Es domāju, kur gan Etjēns Lebeks palicis un kādus jautājumus viņam uzdotu, kad aiz muguras saklausīju troksnīti. Durvīs, ietinusies biezos rītasvārkos, stāvēja Gabija.
- Manuprāt, es zinu, kur ir tēvs, - viņa sacīja. - Viņš mēdza ar Rihteru apspriest kādu vietu, katolisku vietu, kur iespējams noslēpties no visas pasaules. Atceros, abi par šo domu smējās. Rihters sacīja, ka pasaules gals tas neesot, taču no turienes to varot redzēt…
- Katoliska vieta? Ko tas nozīmē? Baznīca? Klosteris? Patversme?
- Nezinu, lāču atceros, kā viņi to sauca.
- Kā, Gabij?
- L'inferno.
TREŠA NODALA
1. Klods Žilbērs 2- 81
2. Sebastjans Aroijo 8-81
3. Hanss Ludvigs Millers 1-82
4. Praiss Beidels-l aulers 5 -82
5. Džefrijs Streičens 8-82
fa. Ērihs Keslers
Starp Veļas mantām atrastā mape Elizabetei sagādāja vilšanos- Tā kā tajā bija ielikts vairāk nekā divdesmit tukšu lapu, tā izskatījās bieza. Tikai uz virsējās lapas bija vārdi un kaut kādi dati. Pie Eriha Keslera vārda ciparu nebija. Iespējams, daļa informācijas, ko Vela savāca, bija pazudusi. Vai arī viņa glabāja to visu savā slavenajā Vuitton portfelī, kas pēc slepkavības mājās nebija atrodams.
Vēl viena lapa, kurā bez kādas saistības bija sarakstīti lielie burti, māsai Elizabetei izraisīja vienīgi neizpratni. Vai tas bija Veļas slepenais kods, kas nepadevās interpretācijai? Viņa paņēma lidzi arī šo lapu.
Tikai nākamajā dienā viņa spēja izbrīvēties un, uzaicinājusi māsu Bernadīnu kopā ar viņu iedzert glāzi kokakolas, parādīja tai sarakstu.
- jā, uzdevums nav no vienkāršajiem, - māsa bernadlna novērtēja. Viņa smēķēja vienīgo cigareti, ko pa visu dienu atļāvās. Viņai šķita, ka smēķēdama izskatās vecāka un erudītāka. Tā bija ilūzija, jo māsa Bernadīna bez visas smēķēšanas bija pilnīgi pieaugusi, un viņas prāts… dod, Dievs, katram tādu.
- Pāris vārdu mēs varētu noskaidrot, - Elizabete sacīja. - Acīmredzot viņi ir miruši, un cipari droši vien nozīmē nāves brīdi. Tātad runa ir par pēdējiem astoņpadsmit mēnešiem. Man vajadzīgi nekrologi viņu dzīvesvietas avīzēs. Un pārtulko, lūdzu, man tos angliski, lai es muļķīgi nekļūdītos. Labi?
- Norunāts, māsa. Taču tas prasīs laiku.
- Un vēl kas. Neļauj šajā lietā bāzt degunu Mātei Baznīcai. Nevienam par to nav jāzina.
Māsa Elizabete zināja, ka neviena iestāde pasaulē nespēj līdzināties Vatikāna slepenajiem arhīviem.
Plauktu kopējais garums - divdesmit piecas jūdzes. Tūkstošiem smagu sējumu, daži tik biezi un smagi, ka viens tos pacelt nespēj.
Vēsturnieki arhīvu dēvēja par "Svētā Pētera atslēgu". Bez šīs atslēgas nebūtu iespējams izprast viduslaiku vēsturi.
Arhīva dzīlēs bija rodamas atbildes uz jautājumiem, kas mulsinājuši zinātniekus dažādos gadsimtos.
Vai princis Orsīni sešpadsmitajā gadsimtā savu sievu laulības gultā nožņaudza pats… vai šim mērķim kādu nolīga?
Kas bija svētā Katrīna? Vai tiesa, ka zem šā vārda slēpās gaišmatainā Lukrēcija Bordža?
Kādus noslēpumus glabā septiņi tūkstoši indulgenču sējumu? Kāda bija maksa par grēku atlaišanu, arī vissmagāko? Vai notika atkāpšanās no Eklēsiasta likumiem? Protams, atpirkās ar naudu un dārglietām, - bet kā bija ar personiskiem pakalpojumiem pāvestam un viņa tuvākajām personām?
Un kādu sazvērestību slēpj Petrarkas rokrakstu nolaupīšana? Vai tā bija pēdējā brīža improvizācija, jo nebija iespējams piekļūt pie zelta zīmogiem?
