Persiks sāka lasīt. Viņš izlasīja visu tekstu divas reizes un divas reizes, pietrūcies kājās, sāka staigāt pa istabu. Izdzēris pudeli līdz pusei, viņš, mēģinādams nomierināties, ilgi sēdēja pretī televizoram, truli tajā blenzdams. Ko lai iesāk? Ko lai viņš tagad iesāk?
Viņš izlasīja tekstu trešo reizi.
Persiks daudzas reizes bija dzirdējis benu un Veļu stāstām šo stāstu. Kā Hjū Driskils pēc kara atvedis sev līdzi uz mājām itāliešu priesteri Džakomo d'Ambrici, kā d'Ambrici palaikam ieslēdzies kabinetā un bērni viņu tad neesot drīkstējuši traucēt… Un tagad viņš, Persiks, zināja, kas īsti kabinetā notika.
Viņam rokās bija tā cilvēka memuāri, kurš tuvākajās dienās grasījās kļūt par Romas Katoļu baznīcas galvu… Daudzus gadus šis teksts aizmirsts gulēja drošajā slēptuvē. Vai aizmirsts? Persiks paņēma pirmo lapu ar virsrakstu. "Simona Verginija lietas fakti". Tad no apakšas izvilka pēdējo lapu un vēlreiz palūkojās uz izbalējušo parakstu un datumu.
Kad jau bija krietni pāri pusnaktij, viņš pacēla telefona klausuli un uzgrieza tēva Artija Danna numuru.
Tēvs Danns vairākas dienas pavadīja savā dzīvoklī vienā no Manhetenas torņiem un nebija pieejams nevienam, kuru satrauca skaļo slepkavību sekas. Viņš nelikās ne zinis par arhibīskapa kardināla Klammera aicinājumu ierasties Svētā Patrika baznīcā, tāpat kā par sava aģenta un izdevēja telefona zvaniem. Viņu nodarbināja slepkavības, kas veidoja jaunā romāna galveno sižeta līniju, un, apsvērdams dažādus sižeta risinājumus, viņš šķetināja to uz priekšu, nākotnē, un atpakaļ pagātnē, cenzdamies ieraudzit stāstījuma līniju kopumā. Protams, nekas liels no tā neiznāca, taču tēvs Danns neuzskatīja, ka laiks izšķiests velti. Viņš domāja par Veļu un Lokhartu, par māsu Elizabeti, par Benu, Hjū, Persiku, d'Ambrici, Sandanato un veco pāvestu un pat uzmeta dažas piezīmes, cerēdams, ka tās noderēs nākamajā sacerējumā. Viņam nedeva mieru Veļas ceļojumi. Kam šī meitene bija tikusi uz pēdām? Lai ari kas tas būtu, skaidrs bija viens - Driskilu ģimene ierauta šajos notikumos…
Nogalinātais tēvs Governo bija pakārts ābelē viņu dārzā…
Kas Otrā pasaules kara laikā joņoja pa Eiropu Mežonīgā Billa Donovana Stratēģiskās izlūkošanas biroja uzdevumā? Hjū Driskils…
Karš beidzās, un Hjū Driskils sev līdzi uz mājām, uz Prinstonu, atveda d'Ambrici… Un neviens lidz šim bridim nezina, kāpēc viņš to atveda. Artiju Dannu tas ārkārtīgi interesēja. Šis cilvēks, velns lai parauj, kuru katru bridi var kļūt par pāvestu!
Māsa Vela visu pēdējo gadu kaut ko pētīja un tad piepeši nobijās… Acīmredzot viņa arī kādu bija nobiedējusi… jo šis kāds galu galā viņu nogalināja, lai viņas pētījumi aprautos. Ko viņa īsti darīja?
Bens Driskils nolēmis nepadoties. Varēja kādu laiku nogaidīt, lai viss kļūst skaidrāks. Taču nē, Bens Driskils rīkojās pa savam. Pēdējā laikā viņš izturējās nevis kā jurists no advokātu biroja, bet gan kā izmisis futbolists…
Tāda nu bija šī kompānija.
Visbeidzot Danns, lai tiktu skaidrībā, izvēlējās paņēmienu, kāds nevienam līdz šim nebija ienācis prātā. Pārlūkojis piezīmes un secinājis, ka tās ir pārāk sarežģītas un juceklīgas, viņš nolēma sākt no paša sākuma. No dārza, kur pirms pusgadsimta saltā ziemas vējā ābelē šūpojās tēva Governo nedzīvais ķermenis.
