Kad māsa Elizabete šķērsoja Svētā Pētera laukumu, tas laistījās spirgtas rīta saules staros. Paslīdējusi garām Leona valnim, viņa pa Svētās Annas vārtiem iegāja Vatikāna pilsētā, pēc tam gar Osservatore Romānu ēku devās uz Belvederu, kas atradās blakus Vatikāna bibliotēkai.
Papīri viņai bija kārtībā. Gan pāvesta vēstule, kurā bija apstiprināts viņas amats, gan personas apliecība ar fotogrāfiju. Taču taku uz šo iestādi viņai tomēr bruģēja Sandanato, kas bija uzsvēris viņas pazīšanos ar Kērtisu Lokhartu. Ar Sandanato gādību Elizabetei bija atļauts lasīt īpaši slepenus dokumentus. Galu galā tieši Kērtiss Lokharts bija savācis miljonus arhivu apgādāšanai ar modernām konservācijas tehnoloģijām. "Kādu dienu," viņš jokoja, "es tur ieiešu un konstatēšu, ka Petrella fotokopēšanas telpu nosaucis manā vārdā."
Monsinjors Sandanato gaidīja Elizabeti skaistā kabinetā ar gaiša marmora grīdu un lielu galdu, kur viņai vajadzēja parakstīties apmeklētāju grāmatā.
- Biju šeit apmēram pirms mēneša, lai ieskatītos Mikelandželo vēstulēs, - Sandanato sacīja, kad abi devās uz pieņemamo telpu. - Petrella ir augstprātīgs vīrs, taču savam amatam piemērots. Viņš teica, ka vēstules tobrīd neesot pieejamas, un es pajautāju, kāpēc. Izrādījās, ka tās pirms kāda laika pasūtījis Svētais Tēvs un Petrella nevēlējās viņu steidzināt ar atdošanu. Protams, neviens cits no arhīva neko iznest nevar. Ak, te jau viņš ir! Tonio, mans draugs!
Plašo pieņemšanas telpu greznoja antīkas mēbeles, ko pāvests Kallists bija ziedojis no saviem apartamentiem. Uz zema galda bija izklāts gobelēns ar svēto Pēteri zvejojam vētrainā jūrā. Labs brīdinājums ikvienam, kurš sāk darbu slepenajā arhīvā.
Monsinjors Petrella atgādināja elegantu galminieku, kam pieder pašam sava hercogiste. Viņš bija apmēram piecdesmit gadus vecs gara auguma vīrs gaišiem matiem, ģērbies garā melnā suta- nā. Augstprātīgā seja bija gluda un svaiga, gandrīz bez nevienas grumbiņas. Viņš sagaidīja Elizabeti ar atturīgu smaidu un stingri paspieda tai roku. Sandanato, iepazīstinājis savu aizbilstamo ar prefektu, atvainojās, ka jāsteidzas atpakaļ pie kardināla, un Elizabete palika ar Petrellu divatā.
-Jūs droši vien zināt, māsa, - Petrella sacīja raitā angļu valodā, - ka mums ir dažas organizatoriskas grūtības. Arhīvu katalogu sastādīšana joprojām nav pabeigta. Krājumi ir pārāk lieli, un tie aizvien aug. Man acīmredzot lemts Sīzifa liktenis, taču es cenšos, cik vien ir manos spēkos. Ceru, ka esat vizītei sagatavojusies.
- Es it kā zinu, kuri fondi mani interesē, taču jūs droši vien varēsiet man palīdzēt… Saprotiet, es vēlos pabeigt māsas Valentīnas sāktos pētījumus…
- Kāda traģēdija! - Petrella nopūtās. - Mīklains notikums. - Viņš nogaidoši lūkojās uz Elizabeti, it kā viņai būtu zināms šīs mīklas atminējums.
- Vai atceraties, kur viņa parasti strādāja? Tas varētu būt noderīgi…
- Kur…? Jā. Manuprāt, Bordžas… Tie vienmēr bijuši populāri, šie Bordžas… Vēl viņa daudz laika pavadīja Miscellanea. Rakņājās pa mapēm, kas atrodas Vēju tornī. - Viņš plaši novēzēja roku, pauzdams, ka materiālu tur vesels lēvenis.
- Domāju, ka vispirms man jāaprod ar šīs vietas noskaņu. Mans uzdevums nav no vieglajiem, taču esmu to parādā māsai Valentīnai. Varbūt man laimēsies uziet viņas piezīmes uz dokumentu malām.
Petrella pamāja.
- Reālistiska pieeja un pacietība ir prāta skaidrības garanti. Šeit viss ir terra incognita. Nāciet man līdzi. Es jums paradīšu mazu daļu no pasaules, kurā jUs grasāties doties iekšā. Vai esat šeit kādreiz bijusi?
- Jā, bet uz īsu bridi. Mēs toreiz gatavojām žurnālam rakstu par arhīviem, biju kā tūriste, ja tā var teikt. Tagad esmu ieradusies strādāt.
Petrella pasmaidīja un, pamājis ar roku, aicināja Elizabeti sev līdzi.
