Es atcerējos Toričelli, veco vīru, kurš nesa mums anīsa konfektes un kuram tik ļoti pieķērās Vela. Atcerējos viņa stāstu par tevu, kas izlīdis no kaut kādas ogļu bedres, iespējams, no baznīcas ogļu pagraba, un izskatījies pēc kāda afroamerikāņu dziedātāja, bija pagajis četrdesmit gadu, un bija grūti iztēloties, ka šim Toričelli vajadzēja lavierēt starp nacistiem un Pretošanās kustības kaujiniekiem un ka viņš pazina gan Klausu Rihteru, gan Hjū Driskilu. Lai nu kurš, bet katoļu garidznieki vienmēr mācējuši lavierēt. Vai mans tēvs sēdētu ar Rihtera kungu klubkrēslos un spriestu par karu, ja satiktos?
Rihters atcerējās senās dienas, bet mans skatiens kavējās pie fotogrāfijas, kas atradās pie sienas viņam aiz muguras. Jauneklīgais, bet kaujās jau rūdītais Klauss Rihters kopā ar diviem draugiem pozēja, bet pelēkajā dienā aiz muguras viņiem bija saskatāms Eifeļa tornis. Viens no šiem draugiem man izskatījās pazīstams. Kaut kur jau biju redzējis šīs dziļās, smagu plakstiņu apēnotās acis. Šī seja…
- Sakiet, - es pārtraucu Rihteru, - vai Parīzē jūs tikāties ar priesteri, vārdā d'Ambrici? Tumšiem matiem, melnīgsnējs, spēcīgs kā vērsis, ar lielu degunu. Tagad viņš ir kardināls…
Kad Rihters man atbildēja, viņa balsī bija dzirdams aizvainojums.
- Esmu katolis, mister Driskil, un nav vajadzības man stāstīt, kas ir kardināls d'Ambrici! Viņš ir viens no ietekmīgākajiem Baznīcas cilvēkiem… Ja būtu ar viņu ticies, katrā ziņā to atcerētos. Taču nē, diemžēl mēs neesam pazīstami. Kāpēc jūs tā jautājat? Vai tam ir kāda nozīme?
- Nē, nav gan. Pavaicāju aiz ziņkārības. Māsa reiz par viņu ieminējās. Tā nu man ienāca prātā, ka varbūt esat bijuši Parīzē vienā laikā…
Rihters noplātīja rokas.
- Pilnīgi iespējams! Parīze vai mudžēja no garīdzniekiem un vācu karavīriem. Varbūt tagad tas izklausās dīvaini, bet mēs centāmies viens otru netraucēt. Ne vairāk, cik nepieciešams. Mēs sa- pratam, ka viņi ļoti mii savu Parīzi. Mums arī tā patika. Varu teikt vienu. Ja karā mēs uzvarētu, Parīze mūs pārvērstu, bet mēs Parīzi - nekad. Taču bošus iedzina atpakaļ būrī, un galu galā - kas noticis? Mēs visi esam amerikanizējušies! - Viņš iesmējās, gaidīdams atbildi.
- Reizēm man šķiet, ka pārējai pasaulei tas kļuvis par universālu aizbildinājumu jebkurai ricibai.
- Var jau būt. - Viņš pamāja. - Labi, atgriezīsimies pie jūsu masas. Baidos, ka sagādāju viņai vilšanos. Es pazinu Toričelli, bet pavirši. Turklāt nerakstīju nekādus žurnālus, dienasgrāmatas vai vēstules, kas tik ļoti patīk vēsturniekiem…
Iedūcās iekšējais telefons, un sekretāre paziņoja, ka atnācis kāds cilvēks un gaida. Rihters piecēlās.
- Atvainojiet, man uz mirkli jūs jāatstāj, - viņš teica. - Darbu vadītājs grib pārmīt ar mani pāris vārdu. Lūdzu, palieciet šeit. Ja vēlaties, izmēģiniet manu golfa nūju. - Viņš pagrāba no galda dzeltenu papiru žūksni un izgāja no kabineta.
Es piegāju pie sienas, lai tuvāk apskatītu fotogrāfijas. Tajās bija vai visa Rihtera dzīve. Izsekojis to no attēla uz attēlu, es pievērsos blakus sienai un piepeši tās tumšākajā, tālākajā stūrī ievēroju tukšu laukumu fotogrāfijas lielumā. Tur stāvēja garš galds, kas bija apkrauts rokasgrāmatām, piezīmju grāmatām, cenrāžiem, vārdnīcām dažādās valodās un aktu vākiem. Galda galā palielu vietu aizņēma divi puķupodi, kuros gar mietiņiem vijās augi. Tukšo vietu varēja nepamanīt mēnešiem, iespējams, pat gadiem. Lai ievērotu, ka viena uzņēmuma trūkst, fotogrāfijas bija jāaplūko ļoti vērigi, kā to darīju es. Man uzreiz bija skaidrs, kur trūkstošais attēls ir.
