Taču lielummānijas pārņemtais Sebastjāno nenoturējās, nepārkāpis pāvesta iecietības un pielaidības robežu. Sebastjāno sadusmojās uz divdesmit deviņus gadus vecu bonvivānu, toreizējā kardināla brāļadēlu, kurš, norīkots uz Florenci svarigā amatā, izteica nepiedienīgu priekšlikumu Sebastjāno māsai Selestīnai… priekšlikumu, uz kuru tā labprāt atsaucās…
Lai gan gluži vai maniaks, Sebastjāno bija praktisks cilvēks, tāpēc pieprasīja par morālo kaitējumu viņa ģimenei un māsas aptraipīto godu, ja vien no tā vēl bija ko aptraipīt, pienācīgu materiālo atlīdzību. Viņš uzstāja, lai nekauņa samaksā par viņa statujas izgatavošanu, turklāt statujai jābūt no tīra zelta un pilnā augumā. Kardināla brāļadēls atteicās, un tad bīskaps, izsaucis pie sevis brāli Scipioni, savu uzticamāko slepkavu, norādīja tam uz mērķi. Scipione kardināla brāļadēlu nogalināja gultā, ko tajā bridi viņš dalīja ar Selestīnu, kura diemžēl ari krita par upuri bijušā mūka asajam duncim.
Par spīti tam, ka Sebastjāno ģimeni šajā konfliktā ari varēja uzskatīt par cietušo, pāvestam neatlika nekas cits kā būt bargam. Pirmkārt, viņš iecēla brīvajā amatā tā paša kardināla otru brāļadēlu, divdesmit vienu gadu vecu jaunekli. Otrkārt, viņš izveidoja pats savu algotņu armiju, kas bija pakļauta šim jaunajam cilvēkam, kuram dienu un nakti prātā bija tikai viena doma - kā atriebt brāļa nāvi. Beidzot viņš nolēma Sebastjāno pili ieņemt triecienuzbrukumā, bet vispirms algotņus nosūtīja uz klosteri, kur tie visus slepkavas nodūra. Aizbēgt izdevās tikai deviņiem vīriem. Sebastjāno, zaudējis uzticamos draugus un aizstāvjus, satriekts mēģināja vienoties. Taču diplomāts, kā izrādījās, viņš bija vājš. Pils iemītniekus sadzina pazemes cietumā un sadedzināja dzīvus.
Bijušo bīskapu pakļāva publiskai tiesai. Viņam nocirta locekļus un vēl dzīvo rumpi ar galvu aizvilka uz neapdzīvotu vietu, kur atstāja nomirt.
Ar šīs operācijas iznākumu pāvests bija apmierināts, tiesa, uzvaras prieku nedaudz aptumšoja doma par deviņiem slepkavām, kam izdevās izsprukt. Paklīda baumas, ka viņi patvērušies Spānijā, kādā pamestā kalnu klosterī, kura precīzu atrašanās vietu neviens nezināja. Galu galā tie varbūt bija tikai nostāsti.
Pāvests nomierinājās un sekot viņiem negrasījās.
Izlasījusi par Sebastjāno un Toskānas slepkavām, Elizabete jutās nomākta. Taču prāts turpināja darboties.
Ar ko piecpadsmitā gadsimta notikumi atšķiras no pašreizējiem?
Vakarā, atgriezusies dzīvoklī, Elizabete nespēja aizgainīt iztēles ainas. Algoto slepkavu un viņu saimnieku asiņainie briesmu darbi joprojām kavējās viņas gara acu priekšā. Galvassāpes bija klāt kā sauktas, un, juzdamās apjukusi un nelaimīga, ka nav neviena, ar kuru pusnakti pie kafijas tases un pieticīgām uzkodām varētu visu apspriest, viņa agri aizgāja gulēt.
Vai pētījumiem vispār bija jēga? Reizēm viņa vairs neatcerējās, ar kādu mērķi vispār devusies uz šiem arhīviem. Viņa bija brīdināta par to pievilkšanas spēku, taču neviens viņu nebija brīdinājis par assassini, kas, šķita, uzglūnēja no visiem istabas stūriem, par neskaidru Veļas rēgu, par aizvainojumu un dusmām Bena Driskila sejā. Elizabete centās aprast ar šiem jaunajiem mājas iemītniekiem. Taču drīz, pēc iespējas drīzāk, viņai viss kādam jāizstāsta.
Drīz…
Tēvs O'Nīls, pēc iesaukas Persiks, Ņūprudensas Svētās Marijas baznīcas mācītājs, ar grūtībām pārcieta māsas Veļas, vienīgās sievietes, ko bija mīlējis, nāvi. Arēji tas tikpat kā nebija manāms, jo viņš, kā vienmēr, smaidīja un ļaudīs centās izskatīties mundrs, it kā nekas ļauns ar viņu nebūtu noticis. Ziemas sākuma dienas bija saulainas un gaišas, toties tumsa iestājās agri, un vakaros, kad vecās draudzes mājas pažobelēs gaudoja vējš un liesmas kamīnā lēni plaka, Persiks savā atpūtas krēsla pamodās un vērās televizora ekrānā uz Deividu Letermenu, kas vadīja muļķigu raidījumu ar suņu un kaķu piedalīšanos. Pirms apsēšanās kamīna priekšā viņš allaž izdzēra prāvu glāzi viskija, kas bija viens no zaudējuma sāpju mazināšanas līdzekļiem. Persiks gan apsolija sev ar šīm zālēm neaizrauties, jo daudzi draudzes gani bija uzgājuši uz šīs taciņas un, tā teikt, pazuduši.
