Gabriēla ilgi klusēja. Stāvēdams pie loga, es vēroju, kā sīki Vidusjūras vilnīši laiza pludmales smiltis. Domas prātā joņoja un pinās. Man bija vajadzīga palīdzība, cilvēks ar skaidru un asu prātu, kurš spētu izprast šo mīklu. Kad pagriezos, viņa joprojām stāvēja turpat, smēķēja kārtējo cigareti un lūkojās uz mani.
- Kas tie? - Es pamāju uz izsvaidītajiem papīriem, kas klāja galdu.
Graciozi gurnos šūpodamās, Gabriēla piegāja pie rakstāmgalda. Es ievēroju, ka viņai kājās ir augstpapēžu kurpes. Lai gan nogurusi un saspringta, viņa tik un tā bija skaista. Uz bridi es nožēloju, ka mūsu attiecībām nav lemts būt romantiskām. Man gribējās viņai pieskarties, bet acumirklī mēģināju šo domu aizgainīt. Tā traucēja koncentrēties.
- Ieskatījos visos papīros, ko vien izdevās atrast, cerēdama ieraudzīt ko tādu, kas izskaidrotu, kāpēc jūsu māsas apmeklējums tik ļoti satrauca tēvu… jo kopš tā laika viņš izturas savādi. - Gabriēla paņēma rokās kādu bloknotu. - Uzgāju tēva dienasgrāmatu. Vakar no galerijas viņš devies mājup - es to nezināju, iekams nebiju atradusi dienasgrāmatu… Kad pārrados es, viņš jau bija prom. Pec sarunas ar jums viņš izdarījis tajā dažus ierakstus. Izlasiet!
Dienasgrāmata bija bieza, ar spirāli sastiprinātām lapām. Lebeks kaut ko bija ierakstījis franču valodā.
- Iztulkojiet, lūdzu, - es teicu.
- "Kas ar mums notiks? Ar ko tas viss beigsies un kur? Ellē!" - Gabriēlai aizlūza balss, viņa iekoda apakšlūpu zobos un pagriezās pret mani. Pa vaigiem ritēja asaras, izpludinādama skropstu tušu. - Mans tēvocis mira varoņa nāvē… un tagad tēvs, pēc četrdesmit gadiem… Noticis kaut kas briesmīgs… zinu, zinu, jus to negribējāt…
- Jā, Gabriēla, es patiešām to negribēju. Es taustos kā pa tumsu.
Es uzliku plaukstas viņai uz pleciem, juzdams, kā mīkstais
kašmirs slid pa silto ādu. Viņa šņukstēdama piekļāva galvu man pie krūtīm, un es jutu, ka viņas pleci trīs. Šajā bridi Gabriēla man šķita trausla un neaizsargāta būtne, kas pie manis, viņai pilnīgi sveša cilvēka, meklē drošību. Es skūpstīju viņas tumšos, zīdainos matus un ieelpoju to smaržu. Man gribējās teikt, ka viss būs labi, ka ar viņas tēvu nekas ļauns nav noticis, taču nespēju. Pārāk daudz cilvēku bija miruši. Tāpēc es tikai apskāvu viņu un ļāvu izraudāties. Varbūt Lebekam bija taisnība. Varbūt viņš jau bija ellē. Kādēļ gan iedvest veltas cerības?
- Kāpēc es jums uzticos? - viņa vaicāja, piespiedusi vaigu man pie krūtim.
- Ko gan jūs varat zaudēt? Jūs lieliski saprotat, ka ne jau nogalināt esmu šeit ieradies. Citādi jau sen būtu jūs "novācis". - Viņa iesmējās un nošņaukājās. - Iespējams, jums ir zināms kas tāds, ko pagaidām nezinu es, - piesardzīgi turpināju. - Un man tas jāuzzina. Tāpēc jūs man uzticaties. Jūs gribat man uzticēties.
Viņa vilcinādamās paspēra soli atpakaļ.
- Dienasgrāmatā ir vēl kas. - Viņa uzšķīra kādu lappusi. - Tajā dienā viņš tikās ar jūsu māsu. Viņas vārdu gan nemin… toties uzrakstījis vairākus citus vārdus.
Simons.
Gregorijs.
Pauls.
Kristoss.
Erchercogs!
Viņa nolūkojās, kā es skaļi izlasu šos vārdus.
- Vai tie ir reāli vārdi, mister Driskil? - viņa vaicāja. - Vai segvārdi? Erchercogs…
Es palocīju galvu.
- Un ko nozīme izsaukuma zīme? Ka Erchercogs ir ļoti svarīgs?
- Jusu fotogrāfijā ir četri vīri… - Gabriēla sacīja.
- Esmu pārliecināts, ka māsa šo fotogrāfiju parādīja jūsu tēvam. Pēc tam viņš ierakstījis dienasgrāmatā šos vārdus.
- Bet šeit ir nevis četri, bet pieci vārdi!
