- Nesaprotu, mesjē. Jūs zvanījāt par Hoknija darbiem, kas redzami vitrīnā…
- Tā bija. Gluži vienkārši gribēju būt drošs, ka jūs satikšu. Vakar tikos ar Klausu Rihteru. Starp citu - vai viņš jums zvanīja? Varbūt brīdināja?
- Rihtera kungs? Nē, viņš nav zvanījis. - Lebeks stāvēja ar muguru pret stikla sienu, pieguļošajā uzvalkā atgādinādams stārķi.
- Ziniet, esmu spiests jūs lūgt šis telpas atstāt, citādi… - Viņš norādīja u/. durvīm. Dzirdēju kaut kur atskanam Vivaldi mūziku, acīmredzot no neredzamiem mikrofoniem.
- Mana māsa bija šeit ieradusies, lai tiktos ar jums, un pēc paris dienām viņu nogalināja. Vēlos zināt, kāpēc viņa jūs apmeklēja…
- Ko jūs melšat? Es nekādu jūsu māsu nepazīstu!
- Māsa Valentīna, mūķene. Viņa atlidoja uz Aleksandriju, lai tiktos ar jums un Rihteru. Esmu ieradies noskaidrot, kāpēc.
Lebeks piepeši atgādināja teātra lelli, kam būtu pārtrūkusi aukla, aiz kuras tā raustīta. Viņa kājas nervozi nodrebēja, galva noslīga. Es ievēroju, ka Lebekam ir melna parūka, un brīdi, kad viņš nolieca galvu uz priekšu, tā viegli nošķiebās uz vienu pusi. Smagiem, piesardzīgiem soļiem viņš piegāja pie rakstāmgalda, sataustīja krēsla atzveltni un apsēdās. Viņš bija nobālējis vēl vairāk, lai gan šķita, ka tas nebūtu iespējams. Uzlicis rokas uz galda, viņš ņēmās tās pētīt.
- Māsa Valentīna, - Lebeks nedzīvā balsī novilka. - Jā, es lasīju, ka viņa nogalināta… - Viņš it kā runāja ar sevi. - bet ko jūs gribat no manis? Vai domājat, ka es…
- Kāpēc viņa pie jums ieradās?
- Ak… - Viņš it kā neviļus pārvilka ar plaukstu pār seju. - Nekā sevišķa. Viņa rakņājās pagātnē. Es nevarēju viņai palīdzēt.
- Vai esat kaut kā saistīts ar Baznīcu?
- Ar Katoļu baznīcu? Nē, man ar to nav nekā kopīga. Jūs taču redzat - es tirgojos ar mākslas darbiem. Vienmēr esmu to darījis, tāpat kā mana ģimene. - Viņš pūlējās atgūt savaldibu. Pastiepa roku, nolika taisni fotogrāfiju ietvarā sev priekšā uz galda. Uzņēmumā viņš bija redzams, uzlicis roku uz. vieglas lidmašīnas spārna. Arī melnā uzvalkā. - Tā ka nevaru būt jums noderīgs, mesjē. Tāpēc, lūdzu, ejiet, man ir daudz darāmā. - "Vaboles" aiz stikliem satraukti skraidija.
- Nekur es neiešu, iekams nesaņemšu atbildes uz saviem jautājumiem. - Es pārliecos pār galdu un cieši ielūkojos viņam acīs.
- Man ir jūsu fotogrāfija, Lebek. - Kad uzliku nobružāto attēlu uz galda, viņš salēcās un atrāvās atpakaļ. Bija skaidrs, ka esmu viņu nobiedējis, bet nesapratu, ar ko. - Skatieties! - es teicu, redzēdams, ka viņš griež galvu uz otru pusi. Es satvēru viņu aiz rokas un parāvu ar visu grozāmo krēslu uz galda pusi. - Apskatiet šo sasodīto bildi!
Lebeks noņēma brilles un uzmanīgi, it kā baidīdamies, ka es varētu sagrābt viņu aiz apkakles un triekt ar seju pret galdu, paliecās uz priekšu. Mirkšķinādams acis, viņš lūkojās fotogrāfijā, tad nolieca galvu vēl zemāk. Akls kā kurmis, es nodomāju, nesaprazdams, kā ar tik sliktu redzi var lidot.
- D'Ambrici, Rihters… un jūs,-es teicu. Izkāmējušais virs ar kopā saaugušajām melnajām uzacīm. Lai gan pagājis četrdesmit gadu, es viņu pazinu. - Pastāstiet, ko jūs tur redzat! Kas ir tas ceturtais? - Es mirkli klusēju. - Un kas fotografēja? - Es gaidīju.
- Runājiet taču!
- Es patiešām nevaru… - viņš žēli murmināja. - Kā lai zinu, kas jūs tads esat?
Es uzsitu ar dūri pa galdu. Ierāmētā fotogrāfija apgāzās.
Lebeks atliecās atpakaļ. Lūpās kustējās, bet neviena skaņa pār tām nenāca.
- Varbūt jūs pats viņu nogalinājāt… - viņš piepeši nogārdza.
- Nē, nē, nesitiet! Neaiztieciet mani!