Persiks joprojām vadīja nodarbības Baznīcā draudzes bērniem un sadarbojās ar labdarības biedrības dāmām. Viņš neatteica nevienu uzaicinājumu vakariņās un nezaudēja saites ar tēvu Dannu, kā ari katru dienu apmeklēja Hjū Driskilu slimnīcā, kur vēroja veco viru, kas centās atgūt spēkus. Ķermenī, kas nekustīgs gulēja slimnīcas gultā, Persiks nojauta milzu dzīvotgribu. Bija acīmredzams, ka Hjū Driskils atlabst - lēni, bet pārliecinoši. Tas Persiku iepriecināja. Viņš vēlējās zināmā mērā Driskilam aizstāt dēlu, Benu, kurš bija devies Dievs zina kur, bet viņš nebija pārliecināts, vai to grib ari vecais virs. Ar viņu, Persiku, Driskils vismaz varēja parunāties par Benu un Veļu. Persiks redzēja, ka slimnieks grimst dziļās domās, droši vien kavēdamies atmiņās par saviem bērniem, taču, ko viņš īsti domāja, Persikam palika noslēpums. Citu cilvēku šajā situācijā varētu uzskatīt par bezpalīdzīgu, bet ne Hjū Driskilu. Lai nu par ko, bet par vārguli šo cilvēku nevarēja saukt. Tērzēdams ar Persiku par niekiem un atcerēdamies vecos labos laikus, viņš saspringti domāja savas domas.
Persiks apmeklēja Veļas kapu nelielajā kapsētā, sērodams ne tik daudz par viņu, kā par savu dzīvi, kāda tā varēja būt. Reizumis viņš izgāja ārpus žoga, kur ļāva skatienam bridi kavēties pie tēva Governo atdusas vietas, domādams par visu šo traģisko notikumu un to, kā Edna Henrehena un viņas draudzenes skolā bija neglābjami iemīlējušās jaunajā, glītajā priesterī. Persiks visiem spēkiem centās izturēt šo dzīves posmu, bet tas bija sasodīti grūti.
Brīvajos brīžos viņš nodevās pagraba, bēniņu, pieliekamo un neskaitāmu skapju tīrīšanai, un tie visi bija piebāzti dažādiem krāmiem, ko viņam mantojumā bija atstājuši priekšgājēji, šīs drazas vācēji un krājēji gadu desmitiem ilgi.
Tur bija kastes ar vēstulēm, kas rakstītas pat trīsdesmitajos gados. Finanšu pārskati, desmitiem albumu ar laikrakstu izgriezumiem, kas tajos gan salīmēti, gan tikai ielikti. Nepaceļamas kastes ar grāmatām - biezi reliģiska satura sējumi, politiski traktāti, bestselleri, ceļveži, klasika mākslīgās ādas iesejumā. Un tikpat smagas kastes ar tūkstošiem žurnālu. Life, Time, National Geograp- hic, The Saturday Evening Post, Collier's, Harper's, The Atlantic, The Saturday Revieu) un vēl, un vēl, un vēl. Golfa nūjas, tenisa raketes un bumbiņas, kroketa āmuri un bumbiņas, badmintona piederumi. Papīra saiņi, telefonu grāmatas un piezīmju bloknoti, zimuļi, pildspalvas, pastmarkas, turklāt pašas dārgākās par diviem centiem, un nosūtīt par šo naudu korespondenci reiz varēja kaut uz pasaules malu. Neticami. Dažreiz viņam palīdzēja Edna Henrehena. Te bija tik daudz joprojām kvalitatīvu drēbju, ka varēja sarīkot labdarības tirdziņu. Gluži vienkārši viņiem roka necēlās, lai to visu izmestu. Neatlika nekas cits kā gatavoties izpārdošanai, un Edna labprāt uzņēmās šis rūpes.
Kādu vakaru Persiks sēdēja televizora priekšā pie kamīna ar pudeli Glenfiddich pa rokai un sāka izkravāt kasti ar avīžu izgriezumu albumiem par Otro pasaules karu. Izcēlis 110 kastes divus virsējos albumus, viņš ieraudzīja ar izolācijas lenti aptītu un auklu apsietu brūna papīra aploksni. Nespēdams pretoties kārdinājumam, viņš ar šveiciešu armijas nazi atgrieza aploksni vaļā un izvilka ārā vairāk nekā četrdesmit ar pabalējušu tinti aprakstītu li- nijpapira lapu.