Kad kabineta saimnieks atgriezās, es apbrīnoju Džūljesa Bo- rosa golfa nūju. Rihters apsēdās uz galda malas ar dokumentu žūksni rokās un pažēlojās par neskaitāmajiem tehniskajiem sarežģījumiem, kas importa un eksporta biznesā ik dienas jārisinot. Viņa skatiens kavējās pie smilšu pulkstenī birstošajām smiltīm.
- Par ko mēs runājām?
- Par Parīzi.
- Jā, jā. Tātad jūsu māsai es palīdzēt nespēju, kaut gan viņa tik tālu bija atceļojusi…
- Varbūt jūs palīdzējāt viņai vairāk, nekā domājat.
- Vecais lāga zēns Toričelli! Tas ir cilvēks, par kādu vēsturnieki var sapņot. Gluži kā žurka, viņš visu vilka uz savu alu. Viņš glabāja katru papīriņu - ēdienkartes un veļas mazgātavas rēķinus, ikvienu lapiņu ar dienas darbiem. Visu pierakstīja. Kad aiznesu viņam kādus papirus, viņš uzreiz tos iešuva lietā. Turklāt bija neticami rūpīgs, visu sakārtoja alfabēta secībā. Apbrīnojami! Lai tā rīkotos, vajadzīga milzu patmīlība. Cilvēkam jābūt pārliecinātam par savu nozīmību. - Izteicis šo domu, Rihters nopūtās. Man šķita, ka cilvēkam, kurš darbavietu pārvērtis sava dzīves gājuma fotogrāfiju muzejā, patmīlība nav mazāka. Taču tiesāt citus vienmēr ir viegli. Piepeši man šķita, ka māsas slepkavas es atradīšu. - Jūsu māsa todien bija ļoti pacietīga. Es skraidīju iekšā un arā, runāju pa telefonu, taču viņa sēdēja klusa kā pelīte un pacietīgi gaidīja. Man žēl, ka sagādāju viņai vilšanos.
Mēs sarunājāmies vēl dažas minūtes, taču es sapratu, ka neko jaunu vairs no viņa neizdzirdēšu. Kad Rihters teica, ka viņam esot norunāta tikšanās golfa klubā, es pateicos par man veltīto laiku un devos prom.
Izgājis no kabineta, atvadoties pamāju ar galvu sekretārei, kas pieņēma no piegādātāja ar auklu apsietu sūtījumu. Tas bija neliels, plakans, brūnā papīrā ietīts sainis. Uz ielas ar neizslēgtu motoru stāvēja zilbalta kravas automašīna, un tai uz sāniem bija uzraksti vairākās valodās. Viens no tiem angļu valodā vēstīja: "E. Lebeka galerija."
Profils ar prāvu degunu. D'Ambrici ar nokarenām bandīta ūsām paliecies uz priekšu, it kā klausītos, ko viņam kāds čukst, blakus ir jauns vīrietis ar cietsirdīgu sejas izteiksmi… vai vērmahta formas tērpā? Apkakle tieši tāda… Otrā pusē cits vīrietis - šauru, kalsnu seju, izliektām uzacīm un vertikālām, ēnainām rievām vaigos. Tāda cilvēka seja, kas pieņem skarbus lēmumus. Vēl ceturtais vīrs izplūdušajā attēlā saskatāms pavisam neskaidri… tomēr viņā jaušams kaut kas… Uz galda ir vīna pudeles, deg divas sveces… attēls uzņemts ar zibspuldzi, stāvi met ēnas uz sienas, uz kuras uzkrāsoti ķieģelīši…
Es sēdēju mušu izraibinātā, šaurā, netīrā bārā, kur strādnieki dzēra kafiju un kokakolu, malkoju stipru melnu kafiju un, ik pa laikam paraudzīdamies uz fotogrāfiju, ko Vela bija atstajusi bungās, uzmanīju Global Egypt noliktavas galvenās durvis. Ausīs man ieskanējās māsas Elizabetes balss: nē, viņi ir pieci, pieci vīri.
Klauss Rihters bija vīrs uz goda. Viņš lieliski spēlēja golfu un lieliski saprata, cik ļoti parīzieši mii Parīzi. Viņš dievināja visas savas fotogrāfijas un droši vien lepojās ar dzīvi, ko bija nodzīvojis. Turklāt Džūljess Boross bija uzdāvinājis viņam vienu no savām pēc pasūtījuma izgatavotajām nūjām. Māsa Lorēna viņu nodēvēja par vietējās katoļu kopienas balstu. Turklāt viņam piemita jauka humora izjūta, galu galā viņš taču nosauca Ēģipti par smilšu slazdu… Gluži vienkārši lielisks cilvēks!
Un melis.
Viņš Parīzē pazina d'Ambrici, taču man sameloja.
Es zināju, ka viņš ir melis, jo māsas rotaļu bungās biju atradis šo fotogrāfiju. Tas bija viņš, kas redzams d'Ambrici blakus. Jaunais puisis ar cietsirdīgo seju bez izteiksmes. Man bija skaidrs, kur māsa šo attēlu dabujusi.
Vela bija ieradusies Aleksandrijā, lai sameklētu attēlā redzamo vīru, un viņu atradusi. Pēc tam priesteris ar sudrabainiem matiem viņu nogalināja.