- Pastāstiet par šo tikšanos. Jūs, Rihters un d'Ambrici… Agri vai vēlu jūs man to pateiksiet. Jo ātrāk, jo labāk.
- Varbūt jus mani arī nogalināsiet… - Lebeks saņēmies ieskatījās man acis, kā gribēdams tajās izlasīt, kas viņu gaida. Viņa miklās tumšās acis pauda lugumu. Man ienāca prātā, ka ne man vienīgajam šī ir melna diena. - Varbūt jūs nogalināsiet mūs visus…
- Par ko jūs runājat? - es mierīgāk jautāju. Man bija jāpanāk, lai viņš sāk runāt. - Nogalināt jūs visus? Kādus visus?
- Viņa ieradās, jūsu māsa… un iztaujāja par tām senajām dienām… Es zināju, ka agri vai vēlu tas notiks. Pagātne… vienmēr mūs panāk. Kas jūs sūtija? - Viņa kustīgās acis pūlējās notvert manu skatienu, bet pirksti taustījās pēc brillēm melnajos ietvaros.
- Es jau teicu, kāpēc esmu ieradies.
- Vai Simons? Viņš jūs atsūtīja, vai ne?
- Kas, pie joda, ir Simons? Ceturtais vīrs fotogrāfijā? Vai tas, kurš fotografēja?
Lebeks lēni papurināja galvu, ka ar grūtībām apjēgdams nelaimi, kas gāzās pār viņa galvu.
- Vai esat 110 Romas? - Viņš aplaizīja sausās, saplaisājušās lūpas. - Dieva dēļ, nenogaliniet mani… pec tik daudziem gadiem… Jūsu māsa mirusi… mans brālis ari… Vai jums vēl nav diezgan?
-Jūsu brālis? Kāds tam visam sakars ar jūsu brāli?
- Fotogrāfijā… - Lebeks noklepojās, mēģinādams slēpt bailes. Šajos pāris mirkļos viņš bija acīmredzami sakrities. - Jūsu fotogrāfijā tas neesmu es. Tas ir mans brālis… Gijs Lebeks. Tēvs Gijs Lebeks. Desmit gadus vecāks par mani. Priesteris. Par šo fotogrāfiju es neko nezinu… Lūdzu, ticiet man! - Uz mirkli aizmirsis bailes, viņš drūmi turpināja: - Viņu ari nogalināja, tāpat kā jusu māsu, mister Driskil… Tas bija sen, Parīzē. Kara laikā. Noslepkavoja baznīcas kapsētā un atslēja pret kapakmeni ar lauztu sprandu… līdz dzīvība pameta viņa ķermeni…
Es paņēmu no galda fotogrāfiju, paspēru soli atpakaļ un, uz- grūdies krēslam, apsēdos.
- Piedodiet, - es beidzot izmocīju. - Kā es varēju to zināt? - Lebeks smagi elpoja, un Vivaldi kaut kur no augšas joprojām skanēja. - No kurienes jūs grābāt, ka gribu jūs nogalināt? Kas ir Simons? Un kāpēc jūs domājat, ka esmu atsūtīts no Romas? Neko nesaprotu…
- Paklausieties, - viņš lēni sacīja, uzlikdams uz acīm brilles un ieķerdamies krēsla paročos. - Viņi jūs arī nogalinās. Par to varat nešaubīties. Esat tālu no mājām un bāžat degunu, kur nevajag. Tā ir pagātne, un jums par to nav ne mazākās sajēgas… Tāpēc dodieties uz mājām, mister Driskil, un, Dieva dēļ, aizmirstiet mūs, aizmirstiet… Varbūt tad viņi jums ļaus dzīvot - vai saprotat? Dodieties mājās, sērojiet par māsu un… dzivojiet! Jūs neesat vainīgs, neko nezināt. Tas var jūs pasargāt. Neziņa ir jūsu vienīgā aizsardzība. Ietinieties tajā… Iagad, lūdzu, ejiet. Vairāk neko es jums pateikt nevaru. Neko!
Es izgāju no kabineta, un viņš palika sēžam un pētām savas rokas.
Kad devos pa kāpnēm lejup, man pretī nāca pievilcīgā sieviete, kas iepriekš mani ieveda kabinetā. Viņa man uzsmaidīja un pavaicāja, vai viss veicies labi. Paraustījis plecus, es turpināju ceļu lejup, mugurā juzdams viņas skatienu.
Kad biju ticis galerijas galvenajā zālē, es atskatījos uz Etjēna Lebeka kabineta biezo stikla sienu. Viņš nebija manāms, taču es redzēju viņa kabinetā ieejam sievieti, ko biju saticis kāpnēs.
Gausi devos atpakaļ uz viesnīcu.
Viņa brālis?
Ak kungs! Manā izmeklēšanā, gluži kā tādā traģikomēdijā, ik uz soļa gaidīja jauns, negaidīts pavērsiens. Cauri viesnīcas vestibilam, kas bija piedzīvojis ari labākas dienas, es taisnā ceļā devos uz bāru. Kādreizējais spožums te bija izbalējis, greznie krēsli no- liružājušies, un atmiņas par tiem varbūt glabājās tikai ļaužu prātus. No bāra pavērās skats uz laukumu un daļēji - uz jūru. Rietošas saules staros ainava izskatījās zeltaina.