- Kādēļ nacistiem bija vajadzīgs tirgotājs? - es jautāju. - Viņi tāpat varēja ņemt visu, ko vēlējās.
- Tā ir, - Gabriēla atbildēja, - taču neaizmirstiet Baznīcu. Tā gribēja saņemt savu daļu… par sadarbību ar viņiem.
- Kāda īsti bija tā dēvētās sadarbības būtība?
Viņa papurināja galvu.
- Kara laikā? Kas zina…
- Vai viss pārējais, ko jūs man izstāstījāt, ir dibināts uz faktiem?
- Jūs spriežat kā tipisks jurists! Es nebiju tur klāt, ja gribat zināt. Taču esmu pārliecināta, ka viss bija tieši tā. - Viņas balsi ieskanējās nepacietība. - Tas visus šos gadus grauž manu tēvu… Ja, tā ir…
- Kā jūs varat būt par to pārliecināta?
- Varu, jo redzēju, ko tēvam vajadzēja pārdzīvot! Es centos par to nedomāt, taču ieradās jūsu māsa, pēc tam jūs, un viss sākās no gala. Es kaunos par to, ko tēvs darīja…
- Paklausieties, Gabij. Baznīca vienā gultā ar nacistiem kara laikā nav nekāds jaukais skats, taču nav ari sensācija. Ne vienmēr kara laikā Baznīca rīkojās tā, ka būtu iespējams ar to lepoties. Es negrasos ko ipašu pārmest jūsu tēvam. Viņš iekļuva šajā katlā pret savu gribu un, manuprāt, bija starpposms, vidutājs, kas nacistu nolaupītās mākslas vērtības piegādāja Baznīcai. Bija karš, Gabij, un neviens nezina, kā viss notika… Turklāt viņš bija vēl pavisam jauns un gāja tēva pēdās.
Taču es joprojām nezināju, ko Vela atklājusi. Tā bija tāla pagātne. Kas gan par to vairs bēdā? Kuru gan uztrauktu apsūdzība četrdesmit gadu vecos nodarījumos?
- Karš beidzās, taču viss turpinās, - Gabriēla atsāka sarunu, - un tas ir vissliktākais. Mans tēvs kļuva par viņu cilvēku! Tie bija viņi, kas pēc kara palīdzēja tēvam atvērt galerijas Kairā un Aleksandrijā, lai tas slepus turpinātu zagtu mākslas darbu tirgošanu… Viņi organizē visu šo biznesu!
- Kādi "viņi"? Karš ir sen beidzies.
- Cik jūs, amerikāņi, esat naivi! Mēs esam pavisam citādi. Mēs nevaram atļauties tadu greznību - raudzīties pasaulē atklātām un skaidrām acīm. Sevišķi, kad Kairā ieradās vācieši ar aizdomīgu pagātni - bagāti, ietekmīgi cilvēki, kuri mūsu valdībai kļuva par palīgiem un padomniekiem. Nacisti, Ben, visīstākie nacisti! Viņi bija salaupījuši bagātības miljonu un miljardu dolāru vērtībā, noslēpuši ne vien gleznas un skulptūras, bet arī zeltu un dārglietas, neiedomājama lieluma dārgakmeņus un citas vērtslietas… Taču no šā laupījuma nebija nekādas jēgas. Kur liksies ar tādu mantību? Kādam vēl modīsies aizdomas… Taču nauda bija nepieciešama, un vajadzēja atrast veidu, kā pie tās tikt. Dzīvi palikušie nacisti bija visur - leģions Condor Madridē, Die Spinne, daudzi esesieši no Eiropas pārcēlās uz Āfriku, uz Ēģipti, uz Dienvidameriku, uz jūsu dārgajām, demokrātiskajām Amerikas Savienotajām Valstīm. Visa šī vecā gvarde, kas sapņoja par ceturto reibu, ne tikai
Meņģele, barbjē un Bormans, bet simtiem un tūkstošiem vīru, kuru vārdus mēs nekad neuzzināsim. Un visiem viņiem vajadzēja naudu. Viena no iespējām šo naudu iegūt bija mākslas vērtibu un dārglietu pārdošana. Iegūtie līdzekļi radītu izdevību izveidot savu biznesu, investēt. Taču uzticamu pircēju atrast nebija viegli. Galu galā viņi riskēja kļūt par šantāžas upuri, maz kas var gadīties.
- Vai jūs gribat teikt, ka viņi pārdeva šīs bagātības Baznīcai? Nodrošinādami sevi ar tās naudu?
- Izdzīvojušie nacisti iedzina Baznīcu stūrī. Vai nu pērciet no mums mantu, vai arī… - Gabriēla nogaidoši uz mani lūkojās, vai esmu sapratis.
- Vai nu pērciet, vai izbazūnēsim pa visu pasauli, kā mēs jūs kara laikā apgādājām ar salaupītajiem dārgumiem! Šantāža… turklāt Baznīca par savu naudu patiešām saņēma vērtības. - Es nopūtos un, saudzēdams muguru, lēni atslīgu uz zemā dīvāna. - Sasodīts! Baznīca noslēgusi vienošanos ar pašu nelabo.
