- Šis būs tāds iepriekšējs ziņojums, - viņa sacīja, - ar īstām biogrāfijām. Jā, tev ir taisnība - cipari aiz uzvārdiem patiešām nozīmē nāves laiku. Ja tam ir nozīme un ja tevi tas interesē, varu pavēstīt, ka visi ir katoļi, kuriem nav veicies. Tagad par visiem pēc kārtas. - Viņa nokrekšķinājās. - Pirmais ir tēvs Klods Žilbērs. Francūzis, lauku mācītājs, septiņdesmit trīs gadus vecs. Gandrīz visu mūžu pavadījis ciematā netālu no Bretaņas piekrastes. Iestājies par bretoņu valodas saglabāšanu. Acīmredzot bijis labsirdīgs un nekaitīgs cilvēks… Piecdesmit gadu vecumā sarakstījis pāris grāmatu, lauku mācītāja dienasgrāmatas. Nu, tu vari iedomāties, kas tā par literatūru…
- Kara laikā droši vien dzīvojis Francijā, - Elizabete noteica.
Māsa Bernadīna pamāja ar galvu.
-Jā, tā izskatās. Vecums atbilst. Nu, tad klausies. Viņš nogalināts Bretaņā, kad gājis negaisa laikā pa lauku ceļu. Viņu notriekusi automašīna. Vadītājs nav apstājies un nav pēc tam atrasts. Divi fermeri liecinājuši, ka šoferis pat ātrumu neesot samazinājis…
Elizabete pamaja un, nolauzusi gabaliņu maizes, iemerca to tikko atnestajā zupā.
- Nākamais?
- Sebastjans Aroijo, spāņu rūpnieks. Lai gan bija pensijā, darbojās vairākās direktoru padomēs, septiņdesmit astoņus gadus vecs. Pirms kara bijis kārs uz izpriecām, ātrām automašīnām, kolekcionējis mākslas darbus. Vācis Baznīcai līdzekļus… ļoti dievbijīgs, nodarbojies ar labdarību, viena sieva četrdesmit gadus. Dzīvojis gan Madridē, gan uz savas jahtas. Abi ar sievu nošauti Biaricā tumšā ielā, kad, nokāpuši no jahtas, devušies pastaigā pa pilsētu. Neviens neko nav ne redzējis, ne dzirdējis… Ļoti profesionāls darbs. Vainoti basku teroristi, bet tie atbildību neuzņēmās. Nākamais. Hanss Ludvigs Millers bija vācu zinātnieks un amatieris teologs. Septiņdesmit četri gadi. Viscaur konservatīvs, intelektuāls katolis. Kara laikā cīnījies par reihu, pēc tam turēts aizdomās par dalību sazvērestībā pret Hitleru, pārcietis gestapo spīdzināšanu. Kara noziegumu izmeklēšanas komisija atzinusi viņa vājo veselību. Slimas sirds dēļ pēdējos gados pārvietojās ar braucamkrēslu… Sadūšojies reiz devās uz Bavāriju apciemot brāli, un tur viņu pārsteidza nāve. Tajā vakarā pārējie gāja uz teātri un atgriezušies atrada viņu braucamkrēslā ar pārgrieztu rīkli.
Elizabete klausīdamās bija zaudējusi interesi par ēdienu.
- Slepkavība bez trokšņa, - viņa teica. - Lietots nazis tāpat kā uzbrukumā Benam Driskilam. Turpini.
- Praiss Beidels-Faulers, angļu katolis, vēsturnieks, septiņdesmit deviņi gadi, atraitnis, pārcietis pāris sirdstrieku, dzīvojis laukos netālu no Batas. Vēl arvien rosījies, rakstījis apjomīgu darbu. Vecais vīrs strādājis bijušajā klētī, kas pārtaisīta par kabinetu. Kādu nakti izcēlies ugunsgrēks, ēku acumirklī pārņēmušas liesmas un viņš sadedzis. Kad policisti apskatīja atrasto līķi, viņus gaidīja pārsteigums… pakausi bija caururbusi lode, lai gan visi domāja, ka atraitnis nosmacis dūmos. - Māsa Bernadīna uzdūra uz dakšiņas mazu kumosiņu, iemeta mutē un iedzēra malku sarkanvīna.
- Tātad ne jau ugunsgrēkā viņš gāja bojā, - Elizabete sacīja.
- Ugunsgrēkam vajadzēja kaut ko iznīcināt…
- Hnim… - Māsa Bernadīna palūkojās uz sarunas biedri.
- Laba doma. Kā tev tas ienāca prātā? Vai tu lasi detektīvromānus?
- Nē, acīmredzot man ir detektīva prāts. Kas nākamais?
- Džefrijs Streičens, astoņdesmit vienu gadu vecs. Nereti apmeklējis savu Skotijas pili. Valsts ierēdnis, katolis. Sers Džefrijs. Piecdesmitajos gados iecelts bruņinieku kārtā par nopelniem kara laikā. Strādājis britu izlūkdienestā, MI-5 vai M/-6, vienmēr tos jaucu. Savu Bentley vienmēr vadījis pats. Viņam paticis apbraukāt savus īpašumus. Acīmredzot slepkavu pazinis - ciemata iedzīvotāji apgalvojuši, ka svētdienas rītā viņš redzēts braucam savā automašīnā kopā ar kādu vīrieti. Kad Bentlei/ ceļmalā atrasts, Džefrijs bijis sagumis uz stūres…
- Ar lodi pakausī, - Elizabete pabeidza.
