Un tad viņa to atrada.
Prātā nošķindēja zvaniņš. Tas bija iepriekš ieraudzītais vārds.
Viens vienīgs vārds.
Assassitii.
Pakļaudamās intuīcijai, viņa vērās uz šo vārdu starp daudziem citiem, neapzinādamās un neatskārzdama, ka to redz. Taču tas tur bija. Un atkal intuitīvi viņa atrada tam paralēlo vārdu.
Slepkavas.
Kads bija to uzšņāpis ēdienkartes otrā pusē. Tā bija grezna ēdienkarte, paredzēta svarīgas personas rīkotām pusdienām. Taču saimnieka vārds nekur nebija norādīts. Iespējams, ēdienkarte nebija oficiāla, bet gan domāta vienīgi šefpavāram. Uzraksts tās otrā pusē bija itāliešu valodā.
Elizabete apsēdās un sāka tulkot.
Kardināls S. lūdza atļauju izmantot Toskānas algoto slepkavu Klaudio Tričino, lai atrisinātu jautājumu ar Masāro, kurš rupji mīda kājām savas meitas Beatričes, kardināla mīļākās, godu. Atļauja dota.
Tātad nebija šaubu, ka Tričino duncis darijis galu Masāro, kurš pieļāva divas lielas kļūdas. Pirmkārt, piekopa asinsgrēku ar meitu un, otrkārt, padarīja kardinālu par ragnesi.
Pabalējušais uzraksts nebija saistits ne ar materiāliem, starp kuriem ēdienkarte bija ielikta, ne ar pašu ēdienkarti. Nekur nebija minēts nedz kardināls S., nedz Masāro, nedz Tričino. Tomēr uzrakstu Elizabete pamanīja. Interesanti - vai to ievēroja ari Vela?
Savādi, kā viens vārds iekustina atmiņu. Assassini.
Algoti slepkavas, bandīti. Tie piederējās pie ikdienas viduslaikos un renesanses periodā. Katrs, kam bija pietiekami daudz varas un naudas, varēja tos nolīgt vajadzīgajam pakalpojumam… lai pasargātu savu varu un naudu. Tā aristokrāts tos varēja uzsūtīt savam ienaidniekam, princis savam sāncensim, kas konkurēja uz troni, bagāts virs - neuzticīgai sievai vai mīļākajai, kura taisīja traci… brālis - māsai, ja tā pārāk daudz zināja… Tas bija jaušams daudzās tālaika vēstulēs un dokumentos. Tikai jaušams.
Jautājumā par Baznīcu… baznīca bija īpaša lietpratēja asinsizliešanā. Klida valodas, ka algoti slepkavas nogalinājuši pāvesta uzdevumā. Taču nevajadzēja nemaz būt pāvestam, lai pasūtītu slepkavību. Kardināls vai bagāts priesteris samaksāja, un kāds mira.
Elizabete nolēma par tālaika algotajiem slepkavām izjautāt kādu Džordžtaunas profesoru. Tēvs Devenants pasmaidījis nogrozīja galvu, it kā nesaprazdams, kam gan glītai meitenei vajadzīga tāda informācija. Taču Elizabete neko nepaskaidroja.
- Tādi, protams, eksistēja, - profesors, bridi klusējis, atbildēja. - Toreiz dzīvībai lielas vērtibas nebija, un šos cilvēkus par kaut ko īpašu neviens neuzskatīja, tāpēc ari dokumentāru liecību par viņiem ir maz. Ar noziedzības pētīšanu toreiz neviens nenodarbojās. Tā ir vēl viena tumša lappuse viduslaiku dzīvē. Drūmā un cietsirdīgā dzīvē. Mans tēvs šeit ieradās no Itālijas gadsimtu mijā un šajā vārdā, assassini, sauca visus neliešus. Viņš teica, ka mafija dzimusi reizē ar pirmā slepkavas noalgošanu Sicīlijā. Protams, laika gaitā tas viss apvīts leģendām un izdomājumiem…
Tēvs Devenants negrasījās izplūst par šo tematu, bet Elizabete bija uzstājīga. Kādas leģendas?
- Jūs, māsa, taču neesat vēsturniece. Kam jums tas?
- Jūs esat vēsturnieks. Es tikai mācos. Daudz kas leģendās ir patiess…
- Tas izklausās skaisti, bet nav gluži pareizi…
- Apgaismojiet mani, tēvs.
- Tie ir tikai veci nostāsti. Par visādiem noslēpumainiem klosteriem, par to, ka ikvienam pāvestam bijusi vesela armija algotu slepkavu… Kādas tik blēņas ļaudis neizdomā! Baznīca vienmēr bijusi vilinošs mērķis…
- Ne jau viss ir blēņas un izdomājumi! Man jāzina, vai bija kaut kas tāds vai nebija.
- Kā jau teicu, algotņi eksistēja. Starp citu, kur jūs grasāties veikt pētījumus?
- Slepenajos arhīvos.
Tēvs Devenants atgāza galvu un skaļi smējās.
