Es iekārtojos krēslā ērtāk un, izdzēris vienu glāzi džina ar toniku, tūlīt palūdzu otru. Tikšanās ar Lebeku bija nedaudz izsitu- si mani no sliedēm, toties jutos apmierināts, ka viņš attēlā redzamajā kārnajā vīrieti sazīmēja savu brāli. Lebeka brālis bija miris, un Lebeks iedomājās, ka mani no Romas atsūtījis kaut kāds Simons, lai viņu nogalinātu… lai nogalinātu mūs visus. Droši vien ko tamlīdzīgu viņš teica arī Veļai. Neziņa ir jūsu vienīgā aizsardzība. Vai tas nozīmē, ka viņš Veļai pateica ko tādu, ko nepateica man? Nez kāpēc es nespēju palikt viņa kabinetā ilgāk un, izmantodams draudus, uzzināt ko vairāk. Taču es nolēmu tikties ar viņu vēlreiz. Neviena cita, ko tirdīt, man nebija. Protams, vēl Rihters, taču Rihters bija stipri cietāks rieksts.
Es zināju, kāpēc nespiedu Rihteru pie sienas, rādīdams šo veco fotogrāfiju. Gluži vienkārši tāpēc, ka to bija nozagusi Vela. Nebija jēgas atklāt viņam šo faktu, pirms sapratu, kas īsti notiek.
Kāpēc nevienam no šiem abiem nebiju ieminējies par sirmo priesteri, kas nogalināja Veļu un grasījās nogalināt mani? Skaidras atbildes man uz to nebija. Iespējams, es pieļāvu, ka viņi visi ir savstarpēji saistīti, ka viņus vieno briesmīga sazvērestība… Varbūt baidījos, ka slepkava atnāks pēc manas dzīvības vēlreiz.
- Mister Driskil! Misteram Driskilam jānāk pie telefona! - Cauri bāram, izkliegdams manu vārdu, gāja formas tērpā ģērbies izsūtāmais zēns. Es pamāju viņam, un, pienācis man klāt, viņš sacīja, lai eju uz vestibila pirmo telefona kabīni.
Es cerēju, ka māsa Lorēna, ņēmusi mani savā aizgādībā, izteiks uzaicinājumu uz vēl vienām vakariņām. Zvanitāja bija sieviete, taču ne masa Lorēna. Balss klausulē skanēja čukstus, it kā runātāja censtos maskēties vai ari baidītos, ka viņu izdzirdēs kāds cits.
- Mister, Driskil, man šovakar jūs jāsatiek.
- Kas jūs esat?
- Par to vēlāk. Gaidiet mani pie…
- Ar svešiniekiem es tiekos tikai drošās vietās, kundze.
- Pie Saada Zaglula pieminekļa laukuma vidū. Tas ir gandrīz pie jūsu viesnīcas. Tā ir droša vieta.
- Kā es jūs pazīšu?
- Es pazīšu jūs. Būšu astoņos.
Viņa nolika klausuli, pirms es paguvu atbildēt. Atgriezies bārā, iedzēru vēl paris pretsāpju tablešu un iztukšoju trešo glāzi džina ar toniku. Pēc tam devos uz savu numuru, kur ļoti uzmanīgi nomazgājos un apmainīju ievainojuma pārsēju, līdz beidzot, apsēdies pie loga, pulējos apjēgt, ko man šis brauciens uz Ēģipti devis. Nekas dižs tas nebija, un es jutos vilies. Daži savstarpēji nesaistīti fakti. Varbūt noslēpumainā čukstētāja pateiks ko jaunu?
Dažas minūtes pirms astoņiem, uzvilcis mīkstas velveta bikses un biezu svīteri, es izgāju no viesnīcas. No jūras pūta dzestrs vējš. Kad grasījos doties pāri ielai, lai nokļūtu pie smagnējās statujas laukuma vidū, gluži kā sekojusi, man piebiedrojās sieviete, kura man zvanīja. Viņai mugura bija tie paši tabakas krāsas svārki, ādas jaka un kājās zamšādas kurpes. Tumšie mati bija saņemti ciešā mezglā, ko nespēja izpluinīt pat spēcīgs vējš. Ap kaklu viņai bija zelta kaklarota ar amuletu. Ieraudzījis viņu, es teicu, ka jūtos patīkami pārsteigts, taču viņa manu mēģinājumu paflirtēt izlikās nemanām. Sieviete bija ļoti pievilcīga, kaut gan izskatījās sadrūmusi.
- Kāpēc tāda noslēpumainība? Kā jūs mani atradāt?
- Pirmā viesnīca, uz kuru piezvanīju, bija Cecil. - Viņa paraustīja plecus. - Baidījos, ka neatnāksiet, ja zināsiet, kas esmu.
- Un kas jūs esat? ļūs strādājat galerijā un esat skaistāka sieviete Aleksandrijā. Kas vēl?
- Gabriēla Lebeka. Galerija pieder tēvam. - Gabriēla apstājās pie statujas. Viņai droši vien bijusi ļoti skaista māte, es nodomāju.
