Klauss Rihters…
Žilbinoša saule ārā kveldēja ielu, bet es sēdēju samērā vēsajā bārā un pirmo reizi visā šajā laikā jutu, ka mani pārņem bailes, biju viens ar savām domām, un man līdzās nebija neviena, ar ko apspriesties, - nedz māsas Elizabetes, nedz tēva Danna, nedz monsinjora Sandanato. Saule spīdēja, es dzēru ārkārtigi stipru kafiju, un šajā dienā neviens nemēģināja mani nogalināt. Tomēr pār ādu man pārskrēja skudriņas, jo biju sasodīti nobijies. Šīs izjūtas uzradās pēkšņi - kad sapratu, ka viens no attēlā redzamiem vīriem ir Klauss Rihters… un ka viņam ir iemesls man melot. Uz mirkli man atkal šķita, ka pār muguru plūst kaut kas karsts un lipīgs, ka es asiņoju.
Tas nebija paciešams.
Es ienīdu bailes. Vela ari baidījās…
Klauss Rihters ar golfa somu rokā iznāca pa durvīm pēc stundas. Viņš iegāja sānielā, kur stāvēja melns Mercedes, un, ielicis somu bagāžniekā, iekāpa automašinā un aizbrauca, saceldams gaisā putekļus un smiltis.
Es ieliku fotogrāfiju kabatā un pārgāju pāri ielai. Sekretāres uzgaidāmā telpā nebija, bet Rihtera kabineta durvis bija vaļā. No turienes atskanēja dauzīšanas troksnis. Iestājies atvērtajās durvīs, es ielūkojos iekšā. Pārliekusies pār galdu, sekretāre ar āmuru sita pa sienu.
Es pieklauvēju pie durvju stenderes.
- Atvainojiet… - Sekretāre iztrūkusies pagriezās, neizlaizda- ma no rokas āmuru. Mute aiz pārsteiguma bija vaļā. - Negribēju jūs nobiedēt, - es teicu.
- Es trāpīju pa pirkstu, - viņa sacīja, papurinādama roku. Tad viņas pilnīgās, tumši krāsotās lūpas savilkās smaidā. - Taču es būtu pa to trāpījusi ari bez jūsu palīdzības. - Viņa mani pazina.
-Jūs ar Rihtera kungu esat izmainījušies… Viņš tikko aizgāja un atpakaļ būs rit.
- Droši vien golfs.
- Protams. Varbūt es varu kaut kā palīdzēt?
- Nekas svarīgs… šķiet, es aizmirsu pildspalvu. - Muļķīgs iegansts, taču ātrumā nekas cits prātā neienāca. - Ļaujiet to naglu iedzīt man.
Viņa pasniedza man āmuru un rādīja uz vietu, kur vajadzēja naglu iesist.
- Kāds jums bija rakstāmais?
- Tintes pildspalva. Vecā labā Mont Blatic. - Es pārliecos pāri galdam, izvilku no sienas saliekto naglu un diviem asiem sitieniem iedzinu citu. - Kur attēls?
Sekretāre attina vaļā brūno papīru, izņēma no tā nelielu ierāmētu fotogrāfiju un pastiepa to man. Nu protams. Tāds pats attēls bija man kabatā.
- Esmu tik priecīga, ka Rihtera kungs neko neievēroja, - viņa sacīja. - Viņam ir īpaša attieksme pret šīm fotogrāfijām, un viņš ļoti satrauktos, ja redzētu, ka viena pazudusi. Tā nu es nolēmu atlikt vietā kopiju, kamēr viņa nav. Biju salikusi priekšā augus un visu ko citu…
- Kur tad tā varēja pazust? - es pavaicāju, pakarinādams fotogrāfiju uz naglas un pagriezdams to taisni. Es zināju, ka fotogrāfiju paņēmusi Vela. Viņa to ieraudzīja un, izmantodama izdevību, kad Rihters skraidīja kabinetā iekšā un ārā, iebāza to savā Vuitton portfelī. Bet kāpēc viņa tā rīkojās? Ko svarīgu viņa ieraudzīja šajā uzņēmumā?
- Es, protams, to neteikšu Rihtera kungam, - viņa atbildēja, pieklusinājusi balsi lidz čukstam, - bet esmu pārliecinātā, ka to notraukusi no sienas sieviete, kas šeit uzkopj. Stikls droši vien saplīsa, bet viņa, baidīdamās atzīties, izmeta fotogrāfiju ārā. Tagad dievojas, ka neko nezina. Par laimi, Rihtera kunga fotoarhīvā bija vēl viena tāda fotogrāfija. Tā nu es nolēmu pasūtīt ietvaru un pa- karināt uzņēmumu pie sienas, iekams viņš ievērojis ko nelāgu. - Sekretāre runādama sekoja man, bet es izlikos, ka meklēju pildspalvu. Beidzot nometos uz ceļiem, izvilku rakstāmo no kabatas un to "atradu" zem galda.
Sekretāre, pateikdamās par palīdzību, izvadīja mani pa durvīm. Es teicu, ka man tas sagādāja prieku. Gandrīz vai jutu Veļu man paplikšķinām pa plecu un nosaucam mani par nejēgu.
Kas gan tik īpašs ir tajā fotogrāfijā?
