Pēc krietnas miega zāļu devas, ko biju ieņēmis uz nakti, nākamajā rītā pamodos apdullis. Lai gan mani kratīja drebuļi, es centos sev iestāstīt, ka tas nav nekas briesmīgs, tomēr pēcpusdienā pārbaudīju ievainojumu. Šuvju vietās brūce bija viegli iekaisusi un mazliet strutoja. Tādam pavērsienam man bija tabletes, un es iedzēru tās kopā ar pārējām, bet no džina atteicos.
Diena šķita neizdevusies, tukša un bezjēdzīga. Es mēģināju nedomāt par nesakarīgo, skopo, no Etjēna Lebeka iegūto informāciju. Protams, viņš zināja daudz vairāk… taču kā lai to izdabū, ja viņš nevēlas runāt? Atkal jutos kā ieskrējis ar pieri sienā, un man prātā nenāca neviena radoša doma, taču, kā vēsta sakāmvārds, pat cūkai dažreiz uzsmaida laime.
Es piezvanīju uz Prinstonu Mārgaritai Korderei. Viņa pastāstīja, ka par slepkavībām viesnīcā "Helmslija pils" un manas māsas nāvi vairs avīzēs neraksta un ziņu raidījumos nevēsta. Nekādu paziņojumu par izmeklēšanas gaitu, nekādu jaunumu. Vēl viņa teica, ka mans tēvs ieslīdzis depresijā, daudz guļ un bieži vien neatbild, kad ar viņu kāds mēģina runāt. Viņam acīmredzot trūka manis, turklāt viņu kaitināja un mulsināja mana apņēmība pašam izmeklēt savas māsas slepkavību. Atvadījies no Mārgari- tas, es piezvanīju uz slimnīcu. Taču tēvs gulēja, un ārsts uzskatīja, ka nav vērts viņu modināt. Es liku pateikt, ka esmu zvanījis, ka ar mani viss ir kārtībā un tēvam nav jāuztraucas.
Kad pār Ēģipti nolaidās nakts un vējš, kas pūta no jūras, kļuva jau pārāk atvēsinošs, man numurā iezvanījās telefons. Zvanīja Gabriēla Lebeka, un šoreiz savu balsi neslēpa. Viņa bija uztraukusies. Ilgi esot domājusi, vai man zvanīt vai ne, bet galu galā sapratusi, ka šajā jautājumā palīdzēt varu tikai es. Tā kā manas franču valodas zināšanas bija pavājas, es angliski lūdzu, lai viņa nomierinās un paskaidro, kas noticis.
Gabriēla sacija, ka pazudis tēvs. Pēc tikšanās ar mani viņš vēl redzēts galerijā, tad aizgājis, bet mājās nav pārradies. Nav atstājis viņai ne zīmīti, ne citādu ziņu.
- Baidos, vai ar viņu nav atgadījies kas ļauns. Pēc sarunas ar jums viņš bija ļoti satraukts. Pilnīgi ne savā ādā… - Gabriēla ievilka elpu. - Jūsu dēļ viņš aizgāja… ja viņš būs darījis sev galu… - Viņa apklusa. - Kāpēc jūs šeit ieradāties? - nesavaldījusies viņa iekliedzās. - Ko tas viss īstenībā nozīmē?
- Tieši to es mēģinu saprast… kāpēc manai māsai bija jāmirst.
-Tad mums jārunā vēlreiz. Brauciet šurp… Esmu mājās. Man
jums kaut kas jāpastāsta un jāparāda. Lūdzu, pasteidzieties, mister Driskil, iekams nav par vēlu.
Viņa nosauca man adresi. Es metos ārā no viesnīcas, aizmirsis gan drudzi, gan ievainojumu, un apturēju taksometru. Man nebija ne jausmas, ko viņa, pie velna, īsti sacīja. Vajadzēja kustoties, kaut kur traukties, lai vismaz rastos aktīvas darbības ilūzija.
Māja bija zema un mēnessgaismā izskatījās balta. Šķita, ka tā izaugusi no kāpas pēc arhitekta Frenka Loida Raita rokas mājiena. No vārtiem es devos uz priekšu pa aleju, kuras malās auga palmas, košumkrūmi un puķes. Gaisma logos nebija redzama. Nervozi pagriezos, jo aiz muguras saklausiju neiederīgu troksni. Māsa Lorēna, kā izrādījās, bija praviete - es sāku skatīties pār plecu. Atcerējos Veļu, kura savas dzīves pēdējā brīdi nebija pietiekami vērīgi uzmanījusi, kas notiek aiz muguras. Es ausīdamies pētīju apkaimi, vai neieraudzišu pamirdzam naža asmeni, taču nedzirdēju neko citu kā vien viļņu čalas pludmalē aiz mājas un vēja čukstus palmu zaros.
Ārdurvis bija dubultas. Vienā pusē koka panelis, bet otrā - filigrāni apkalta metāla konstrukcija. Brīdi, kad ar skatienu meklēju zvana pogu, koka durvis atsprāga vaļā, un es, nepatīkami pārsteigts, atlēcu nost. Tad ieraudzīju, ka atveras otras, tērauda durvis.
- Es negribēju jūs nobiedēt, - atskanēja Gabriēlas balss.
- Nekas.