- Uzminēji!
- Tas nav minējums, māsa, - Elizabete sacīja.
Māsa Bernadīna noelsās un, juzdama cieņu, uzrauca augšup uzacis.
-Ak…
- Ko tu vari teikt par Erihu Kesleru?
- Datu nebija. - Viņa paraustīja plecus. - Varbūt vēl ir dzīvs. Es viņu vēl meklēju.
- Domāju, ka tev jāpasteidzas, māsa. Man to saka nojauta.
Tajā naktī Elizabeti mocīja bezmiegs. Viņa gulēja savā platajā gultā, klausīdamās trokšņos, kas atplūda no lejas, un pūlējās tikt skaidrībā ar dienas iespaidiem. Pēc lenča viņa atkal bija devusies uz arhīvu, taču domas nemitīgi atgriezās pie mirušo saraksta un tā viena, kas varbūt vēl bija dzīvs. Vela kaut kā bija sasaistījusi savā starpā šīs piecas varmācīgās nāves, un nevajadzēja milzu attapību, lai saprastu, ka tāds pats liktenis gaida arī sesto. Kas ir šis Keslers? Kāpēc viņam jābūt nākamajam? Kas viņu vieno ar pārējiem pieciem? Un kas galu galā bija kopīgs šiem pieciem, ka viņus vajadzēja nogalināt? Un kāpēc vēlāk, tāpat kā šos cilvēkus sarakstā, nogalināja arī Veļu, Lokhartu un Hefernanu? Vela zināja par pieciem mirušajiem… Kērtiss Lokharts pazina Veļu… Hefernans tajā bridī bija kopā ar Kērtisu… Ko tas viss nozīmē?
Sapratusi, ka aizmigt neizdosies, Elizabete uzmeta uz pleciem rītakleitu un izgāja uz terases, no kura pavērās skats uz rosigo ielu. Pie kājām mirgoja Roma. Spirgts vējš atvēsināja viņas kaistošo seju. letīdamās ciešāk rītakleitā, Elizabete jutās bezgala vientuļa. Viņai neizdevās izmest no prāta ne mazo meitenīti lidmašīnā, ne domas par Veļu… Ak Dievs, cik ļoti viņai trūka Veļas! Ko gan, viņa domāja, vērodama lejā gaismas rotaļas, par sarakstu sacītu Bens Driskils? Vai viņš atminētu, ko šie vārdi nozīmē? Driskils bija vienigais cilvēks, ar kuru par to varētu runāt, taču viņš bija gandrīz tikpat tālu kā Vela. Un atkal Elizabete nožēloja savu aso izturēšanos pret Benu. Kā vērst visu par labu? Vai tāda izdevība viņai vispār būs? Vai viņš saprot, ka spēlējas ar uguni? Vai viņš medītu Veļas slepkavu, ja zinātu par šo sarakstu?
Dažas nākamās dienas Elizabete, atvairīdama domas par savām attiecībām ar Benu Driskilu, par vientulību un Veļas zaudējumu, nodevās darbam. Viņa gāja uz arhīvu, šķirstija nebeidzamas mapes par Venēciju, mēģinādama atrast to, kas bija saistījis viņas uzmanību pirmajā vai otrajā šeit pavadītajā dienā. Bija bri- ži, kad viņa, pārcilādama dokumentus un mēģinādama to atcerēties, gandrīz vai zaudēja pacietību. Iepriekš par izlasīto interese nebija radusies, taču nu tas šķita kaut kas ļoti svarīgs. Sasodīts! Viņa pat zināja, kad tas sāka likties svarīgs. Pēc kopīgā lenča ar māsu Bernadīnu. Taču papīru jūklī viņa bija apmaldījusies.
Vairs nespēdama to izturēt, viņa piegāja pie kokakolas automāta, paņēma vienu kārbiņu un izgāja pagalmā. Stūrī uz sola sēdēja divi priesteri, smēķēja un tērzēja, un siltā saule apspīdēja viņu bālās sejas. Elizabete bija uzvilkusi garās bikses. Nevienam šeit nebija jāzina, ka viņa ir mūķene. Priesteri viņai uzsmaidīja, un viņa īsi pamāja tiem ar galvu. Kopš sākusi darbu arhivā, Elizabete šeit nebija sastapusi nevienu sievieti. Šī bija vīriešu pasaule. Tomēr viena no astoņiem upuriem bija sieviete, Vela. Vai abi korpulentie pusmūža priesteri pagalma pretējā stūrī, Elizabete domāja, spēj iedomāties, kādas domas patlaban nedod viņai mieru? Vai nojauš, kas notiek viņu Baznīcā?
Atgriezusies lasītavā, viņa turpināja meklējumus. Kas gan šajā dokumentu jūrā bija svarīgs Veļai? Elizabete juta, ka pamazām viņai rokas nolaižas, un dienas vidū gandrīz nosprieda, ka jāmet miers.