- Jūs vismaz neesat mūķene, - es noteicu.
- Kā tas jāsaprot? - Rokas kabatās sabāzusi, viņa pienāca man klāt. - Neesmu pat katoliete. Piederu pie koptu baznīcas.
- Ļoti jauki.
- Nesaprotu. - Viņa uzmeta man neizpratnes pilnu skatienu.
- Tam nav nozīmes.
- Esmu ēģiptiete. Mana māte bija koptiete.
- Tam patiešām nav nozīmes.- Viņai bija glīta mute ar pilnīgām lūpām, kas kaktiņos jauki izliecās uz augšu. Ausīs vizēja zelta auskari. - Kāpēc jūs mani pasaucāt?
- Gribēju ar jums aprunāties. Tas ir svarīgi. Iesim iedzersim kafiju.
Mēs šķērsojām ielu un iegājām kafejnīcā Trianon.
Viņa sēdēja un lūkojās uz mani, neteikdama ne vārda, iekams mums neatnesa kafiju.
- Lieciet manu tēvu mierā. Nevajag viņu mocit. Viņš ir slims cilvēks. - Viņa vēroja, kā es iedzeru pirmo malku karstā, stiprā dzēriena. - Sakiet kaut ko.
- Es ierados šeit, lai tiktos ar diviem cilvēkiem. Jūsu tēvs ir viens no viņiem. Man, protams, žēl, ja esmu viņu satraucis, bet…
- Nesaprotu, kas jums no viņa vajadzīgs. Kad iegāju pie viņa kabinetā… viņš raudāja. Vienu sirdslēkmi viņš jau pārcietis. Es nevēlos, lai viņu piemeklē otra. Tēvs man pateica, kas jūs esat. Viņš esot izstāstījis jūsu māsai visu, ko varējis…
- Un kas tas bijis, mis Lebeka?
- Nezinu. Viņš sacija, ka izstāstījis visu, ko varējis.
- Pēc sarunas ar jusu tēvu manu māsu nogalināja. Es vēlos zināt, ko viņš māsai pateicis.
Gabriēla papurināja galvu.
- Mans tēvs ir krietns cilvēks. Jūsu māsa interesējās par seniem notikumiem… četrdesmit gadu veciem. Kāda tagad tiem nozīme?
- Acīmredzot ir nozīme, ja jau tāpēc māsu nogalinaja. Tāpēc, ka viņa kaut ko zināja.
- Mans tēvs ir mākslas darbu tirgotājs, ar karu viņam nav nekāda sakara. Vai jūs patiešām to nesaprotat? - Valdīdama asaras, viņa iekoda lūpā. - Tēvam bija vecāks brālis priesteris, kurš kara gados gāja bojā varoņa nāvē. Manuprāt, viņš piedalījās Pretošanās kustībā. Kaut kas tamlīdzīgs. - Viņa saberzēja savas garām, uzliektām skropstām apēnotās acis. - Mans tēvs kopā ar savu tēvu vadīja Lebeka galerijas. Pēc kara beigām mans tēvs aizbrauca no Francijas un apmetās šeit…
- Kāpēc? Kāpēc viņš nepalika Parīzē?
- Kāda tam nozīme, mister Driskil? Viņš pārcēlās uz šejieni, apprecējās ar manu māti, un tūkstoš deviņi simti piecdesmit otrajā gadā piedzimu es. Viņš ir godājams cilvēks, jums nav tiesību viņu vajāt.
- Kādas ir viņa attiecības ar Rihteru?
Gabriēla sastinga.
- Viņi ir draugi un sadarbojas biznesa jomā, abi ir krietni katoļi. Taču tas nav nekas svarīgs. Pirmā ieradās jūsu māsa, tagad jūs…
- Klausieties uzmanīgi, mis Lebeka. Kāpēc tad jūsu tēvs tik ļoti uztraucās, ja tas nav nekas svarīgs? Kāpēc viņš jautāja, vai kaut kāds Simons atsūtījis mani, lai es viņu nogalinu? Kāpēc jautāja, vai esmu ieradies "nogalināt viņus visus"? Tie ir jūsu tēva vārdi.
Man gan šķiet, ka tādus jautājums neviens neuzdod nejauši. Un ka domājat jūs? Mana māsa ir mirusi, jūsu tēvs nobijies lidz nāvei… No kā viņš tik ļoti baidās?
- Nezinu. Zinu tikai to, ka viņš baidas… no jums! Mēs abi to zinām. - Viņa strauji piecēlās.
- Pagaidiet…
- Lūdzu… - viņa sacīja, - lieciet tēvu mierā. Atgriezieties tur, no kurienes esat atbraucis, un ļaujiet mums mierīgi dzivot.
Iekams paguvu ko bilst, viņa izsteidzās ārā. Kad, samaksājis par kafiju, izgāju uz ielas, no Gabriēlas Lebekas vairs nebija ne vēsts.