Māsa nolika dakšiņu.
- Mister Driskil, es neticu, ka jūs atceļojāt tik tālu bez īsta iemesla. Neesmu detektīve, taču visa pasaule zina, ka jūsu māsu nogalināja. Jūs atlidojāt šurp tāpēc, ka šeit bija viņa… Nojaušu, ka esat nolēmis - kā lai to pasaka… pats ķerties vērsim pie ragiem?
- Pie ragiem izmeklēšanai, ne vērsim.
- Lai nu tā būtu. Vai varu būt ar jums atklāta?
- Nu protams.
- Manuprāt, jūs esat pārdrošs. Domāju par to kopš vakardienas, un vienu brīdi jau gribēju gan jūs, gan to, ko jūs darāt, izmest no prāta… bet tad atcerējos, ka esat veicis tik lielu gabalu. Un jūsu māsa bija… nozīmīga sieviete. Ordenis ar viņu lepojās.
Turklāt… - viņa bezpalīdzīgi paplēta rokas, - es nevaru jums aizliegt rikoties tā, kā esat nodomājis. Tā taču ir, vai ne?
- Pastāstiet, māsa, ko jūs atcerējāties.
- Šeit, Aleksandrijā, māsa Valentīna grasījās tikties ar vēl vienu cilvēku. Viņa par to ieminējās māsai Beatrisei, bet tā izstāstīja man. Bija izskrējis no prāta, bet vakar to atminējos. - Viņa izteiksmīgi nopūtās, it kā sev pārmezdama tādu aizmāršību. Māsai Lorēnai koķetēšana padevās labi.
- Kāds ir šā cilvēka vārds? - es jautāju.
- Vai izstāstīsiet man savus nodomus, ja es to pateikšu?
- Vai zināt, māsa… - Šķita, ka mugura mani nobeigs. Sāpes uzradās piepeši, tapat kā tas cilvēks ar nazi. - Es… pats īsti nezinu, ko daru.
- Vai nejūtaties labi? - Samiegusi lielās acis, viņa paliecās uz priekšu. - Jūs izskatāties bāls…
- Turklāt jums es nevaru teikt, ko daru. - Rīkojos tāpat kā Vela, kad māsa Elizabete viņai jautāja, kas notiek. Es centos pasargāt māsu Lorēnu… pats nezināju, no kā. - Taču tā cilvēka vārds man jāzina. Lūdzu, māsa.
- Lebeks. Etjēns Lebeks. Galerijas īpašnieks. Kairā un Aleksandrijā. Viņam pieder pat lidmašīna. Mans tautietis. Viņa ģimene Parīzē jau daudzas paaudzes tirgo mākslas priekšmetus un senlietas. Lebeks uz Ēģipti atbrauca uzreiz pēc kara, vēl jauns… - Viņa saviebās. - Lebeki, ziniet… Klīda baumas, ka viņi sadarbojušies ar Višī režīmu.
- Vai jūs pazīstat viņu? - Man vajadzēja iedzert pretsāpju tableti. Un vēl man vajadzēja jaunu dzīvi, bez bailēm. Mani kratīja drebuļi.
Viņa papurināja galvu.
- Nē. Nevienai katoļu mūķenei, pat no ordeņa ne, nav iespējams iekļūt mesjē Lebeka aprindās.
- Vai viņš ir Rihtera paziņa?
- Nezinu. Francūzis, kura pagātne saistīta ar Višī režīmu, okupācijas armijas karavīrs. - Viņa paraustīja plecus. - Kāpēc jūs par to jautājat?
- Mana māsa par viņiem interesējās. Turklāt šajā pēcpusdienā Lebeka firmas automašīna atveda uz Rihtera biroju sūtījumu. - Es sakustējos, mēģinādams iegrozīties krēslā ērtāk. Nez kāpēc šķita, ka mugura ir slapja.
- Kas notiek, mister Driskil? Vai jums vajadzīgs ārsts?
- Nē, nē, man nekas nekait! Nav gluži labi ar muguru. Varbūt pārlidojuma sekas.
- Manuprāt, jums gluži vienkārši jāatpūšas un labi jāizguļas. - Māsa Lorēna pamāja, lai atnes čeku. Viņa mēģināja par vakariņām samaksāt, taču es pamanījos iespiest viesmīlim rokā savu kredītkarti.
Mēs iesēdāmies viņas Volksuvigen ar paceļamu jumtu, un spirgtais jūras gaiss mani atsvaidzināja. Pie viesnīcas, vēlreiz apliecinājis, ka nekas man nekait, un pateicies māsai Lorēnai par palīdzību, es vilkos augšup uz savu numuru.