Gabriēlas seju no augšas apspidēja viegla gaisma. Es redzēju, ka viņas acis no raudāšanas piesarkušas.
- Lūdzu, nāciet iekšā. - Viņa pakāpās atpakaļ. Uz mirkli mani pārņēma sajūta, ka tieku ievilināts lamatās. Tad tā pārgāja.
Gabriēla veda mani pa garu un platu gaiteni, kura galā bija manāma gaisma. Par spīti puskrēslai, es saskatīju uz sienām Ruo darbus, bizantijas ikonas un Monē audeklus, kam bija atvēlēta vislielākā vieta. Šajā gaitenī bija ari kaut kādas zemas, masivas mēbeles, augi podos, pie sienām daži gobelēni un biezi paklaji. Visi šie priekšmeti mēness spokainajā gaisma, kas iespīdēja pa logiem, šķita nereāli.
- Nāciet uz šejieni, - Gabriēla aicināja - Es mēģinu saprast, par ko domā un no kā baidās tēvs. īsts juceklis… - Viņa pārlaida skatienu kabinetam. Visur rēgojās papīru kaudzes, rakstāmgalda atvilktnes bija atvērtas un visas trīs galda lampas ieslēgtas. Pretī galdam, smagai mēbelei ar griezumiem un ādas virsmu, pie sienas masīvā apzeltīta ietvarā karājās Degā glezna. Gabriēla piekārtoja uz galda papīru kaudzes, tad atspiedās pret galda stūri, atglauda no pieres tumšos matus un aizsmēķēja cigareti, ar smagām šķiltavām uzšķiļot liesmu. - Izstāstiet man visu, ko jūs sacījāt tēvam. Jābūt taču kādam iemeslam, kāpēc viņš… nozuda. - Cigarete viņai pirkstos notrīsēja.
- Jūsu tēvam es parādīju fotogrāfiju, kas uzņemta vācu okupācijas laikā Parīzē. To ieraudzījis, viņš sabruka, atkārtodams, ka esmu ieradies viņu nogalināt. Bezjēdzīgi murgi! Viņš baidās no kāda Simona un jautāja, vai mani atsūtījusi Roma… Jums taisnība - viņš bija pārbijies līdz nāvei. Tad savaldījās un teica, lai eju prom.
- Fotogrāfija… - Gabriēla domīgi novilka. Mugurā viņai bija kašmira svīteris ar V veida kakla izgriezumu un svārki. Piedurknes uzrotītas, ap locītavām džinkstēja zelta rokassprādzes. Seja nogurusi, zem spožajām melnajam acīm manāmi tumši loki. Viņa izskatījas satraukta - galu galā jau vairāk nekā divdesmit četras stundas bija pazudis viņas tēvs. Vai tas bija vienīgais satraukuma iemesls? Viņa bija pieaudzis cilvēks, aptuveni trīsdesmit gadus veca, taču viņai neizdevās saglabāt šajā situācijā vēsu prātu. - Vai es varu apskatīt to jūsu fotogrāfiju?
Es sameklēju uzņēmumu un pastūmu to galda lampas gaismas lokā. Uzlikusi uz acīm brilles, kas bija pakarinātas ķēdītē ap kaklu, Gabriēla noliecās un sāka to pētīt.
- Rihters, - viņa nomurmināja. - Un tas ir mans tēvs? Diez vai…
- Viņš teica, ka tas ir viņa brālis Gijs, priesteris.
-Jā, jā, tas nav mans tēvs, bet līdzība ir liela. - Tad, pievērsusi man jautājošu skatienu, viņa pielika pirkstu pie citas sejas.
- D'Ambrici. Tagad kardināls. Drīz varbūt kļūs par pāvestu.
- Un tas? Izskatās pēc Šeiloka…
- Patiešām! - es čukstus izgrūdu, jo mājā valdīja klusums. -Tas profils man šķita pazīstams… Toričelli! Bīskaps Toričelli. Viņa vārds man visu laiku bija uz mēles… Kara gados katoliskajā pasaulē viņš bija ietekmīgs cilvēks. Zēna gados esmu ar viņu ticies. Reiz kādās brīvdienās drīz pēc kara tēvs mūs aizveda uz Parīzi. Viņš labi pazina Toričelli. Atceros, vinu kāds bija iesaucis par Šei- loku, un mana mazā māsa jautāja, ko Seiloks nozimē. Toričelli smējās un, pagriezis profilu, rādīja uz savu līko degunu - manuprāt, tāds deguns ir klaunam. Vai Tulūza-Lotreka zīmētam dejotājam. Ak Dievs, - es turpināju, - tagad pazīstu viņus visus… monsinjors d'Ambrici, Klauss Rihters no vērmahta, tēvs Gijs Lebeks un bīskaps Toričelli.
- Vai attēls kaut kādā ziņā ir svarīgs? - Gabriēla ļāva brillēm nokrist uz krūtīm. - Kāpēc tas bija jārāda manam tēvam?
- Man šķita, ka attēlā ir viņš. Kad māsu nogalināja, fotogrāfija bija pie viņas. Tas ir mans vienīgais pieturas punkts… Man jānoskaidro, ko šī fotogrāfija viņai nozīmēja… un kāpēc tā izbiedēja jūsu tēvu tik ļoti, ka viņš meties bēgt?