Kādā saulainā, bet vējainā ritā viņš atstāja Manhetenu un devās uz klosteri, kas atradās starp Prinstonu un Trentonu, sāņus no galvenās maģistrāles. Tā bija pelēka mūra ēka ar salā nobru- nējušu zālienu visapkart, kādreizējā savrupmāja. Pirmais sniegs bija nokusis, taču zeme bija sasalusi dziļi. Šeit valdīja neparasts klusums. Piemerota vieta reliģiskai iestādei, Danns nodomāja. Viņš tādas bija redzējis tūkstošiem.
Kamēr veca mūķene sameklēja māsu Mariju Angelīnu, viņš pakavējās uzgaidāmā telpā. Sirsnīgi smaidīdama, māsa drīz vien atsteidzas. Abi apmainījās rokas spiedieniem, pec tam māsa Marija Angelīna ieveda viņu sava kabinetā, kura sienas rotāja gleznu reprodukcijas par reliģiskām tēmām. Telpa bija drūma, taču glītā mūķene ar gudro, možo seju to it kā atsvaidzināja.
Pēc darba katoļu skolā, kur savā laikā bija mācījies Bens, Vela un Persiks, viņa bija iestājusies klosterī un galu galā kļuvusi par tā priekšnieci. Ar Dannu viņa iepazinās Veļas bērēs.
- Jūs droši vien pazīstat Hjū Driskilu, vai ne? Un viņa sievu Mēriju ari droši vien kādreiz pazināt.
- Protams, pazinu. Šķiet, ka tas viss bija tikai vakar.
- Jūs acīmredzot pazīstat visus šā apvidus katoļus.
-Jā, protams. Domāju, ka visus. Tāds jau ir skolotāja darbs.
- Tad jau jūs pazināt arī tēvu Vinsentu Governo.
-Jā, es pazinu viņu. Taču toreiz biju ļoti jauna.
- Es labprāt uzzinātu, kas jums palicis atmiņā par tēvu Governo.
Atnāca vēl viena mūķene un, atnesusi sudraba tējas servīzi, nolika to uz galdiņa dīvāna priekšā. Māsa Marija Angelīna, no- švīkstinādama mūķenes tērpu, paliecās uz priekšu un ielēja tēju. Tēvs Danns pievienoja dzērienam pienu un divus cukura graudus. Māsa atkal uzsmaidīja viņam savu eņģeļa smaidu, ko Bens Driskils savā laikā uzskatīja par pavedinošu.
- Vai tāpēc jūs pie manis ieracīāties, tēvs?
-Jā, māsa. Lai kaut ko uzzinātu par tēvu Governo.
- Es jūs gaidīju.
- Nesaprotu. Kāpēc jūs mani gaidījāt?
-Jūs vai tādu kā jūs.
- Tik un tā nesaprotu…
- No pieredzes zinu, ka mums agri vai vēlu par visu ir jāmaksā. Vai jūs tam piekrītat? Savā laikā man pietrūka drosmes samaksāt šo rēķinu… tā ir metafora. Gandrīz pusgadsimtu gaidīju cilvēku, kurš atnāks un uzdos jautājumus par tēvu Governo…
- Tātad es esmu šis cilvēks. Kāpēc jūs gaidījāt?
- Tāpēc, ka es zinu, kāpēc viņš nomira. Kad šo pasauli atstāja viņa, es paliku vienīgā…
'-Viņa?
- Mērija Driskila. Viņa ari zināja…
- Kāpēc viņš izdarīja pašnāvību?
Māsas sejai vēlreiz pārslīdēja smaids.
- Lūdzu, cienājieties ar cepumiem, tēvs. Apsēdieties ērti, dzeriet tēju, un es izstāstīšu par tēvu Governo visu. Lai Dievs mielo viņa dvēseli…
CETURTĀ NODALA
DRISKILS
Nomātais Dodge nevienlīdzīgajā kaujā ar svelmaino sauli un vēju, nokaitētajām smiltim un putekļiem padevās trīssimtajā jūdzē. Ceļš, kas vijās gar Vidusjūru, veda uz Inferno. Paldies Dievam, kaut kā aizstūrēju lidz degvielas uzpildes stacijai, kas bija noslē- pusies kāpās un sastāvēja no pāris degvielas sūkņiem, kas, man par brīnumu, darbojās. Apkalpojošais personāls šeit bija samērā liels - divi smilškrāsas suņi, no kuriem viens apslacīja sūkni, četri ēģiptieši, kas tāpat vien slaistījās, un tehniķis, kurš uzreiz paziņoja, ka viņam nepatīkot mana auto pārnesumkārbas skaņa. Galvā viņam bija Ņujorkas jenkiju beisbola cepure un mugura zils Ford kombinezons. Aiz viņa muguras, gluži kā mirāža, rēgojās celtne, ja vien no mirāžas negaida pārāk daudz. Tā bija neliela viesnīca, kas cepinājās saulē kā biskvīts. Divi stāvi, nolaistas žalūzijas, bez nosaukuma.