Viņi sāka ar lasītavu, kur stāvēja lieli melni galdi un statņi grāmatām. Gar sienu stiepās plaukti, pilni ar bieziem sējumiem, bet stun tikšķēja liels grīdas pulkstenis un slējās tronis, kur bija jāsēž prefektam un jāuzmana telpa. Parasti gan viņš bija tik aizņemts, ka šeit pat neieskatījās.
Pa logiem pavērās skats uz iekšpagalmu un brīnišķīgiem sarkanajiem oleandriem un apelsīnkokiem. Daži studenti paēnā bija izgājuši uzsmēķēt.
Elizabete sekoja Petrellam pa gariem tumšiem gaiteņiem, gar kuru sienām slējās metāla plaukti divstāvu mājas augstumā. Gaisma ieslēdzās un izslēdzās automātiski tikai tur, kur ļaudis gāja, tādējādi cilvēkus pavadīja gaismas aplis, bet apkārtne slīga puskrēslā. Elizabete ieraudzīja slaveno Pergamentu zāli, kur senos rokrakstus, iekrāsodama vieglā purpura tonī, pamazām iznīcināja sēnīte. Arhīva senākajā daļā viņa redzēja stiklotus no papeles darinātus skapjus ar neskaitāmām atvilktnēm. Septiņpadsmitajā gadsimtā tos īpaši pāvestam Pāvilam V borgēzem izgatavoja tā- laika izcilākie skapju meistari, tos izrotādami ar Borgēzes ģerboņiem. Šajos skapjos glabājās pāvesta reģistri.
Pa šaurām, krēslainām kāpnēm viņi uzgāja Vēju torņa pašā augšā. Lejā gluži kā miniatūra zaļa karte pletās Vatikāna dārzi. Meridiānu istabā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Divas sienas rotāja freskas ar vēju dieviem plandošās tunikās. Pirmsākumos šī telpa bija paredzēta astronomiskiem novērojumiem.
- Nezinu, vai tas būtu neliels mierinājums Galilejam, kura parakstītās atzīšanās visos pasaules grēkos glabajas stāvu zemāk, - Petrella teica. Uz telpas gridas ar visām zodiaka zīmēm bija atveidots Saules pulkstenis, uz kuru pa šauru atveri apgleznotajā sienā krita saules stars. No griestiem, viegli šūpodamies, nokarājās vēja rādītājs. - Gregora kalendāru radīja šeit, - Petrella turpināja. - Vai ievērojāt, ka tornī nav nevienas apgaismes ierīces? Tam ir savs iemesls. Mazākais gaismas zibsnis liecinātu vai nu par ugunsgrēku, vai ielaušanos. Gudri. - Viņš klusi iesmējās.
Pēcpusdienā Elizabete apsēdās uz neticami neērta krēsla pie liela rakstāmgalda lasītavā un pasūtīja pirmos materiālus. Viņa nolēma sākt ar dokumentiem, kas saistīti ar nunciju vēlēšanām Venēcijā.
Elizabete ar nožēlu saprata, ka laika darbam arhivā atliek ļoti maz, jo lielāko dienas daļu prasīja tiešie pienākumi žurnālā. Lai gan Elizabete ik dienas arhīvā strādāja tikai nepilnas trīs stundas, viņas palīdzei bernadinai bija jāuzņemas lielāka slodze redakcija. Un tas savukārt nozīmēja, ka sešu uzvārdu pētījumi kavēsies. Galu galā māsa Bernadīna bija šo to noskaidrojusi un vēlējās ziņot. Elizabete, kas, apvienodama darbu arhīvā un redakcija, jutās kā apdullusi, nolēma atalgot sevi un savu palīdzi ar lenču iemīļotajā kafejnīcā, kas atradās netālu no darbavietas.
Elizabete nebija atklajusi neko tādu, kas varētu būt interesējis Veļu, tāpēc viņas aizrautība pamazām izplēnēja. Protams, viņa iepazinās ar vairākiem interesantiem materiāliem par nunciju vēlēšanām, uzzināja daudz pikantu sīkumu par Bordžām, par šo un to, par seksu, vardarbību un nodevībām, kas valdīja tālaika garīdzniecības augstākajos slāņos. Viņa cītīgi lasīja piezīmes gan vēstuļu otrā pusē, gan uz dokumentu malām, uzdurdamās maziem, neķītriem zīmējumiem, ko aiz gara laika atstājuši skribenti pirms trim, četriem un pieciem gadsimtiem. Vairākas dienas Elizabete studēja Baznīcas un civilizācijas vēsturi, juzdama, kā viņu vilina tumšās un noslēpumainās takas šajā vēsturē, un saprazdama, ka nevajadzētu tērēt laiku… un tomēr nespēdama šim pa- vedinājumam pretoties. Beidzot, pagurusi no vēstures kolīzijām, viņa labprāt atgriezās divdesmitajā gadsimtā un devās uz kafejnīcu.
Bernadīna viņu gaidīja, sēdēdama pie galdiņa stūri. Abas ātri pasūtīja maltīti, un Bernadīna atvēra savu portfeli.