- Jūs, māsa, esat ļoti jauna. Jūs nespējat iedomāties, kāds juceklis valda arhīvos. Turklāt arhīvs ir drošāka vieta pasaulē, lai kaut ko noslēptu. Jūs taču zināt, kādi ir arhivāri. Viņi gluži vienkārši nespēj kaut ko izmest laukā. Atrod, teiksim, kādu papīru ar kutelīgu vai divdomīgu saturu un gluži kā žurka velk uz migu… un noslēpj. Visiem pieejamā vietā. Patiešām velnišķīga viltība.
Tālākā diskusijā par algotiem slepkavām tēvs Devenants neielaidās. Toties viņš bija pastāstījis, kā arhivāri slēpj dokumentus. Viņam bija taisnība. Tajā bija kaut kas velnišķīgs.
Meklēšanai varēja izšķiest gadu. Tikpat labi varēja gadīties, ka pieej pie fonda ar septiņpadsmit tūkstošiem pergamentu un atrodi meklēto uzreiz. Kaut kāda loģika tomēr materiālu izvietošanā eksistēja, un nākamajā dienā Elizabete atrada dokumentus, kas vēstīja par Sanlorenco klostera likteni. Tos lasot, viņai pār muguru skrēja tirpas.
Šie piecpadsmita gadsimta notikumi droši vien bija ņemti par pamatu tālaika gobelēniem, kuros attēlota elle un kuri mūsdienās glabājas kādā privātā kolekcijā. Gobelēnu audēji tajos atspoguļoja gan buršanas, gan asinsgrēka, gan Baznīcas apgānīšanas, gan slepkavību un spīdzināšanas, gan klostera mūķeņu izvarošanas ainas. Tas bija laiks, kad pielūdza pagānu elkus, kad valdīja tirānija, varmācība un nodevības visvisādos veidos, tāpēc gobelēni bija pārpilni ar baisām un nepiedienīgām niansēm.
Šos notikumus rosināja Florences augstmanis Vespasiāno Ra- naldi Sebastjāno, kas nopirka bīskapa amatu par veselu vezumu dukātu. Skaidrojums tam bija vienkāršs. Pāvesta ģimenei ārkārtīgi vajadzēja naudu, un nevienu īpaši neinteresēja, no kurienes tā nāk.
Kļuvis par biskapu, Sebastjāno, cik spēdams, sāka Baznīcu izsmiet, cenzdamies pakļaut šaubām tās sūtību un svētumu. Dienēdams Sigismondo Malatestas privātā armijā, viņš bija postījis Baznīcas zemes, izvarojis mūķenes, laupījis un nodarbojies ar izspiešanu. Kļuvis par bīskapu, viņš izzoboja savu draudzi un pazemoja sev uzticētās avis, neķītri jokodams pat par dievmātes jaunavību. Savā pilī biskaps noņēmās ar buršanu. Netālo klosteri Sebastjāno pārvērta par bordeli sev un saviem sardzes vīriem. Izvirtība un spīdzināšana tajā laikā bija samērā izplatītas, bet tā dēvētais bīskaps Sebastjāno šajā ziņā pārspēja visus. Reto izbēgušo stāsti stindzināja asinis un atgādināja vājprātīgo murgus.
Sebastjāno pils bija ērts patvērums algotiem slepkavām. Kad to kļuva pārāk daudz - viņš atalgoja šo nāves vienību pietiekami dāsni -, viņa uzmanību saistija Sanlorenco klosteris, kas atradās dienas jājiena attālumā no pils. Sebastjāno nolēma savus algotņus iemitināt tur. Doma bija gluži loģiska, jo daudzi savervētie bija kādreizējie mūki. Šis Sebastjāno bija pretrunīgs cilvēks. Reizēm viņš izstaroja pievilcību, bija ārkārtīgi viesmīlīgs, labi izglītots un apveltīts ar asu prātu un māku diskutēt, turklāt bīskaps. Viņa savdabīgajos izteikumos par Baznīcu sabiedrība ieklausījās, un viņa uzskatus atbalstīja ne vien daži garīdznieki, mūķenes un mūki, bet arī zinātnieki, jo viņa argumenti bija pārliecinoši, kaut arī absolūti ķecerīgi.
Nolēmis, ka Baznīcai vairāk par visu vajadzīgi uzticami, labi apmācīti slepkavas, viņš ieņēma klosteri, apkāva tos, kuri nevēlējās pakļauties, un izveidoja Toskānas slepkavu brālību, ko drīkstēja nolīgt arī citi, ja vien tas nebija pretrunā ar bīskapa interesēm.
Pāvests zināja par biskapa aktivitātēm, taču nejuta īpašu vēlēšanos iejaukties, uzskatīdams, ka nepakļāvīgais bīskaps pats rok sev kapu, ka agri vai vēlu viņu novāks kāds paša pakalpiņš. Galu galā - ko tad tik briesmīgu šis Sebastjāno bija pastrādājis? Nūjā, pārņēmis pusaizmirstu un pussabrukušu klosteri, nogalinājis dažus analfabētus mūkus un it kā izvarojis pāris mūķeņu, bet tā nebija liela nelaime. Vēl viņš piekopa burvestības, bet acīmredzot ar vienu mērķi - lai dažādotu savas mīlas rotaļas. Un komandēja savu algotņu armiju. Tādu cilvēku labāk bija netraucēt.