- Pareizi. Piektais fotografēja.
Brīdi mēs klusēdami raudzijāmies viens uz otru.
- Mister Driskil, - beidzot viņa sacīja, - vai nevēlaties iziet pastaigā pa pludmali un izvēdināt galvu? Varbūt pēc tam sapratīsim ko vairāk.
- Sauciet mani par Benu.
Viņa paņēma no krēsla atzveltnes jaku.
-Tādā gadījumā es esmu Gabija. Norunāts?
Es pasmaidīju un pamāju.
- Iesim.
Viņa atbīdīja stikla durvis, kas veda uz verandu, un iekšā ieplūda vēss gaiss ar sāls smaržu. Gabriēla nometa augstpapēžu kurpes.
Iedami pa koka kāpnēm lejup, mēs sasniedzām blīvi nomīdīto smilšu joslu. Krastā vēlās nelieli, vienādi viļņi ar mēness apmirdzētām sudrabainām cepurēm. Austrumu pusē mirgoja Aleksan- drijas ugunis. Mēs gājām gar pašu ūdens malu, kur smiltis bija mitras, un stāstījām viens otram par savu dzīvi. Es - par advokāta darbu Ņujorkā, bet viņa - par līgavaiņa nāvi tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešajā gadā, kad viņš kritis karā ar Izraēlu. Es pakavējos atmiņās par savu neveiksmīgo mēģinājumu sadzīvot ar jezuītiem, un Gabriēla stāstīja, ka viņas māte mirusi agri un viņu audzinājis tēvs. Šeit, Ēģiptē, viņa pazīstot tikai pāris amerikāņu vīriešu. Kad es teicu, ka līdz šim nepazinu nevienu ēģiptiešu meiteni, viņa smējās.
- Vienigi Kleopatru, protams, - viņa klusi noteica, paņemdama mani aiz rokas. Kad vējš iepūta mums sejā sāļas šļakatas, mēs pagriezāmies un gājām atpakaļ uz māju.
Es ieminējos, ka iepriekšējā dienā pēc manas aiziešanas viņas tēvs, gribēdams ar kādu aprunāties, varbūt piezvanījis savam draugam Rihteram. Gabriēla atkal iesmējās, bet viņas smieklos jautās rūgtums.
- Rihteram? Šis cilvēks nu gan nav mana tēva draugs… Drīzāk viņa cietumsargs!
- Kā tas jāsaprot?
- Iesim iekšā! Esmu nosalusi. Uzvārīšu kafiju un tad pastāstīšu par Rihtera kungu un Lebeku ģimeni.
Mēs iekārtojāmies istabā, kas bija pārpilna seniem persiešu paklājiem un zemiem dīvāniem. Visur bija izvietotas vāzes ar ziediem, un smagnējas lampas meta maigu gaismu. Gabriēla pavēstīja man neparastu stāstu par savu ģimeni, stāstu, ko neesot dzirdējis neviens visā pasaulē.
Zans Pols Lebeks, Gija un Etjēna tēvs, bijis ļoti konservatīvs katolis un simpatizējis nacistu izveidotajai Višī marionešu valdībai ar maršalu Petēnu priekšgalā. Gijs kļuva par priesteri, bet Et- jēns strādāja tēva galerijā un mantoja ģimenes biznesu. Lebeks, vecākais, savus dēlus audzināja stingri, un Etjēnam neatlika nekas cits kā ārēji piebalsot tēva politiskajiem uzskatiem. Kara sākumā Žanu Polu ķera trieka, un viņš kļuva rīcībnespējīgs. Etjēns, toreiz divdesmit piecus gadus vecs, pārņēma galeriju savā ziņā. Un konstatēja, ka vecais vīrs darbojies kā neoficiāls diplomāts, uzturēdams attiecības starp nacistu okupācijas režīmu un Katoļu baznīcu Parīzē. Tieši tajā laikā Etjēns iepazinās ar Klausu Rihteru, kas nodarbojās ar to pašu, ar ko Etjēna tēvs, - uzturēja labas attiecības ar Baznīcu. No otras, no okupācijas karaspēka puses. Šis stāstījums saskanēja ar skopajām informācijas druskām, ko biju uzzinājis no Rihtera. Par Giju Lebeku Gabriēla necik daudz pastāstīt nevarēja, taču viņai vienmēr bija teikts, ka tas gājis bojā varoņa nāvē kara laikā. Tas arī viss.
Strādādama kopā ar tēvu, Gabriēla no saraustītām frāzēm, ko viņš izgrūda depresijas lēkmju laikā, bija uzzinājusi, ka Žans Pols tirgojies ar nenovērtējamiem mākslas darbiem, ko nacisti izlaupījuši no privātām kolekcijām, kuras lielākoties piederējušas ebrejiem. Tā kā veselības stāvoklis liedza Žanam Polam aktīvi piedalīties biznesā, viņa pienākumus vajadzēja uzņemties jaunajam Etjēnam.