Tā pierāda, ka Klauss Rihters, veiksmīgs Aleksandrijas biznesmenis, ticies ar d'Ambrici okupētajā Parīzē pirms četrdesmit gadiem. Kāpēc Rihters par to meloja? Kāpēc Vela man atstāja šo fotogrāfiju? Kas kopigs šim uzņēmumam ar manas māsas slepkavību?
Viesnīcā mani gaidīja ziņa. Bija zvanījusi māsa Lorēna un lūgusi, lai atzvanu. Es uzgāju savā istabā, nomazgāju seju, pārbaudīju apsēju, ielēju glāzē džinu un toniku, džinu pievienodams pavisam nedaudz. Iedzēru ari pāris pretsāpju tablešu. Pēc tam stāvēju pie loga un vēroju, kā jūrā uz rietu slīd saule, un nopētīju laukumu ar lielu statuju pašā vidū. Pie Ramli stacijas čīkstēja tramvaji un dūca autobusi, no juras pūta svaigs vējš. Iztukšojis glāzi, vēl ilgi lūkojos uz ostu un laukumu. Ēnas kļuva garākas, iedegās vakara ugunis. Viesnīcas kreisajā pusē, liedams spilgtu gaismu un vilinādams ar savu greznību gluži kā tāda apsolītā zeme, bija redzams jahtklubs. Kāpēc Rihters man meloja? Ja viņš teiktu patiesību, varbūt par Veļas noslēpumainajiem meklējumiem es nogrozītu galvu un varbūt, varbūt liktos mierā…
Man bija izvēle. Es joprojām atrados ārpus loka. Tā iekšpusē valdīja necaurredzama, bezcerīga tumsa. Vēl es varēju visam atmest ar roku un doties mājup. Man bija tikai meligs vācietis. Neviena pavediena. Ēģipte neattaisnoja manas cerības. Varbūt es varētu vēlreiz iegriezties pie Rihtera un parādīt viņam fotogrāfiju… mani gluži vai pievilka šī tumsa apļa vidū, šis melnais caurums, kas bija aprijis manu māsu… Tur glabājās visi noslēpumi, atbildes uz visiem jautājumiem. Vai es patiešām gribu šīs atbildes uzzināt, vai tās sniegs man ilgoto mierinājumu… un mūžīgo mieru Veļai?
Es piezvanīju māsai Lorēnai.
Viņa apjautājās, kā man sokas ar meklējumiem. Es tēlaini atbildēju, ka jūtos atdūries kā pret sienu un sāku lūkoties pār plecu, vai kāds nestāv aiz. muguras. Viņa iesmējās savus gallietes smieklus, kuros jautās viegls nogurums no dzīves. Tad māsa Lorēna sacija, ka atcerējusies vēl ko, un tas varētu mani interesēt.
- Māsa, vai jus neieteiktu man kādu mājīgu restorānu? - Tā kā viņa klusēja, es turpināju: - Un varbūt jūs varētu būt nabaga ceļotāja viešņa? Bez jūsu atbalsta es šeit neko nebūtu panācis. - Es nevēlējos pavadīt vakaru vienatnē ar Bombejas džinu un atmiņām par sudrabainiem matiem un mēnesnīcā zalgojošu naža asmeni. Viņa atbildēja, ka labprāt man piebiedrosies. Paldies Dievam. Jutos pateicīgs par šīm mazajām laipnībām, par modernajām vēsmām mūsdienu mūķeņu manierēs. Drosmīgā jaunā pasaule. Māsa Lorēna man pateica restorāna nosaukumu, izstāstīja, kā līdz tam var nokļūt, un piebilda, ka mani gaidīs.
Grilbārs El Tikka atradās blakus jahtklubam El Kashafa el Baha- ria, tam pašam, kura ugunis es redzēju no balkona. Ēdamzāle bija otrajā stāvā. No mūsu galda pavērās skats uz ostu ar lepnām, baltām, spilgti izgaismotām jahtām, uz kurām norisinājās viesības. Viss atgādināja epizodi no kādas filmas, kur tēloja Hamfrijs Bo- garts. Skanēja klusa mūzika, un mūķene caur sveču liesmām man uzsmaidīja. Piepeši man ienāca prātā, ka vienigās sievietes, kuras pazīstu, ir mūķenes. Es to pateicu māsai Lorēnai, un viņa pielieca savu gludo galvu uz sāniem.
- Vai jums neliekas, - viņa sacīja, - ka tādējādi Dievs sargā jūs no sevis paša?
- Man gan gribētos, lai Dievs par tādiem sīkumiem neliktos ne zinis.
- Kaunieties! - māsa Lorēna noteica. - Dievs ir visur, un Viņam ir daļa par visu, kas pasaulē notiek. Aleksandrija nav izņēmums.
Malkodama franču vīnu, viņa ieteica man zivju kebabu. Mēs ēdām un sarunājāmies, un es jutu, ka pamazām nomierinos. Zāle ar baltajām sienām nebija pārpildīta, galdauti un salvetes bija maigi sārti, vīns sauss un vēss, zivs - lieliska. Drošības oāze bīstamas īstenības vidū. Es teicu māsai Lorēnai, ka Rihters bija laipns, taču neizstāstīja par Veļu neko tādu, ko es jau nezinātu.