Ja es būtu tēva Danna romāna galvenais varonis, šajā bridi, iegājis istabā, es ieraudzītu, ka sliktie zēni to izvandījuši, vai ari tie gaidītu mani ar šaujamiem, vai gultā gulētu krāšņa, kaila blondīne, ar ko es būtu iepazinies lidojuma laikā. Taču numurā bija kluss, nekas nebija aiztikts. Es atkal biju viens. Gulta bija glīti saklāta, vējš viegli kustināja aizkarus.
Sameklēju savas tabletes un pārbaudīju muguru, ar kuru viss bija labi. Tad apgūlies iedomājos, ka varbūt vajadzētu noskaitīt kādu lugšanu.
Lebeka galerija bija izvietojusies krastmalā. Augsto durvju spoguļstiklos atspīdēja palmas, kas vējā šūpojās. Iekšā valdīja sterila spodrība. Visapkārt mirdzēja hroms, stikls un organiskais stikls, sienas bija nokrāsotas baltas. Uz šā spilgti baltā fona bija skatāmi milzu audekli. Es pazinu Raušenberga, Nolanda, Dībenkorna darbus pēc to vēsajiem, izsmalcinātajiem pasteļtoņiem. Pirmā stāva logos uz hromētiem trijkājiem bija izlikti divi lieli Hoknija darbi. Daudz ūdens un saules, plakanas, atstarojošas virsmas, mānīgas ēnas. Iekštelpās gleznu priekšā pastaigājās pāris labi ģērbtu pircēju, kas pec tam uzgāja augšā pa vītām kāpnēm, kuras, gluži kā sapnī, šķita sastingušas gaisā.
Pirms piecām minūtēm biju piezvanījis no netāla restorāna un izteicis vēlēšanos tikties ar mesjē Lebeku personiski, lai apspriestos par kādu Hoknija darbu. Kāda galerijas darbiniece ar neparasti maigu, dzidru un nomierinošu balsi, uzklausījusi manu lūgumu, pēc mirkļa pavēstīja, ka mesjē Lebeks varot mani pieņemt pulksten trijos. Restorānā ieturējies, es āra sēdēju uz sola un lasīju viesnīcas vestibilā atrasto Vudhausa "Atstājiet to Psmitam". Galerijā ierados dažas minūtes agrāk, lai to aplūkotu. Visi šeit eksponētie darbi bija ļoti lieli un izstaroja vēsumu un atturību, nepauzdami nekādas emocijas. Varbūt ši bija piemērota māksla bagātajiem Kairas atpūtniekiem no neskaitāmām vasarnīcām, kas stiepās gar visu krastmalu, kur tie vasarā centās patverties no Nī- las deltas tveices.
Nelielā auguma sievietei, kas ieveda mani kabinetā, bija precīzas kustības un asi vaibsti, toties pleci un gurni - apaļīgi un sievišķīgi. Tieši viņa bija runājusi ar mani pa telefonu. Kad viņa gāja man pa priekšu, sikrūtotie tabakas krāsas svārki ap ceļgaliem plandījās. Ovālā seja bija tumši iedegusi, deguns mazliet uzrauts un vaigu kauli izvirzīti. Vienigi zelta rotaslietu viņai bija par daudz. Es neviļus atcerējos, cik sen neesmu jutis vēlēšanos sievietei pieskarties. Kaut ko nomurminājusi, viņa izgāja laukā, un kabinetā pēc brīža ienāca mesjē Lebeks. No galerijas telpu šķīra skaņas necaurlaidīga stikla siena. Kad biju devies augšup uz šo Lebeka ligzdu, kāpnes zem maniem soļiem šķita šūpojamies gluži kā virve, kas nostiepta pār bezdibeni, - pat galva sareiba. Izdzirdējis sev aiz muguras Lebeku pieklājīgi ieklepojamies, es novērsos no lielā loga un pagriezos. Viņu ieraudzījis, es iekšēji nodrebēju.
Lebeks bija bāls, it kā tikko izrāpies no zārka. Viņam mugurā bija melns uzvalks un balts krekls ar platām manšetēm un oniksa un zelta aproču pogām. Apģērbu papildināja kaklasaite ar melni pelēku rakstu. Tas bija pavecs gara auguma vīrs, tievs kā slotas kāts. Gluži vai personāžs no Vecās Derības, nepielūdzams tiesnesis, bardzības iemiesojums. Grūti bija iedomāties šo cilvēku izdabājam bagātniekiem un apmierinām viņu iegribas, teiksim, pēc kaut kā bālgani zaļa, kas pieskaņots svītrām uz viņu dīvāna. Le- bekam bija masivas tumšas brilles, aiz kuru biezajiem stikliem gluži kā ūdensvaboles peldēja acis.
- Ja nemaldos, jūs telefona sarunā vaicājāt par Hokniju, - viņš sacīja. - Tie, protams, ir īpaši darbi, mister Driskil.
- Es sameloju. Man jau ir divi Hoknija darbi. Kaut gan šis mākslinieks man ļoti patīk, domāju, ka ar divām viņa gleznām man pietiek.