- Nu, es to dēvētu mazliet delikātāk. Tā bija un ir trausla līdzsvara saglabāšana starp spēkiem, - Gabriēla sacīja. - Baznīca nav nemaz tik nevarīga - tā var atklāt pasaulei daudzu bijušo kara noziedznieku slēptuves. Tā ka bijušie nacisti arī bīstas no Baznīcas - šī vienošanās dibināta uz bailēm. Mans nabaga tēvs atradās starp šiem dzirnakmeņiem, bet viņš arī tukšā nepalika. Grēka darbi padarīja viņu bagātu. Es nepārzinu viņu darijumu mehānismu, taču domāju, ka tēvu izmantoja, lai tas pārdotu, pirktu, kontrabandas ceļā mākslas darbus izvestu no Eiropas un galu galā tie nonāktu Baznīcas īpašumā. Iegūto naudu viņš nogādāja nacistiem…
- Ar Klausa Rihtera palīdzību, - es piebildu.
Gabriēla pamāja.
-Jā, droši vien tāda šī shēma bija. Pierādīt nevaru, bet tēvs man pateica pietiekami, lai pārējo es saprastu pati. Tieši no tā viņš ilgus gadus baidījās - ka šīs darbības nāks gaismā. Tēvs ir vājš cilvēks un tādām spēlēm nav piemērots. Rihters turēja viņu īsā pavadā. Vadīja, komandēja, uzmanīja… Un tagad… tagad es baidos, ka tēvs sabrucis zem savas vainas smaguma… - Gabriēla klusi ieelsojās.
Es piegāju pie viņas, pietupos un viņu apskāvu. Viņa piepla- ka man pie krūtim, nespēdama valdīt asaras un kaut ko nesaprotamu murminādama. Tad paskatījās mirdzošām acīm un noskūp- stija mani. Pēc īsa brīža viņa aizveda mani uz guļamistabu, un mēs mīlējāmies kā pēc maiguma izbadējušies svešinieki. Kad viņa beidzot aizmiga, es piecēlos, apģērbos un izgāju uz koka kāpnēm, kas veda lejup, uz pludmali. Dzestrais vējš acumirklī nožāvēja manu sviedraino seju. Es nespēju atcerēties, vai pēdējās pāris stundās man sāpējusi mugura. Šķita, ka pārsējs ir savā vietā, un sliktāk es nejutos.
Es vēroju mēness atspulgus spoguļgludajā ūdenī, ieklausījos klusumā un nerimtīgajā čalā, ko radīja mazie vilnīši krasta smiltis. Man gribējās kaut kā sazināties ar māsu un pajautāt viņai, vai esmu uz pareizā ceļa…
Iespējams, viņa kara laika dokumentos bija uzdūrusies liecībām par šo zagļu bandu, kas nodarbojās ar mākslās priekšmetu laupišanu un pārdošanu. Starp viņiem bija garīdzniecības pārstāvji un veci nacisti, kas, neko nenožēlodami, slēpās dažādos zemeslodes nostūros ar salaupītajām gleznām, skulptūrām un Fa- beržē olām un nebeidza vien sapņot par pasaules kundzību. Jā, aina veidojās skumja. Taču nebija nekādu pierādījumu, ka tas viss kaut kā varētu ietekmēt nākamā pāvesta izvēli vai būtu saistīts ar Veļas, Lokharta un Hefernana slepkavību. Milzigā gobelēna - Baznīcas - stūrī biju ieraudzījis neglītu rakstu… bet tas neko man neizteica.
Ak jā, vēl man bija fotogrāfija. Un Rihters savā Parīzes periodā bija saistīts ar Baznīcu. Attēlā bija redzami trīs garīdznieki, no kuriem divi bija miruši, bet viens grasījās ieņemt vietu Svētā Pētera katedrāles tronī. Turklāt Gabriēla teica, ka nekas nav beidzies - mākslas darbu un naudas plūsma nerimst. Ja viņai taisnība, arī mūsdienu Baznīcā ir ļaudis, kas turpina šantāžas spēli… Varbūt Baznīcas iekšienē ir kāds nacists…
Iespējams, tas ir cilvēks no pagātnes. Vai arī tradīciju turpina kāds no jaunajiem.
D'Ambrici bija vienīgā dzīvā saikne no Baznīcas puses.
Vai es varēju būt pārliecināts, ka šis atklājums iznīcinātu kardināla d'Ambrici izredzes iegūt augsto amatu? D'Ambrici, mans brīnišķīgais rotaļbiedrs tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada vasarā un rudenī…
Vela uzturēja ar viņu ciešas attiecības. Māsa Elizabete arī viņu labi pazina.
Fakti un domas šaudījās manā prātā, atteikdamies izveidot kopējo ainu. Kur tajā visā iederas mūsdienu Parīze? Pēdējos dzīves mēnešus Vela pavadīja tieši Parīzē, pūlēdamās tur kaut ko noskaidrot… bet ko? Un toreiz arī bija Parīze. Pie joda, toreiz viņi visi bija Parīzē!