju rokā stāvēja uz zāles zaļa pa­klāja, mērķēdams pa neredzamu bumbiņu. Mēs apstājamies kā ze­mē iemieti, un viņš ielika nūju mazā metāla futrāli.

-    Džūljesa Borosa nūja, - es sacīju.

Viņš pacēla skatienu un plati pasmaidīja.

-    Džūlijs man to uzdāvināja pirms divdesmit gadiem pēc kā­das vēsturisku bruņu izsoles, kurp es viņu aizvedu un kur viņam veicās. Labākas nūjas man nav bijis. - Viņš joprojām smaidīja, bet acīs vīdēja jautājums. - Vai esat ieradies ar konkrētu vajadzību, draugs? Vai arī parunāsimies par golfu? - Rihters runāja ar vācu akcentu, taču nebija šaubu, ka viņš zina vairākas valodas. No­saucis savu vārdu, es teicu, ka esmu ieradies personiskā jautāju­mā, un viņš pamāja sekretārei, lai tā iet.

Rihters pārgāja pāri plašajam kabinetam un ielika futrāli ar nūju golfa somā.

-    Esmu spēlējis golfu visur, kur vien tas iespējams. Visos liela­jos Skotijas golfa laukumos. Bet kur es dzīvoju? Smilšu slazdā! - Tās acīmredzot bija ierasts izteiciens, un Rihters par to pasmaidī­ja. Bridi pa logu vērojis kuģus un celtņus, autokārus un strādnie­kus, viņš pievērsās man. - Kā varu jums palīdzēt, mister Driskil?

-   Cik zinu, samērā nesen jūs apmeklēja mana māsa. Mūķene, māsa Valentīna…

-   Ak Dievs! Tā bija jūsu māsa! Mans dārgais draugs, es lasīju par viņas nāvi…

-    Par slepkavību, - es izlaboju.

-Jā, jā, protams. Kāda traģēdija… man trūkst vārdu! Jā, es tikos ar viņu te, šajā kabinetā, tas bija apmēram pirms nedēļas, un tad sekoja avīzēs tā vēsts un ziņoja ari televīzijā. Izcila sieviete. Jūs varat ar viņu lepoties. - Rihters apsēdās pie sava savandītā gal­da, uz. kura bija kuģu modeļi, čeki, transporta pavadzīmes, kata­logi, krāsainas brošūras par golfu un šo spēļu dalības kartes. Kabineta sienas rotāja simtiem fotogrāfiju, kurās bija iemūžināti svarīgākie dzīves notikumi. Manu uzmanību acumirkli saistīja vairākas lielas fotogrāfijas. Vienā zēniskais Klauss Rihters žilbi­nošā tuksneša saulē stāvēja pie tanka, nākamajā - uz piramīdas fona, citā viņš bija redzams golfa klubā ar augstu paceltu sudra­ba kausu rokā. Uz rakstāmgalda zeltītā ietvarā bija fotogrāfija ar diviem zēniem, droši vien viņa dēliem.

-   No sirds jūtu jums lidzi, mister Driskil. Patiešām. Laika smil­tis plūst nenovēršami… - Lai ilustrētu šo domu, viņš no rakstām­galda virsmas pacēla gandrīz pēdu augstu smilšu pulksteni, ap­grieza to otrādi un nolūkojās, kā smiltis tievā straumē birst. - Ar nāvi esmu sastapies bieži. Cik drosmīgu puišu tā nopļāva šeit vien, Rietumu tuksnesī! Gan vienā, gan otrā pusē. Mēs ejam nāvē labāku laiku vārdā, vai ne? Smiltis šajā pulkstenī, mister Driskil, ir no Rietumu tuksneša. Tās šeit ir vienmēr, lai es nekad neaiz­mirstu kritušos. - Viņš novērsa skatienu no smilšu pulksteņa. -Jā, es redzēju jūsu māsu.

-    Kāpēc viņa pie jums ieradās?

Rihters sarauca gaišās uzacis, un viņam pierē ievilkās grum­bas. Caur īsi apgrieztajiem sirmajiem matiem spīdēja galvaskauss.

-   Ļaujiet padomāt. - Viņš ieslīga ādas krēslā ar augstu atzvelt­ni un nobraucīja gluži kā akmenī cirsto zodu. - Ak jā… Man pie­zvanīja mans dārgais draugs māsa Lorēna un atsūtija viņu pie manis. Jāteic, es jutos pārsteigts, jā, pat glaimots, ka jusu māsa ieinteresējusies par vecu karavīru. Jūs droši vien zināt, ka viņa rakstīja grāmatu par Baznīcu kara pārbaudījumu gados.

-   Viņa man to teica, - es sacīju. No doku puses atskanēja pnei­matiskā āmura trokšņi, kas atgādināja automātiskā ieroča rējie­nus. - Vai viņa ieradās, lai jūs intervētu? Vai tā bija?

-Jā, taču biju viņu sapratis nepareizi. Ziniet, es biju Rommela adjutants, pavisam jauns, tomēr tuvs šim lielajam vīram. Protams, es iedomājos, ka viņu interesē Rommels, ģenerālfeldmaršals. Ta­ču nē, tuksneša karš viņu neinteresēja, ne uz to pusi. Viņu intere­sēja Parīze. Parīze! Kad atceros karu, man prātā nekad nenāk Pa­rīze. Saprotiet, Parīze manās domas nav saistīta ar karu. Neviens uz mani nešāva! Mēs bijām okupācijas armija, un Parīze mums padevās bez cīņas, pilsēta nebija liesmās… vismaz ilgu laiku. Jūs, jeņķi, to dēvētu par ideālu dienestu. Mani varēja nosūtīt uz Aus­trumu fronti! Taču jūsu māsa vāca materiālus par okupācijas lai­ka Baznīcu Parīzē. Par viņas grāmatas galveno varoni bija jākļūst bīskapam Toričelli. Es viņu labi pazinu, jo kārtoju administratī­vus jautājumus. Baznīcai un okupācijas karaspēka štābam bija jāsadarbojas. Raudzījāmies, lai baznīcās neieviešas Pretošanās kustības šūniņas. - Viņš paraustīja plecus.