Un visbeidzot - vai bija šajos arhīvos atbilde uz jautajumu, kas mocija mūsdienīgo mūķeni māsu Elizabeti? Ko īsti Vela pētīja? Un kāpēc viņai tā dēļ bija jāmirst? Varbūt atbilde meklējama kādā no pieciem tūkstošiem pāvesta reģistru, ko sāka rakstīt jau Innocen- tijs III tūkstoš simt deviņdesmit astotajā gadā un kas apkopoti un iesieti pasaules ģeogrāfijas atlanta lieluma sējumos, kuros tinte gadsimtu gaitā izbalējusi, kļūdama blāvi zeltaina…
Dokumentu kolekcijas šeit sauca par fondiem, un neviens nezināja, cik fondu īstenībā te ir. Viens fonds Miscellmica, kas nozīmēja "Dažādi", aizņēma piecpadsmit istabu. Šā fonda saturs nebija atspoguļots nevienā katalogā, tas bija īsts rasols.
Šeit glabājās neticami un satriecoši dokumenti.
Visi Galileja tiesas materiāli.
Karaļa Henrija VIII un Annas Boleinas sarakste.
Pāvesta Aleksandra bordžas un viņu iemīļoto - Lukrēcijas, Va- nocas dei Katanei un Džūlijas Farnezes - vēstules.
Sacrai Rota, Vatikāna Augstākās tiesas pieraksti, intīmas liecības laulības šķiršanas lietās.
Rituālu kongregācijas arhīvi, kur bija apkopoti materiāli no neskaitāmām diskusijām par iecelšanu svēto kārtā un kanonizāci- ju, ari "sātana advokātu" pārskati.
Pedantiski Monakas di Moncas tiesas pieraksti, kuros atspoguļoti kadas Moncas mūķenes un citu klostera iemītnieču dzīves intīmākie sīkumi.
Fondā bija arī Venēcijas nuncija vēlēšanu materiāli, kas arhīvā nonāca tūkstoš astoņi simti trīsdesmit piektajā gadā pēc Venēcijas republikas krišanas. Šajos dokumentos bija sīki aprakstītas tris reliģiskas institūcijas, kas septiņpadsmitajā gadsimtā bija pakļautas nežēlīgai vajāšanai.
Lai bagātīgajā informācijas jūklī sāktu darboties, māsai Elizabetei vajadzēja uzminēt, kas no tā visa interesējis Veļu. Elizabete bieži bija dzirdējusi viņu žēlojamies, cik grūti šajā grāmatu, mapju un pergamentu jūrā atrast vajadzīgo.
No Veļas vina zināja par nelielo Meridiāna istabu, kas atradās Vēju torni. Šajā kvadrātveida telpā bija grāmatskapis ar deviņiem tūkstošiem mapju. Tās nebija izpētītas, nebija minētas katalogos, tās bija nezināmas. Lai šos deviņus tūkstošus mapju inventarizētu, diviem zinātniekiem, kas nenodarbotos ne ar ko citu, būtu jāstrādā divi gadsimti. LIn tas viss vienā skapī.
Vienīgo kaut cik jēdzīgo slepenā arhīva indeksu krietni sen bija izveidojis kardināls Garampi, un tas sastāvēja no daudziem sējumiem, taču indekss bija nepilnīgs un neprecīzs, turklāt daudzi ieraksti nebija saprotami, jo kardināls bija izmantojis savu šifru.
Taču māsa Elizabete zināja, ka reizēm cilvēkam gluži vienkārši veicas. Katrā ziņā slepenie arhīvi bija tā vērti, lai vismaz mēģinātu.
Viņa zināja arī tā dēvēto Simtgadu noteikumu - simt gadu veci materiāli nebija pieejami absolūti nevienam. Slēgti. Elizabete atcerējās, ko par Simtgadu noteikumu reiz sacīja Kērtiss Lokharts. "Ja tāda nebūtu," viņš teica, "puse šīspasaules vareno būtu spiesti darīt sev galu. Paldies Dievam, ka ir tāds Simtgadu likums. Mēs, katoļi, zinām, kā bīstamas lietas kārtojamas. Lai slava svētajiem."
Vatikāna slepenajos arhīvos strādāja tikai septiņi cilvēki, un viens no viņiem, prefekts, darbu pārraudzīja.
Pēc pusstundas Elizabetei bija norunāta tikšanās ar monsin- joru Petrellu slepeno arhīvu galvenajā ēkā, Belvederā. Monsinjors Petrella bija prefekts. Iepriekš monsinjors Sandanato viņam bija aizlicis vārdu par māsu Elizabeti, taču arī monsinjors Sandanato nezināja, ar kādu mērķi Elizabete arhīvu apmeklēs.
Pēc pusstundas viņa mēģinās noskaidrot, kas arhīvos tik ļoti ieinteresēja Veļu, ka galu galā viņa par to samaksāja ar dzīvību.