Kamēr vīrs ar jenkiju cepuri galvā meklēja trokšņa un dūmu cēloni, es iegāju vēsajā, pustumšajā viesnīcā, kur pie reģistrācijas galda neviens nesēdēja. Vestibils bija mēbelēts ar pāris aizvēsturiskiem, apbružātiem krēsliem un diviem galdiņiem uz trim kājām. Zem zolēm čirkstēja smiltis. Uz nedaudzajām augšstāva istabām un balkonu veda kāpnes. Radio skanēja man nesaprotama mūzika. Pie sienas uz naglas karājās kokakolas plakāts. Tuvojās vakars. Mans auto bija neglābjami bojāts, un es stāvēju tuksnesī, kur biju atkūlies, meklēdams cilvēku, kurš, iespējams, nemaz neeksistēja, biju izsalcis un izslāpis, un savainotā mugura beidza mani vai nost. Acimredzot būs labāk, ja došos mājās.
Interesanti, ko šajā situācijā teiktu Vela vai māsa Elizabete. Māsa Elizabete… Lai viņa ar savu neīsto, divkosīgo biedriskumu iet ratā! Šobrīd droši vien kaut kur dzer kokteiļus kopā ar savu itāliešu draudziņu, un abi līdz kaklam ieslīguši intrigās… Toties es cepos šeit kā uz pannas un pamazām zaudēju prātu no karstuma un diskomforta. Vārdu sakot, bija pieredzēti labāki laiki.
Suņi rēja, bet ap Dodge sastājušies arābi par kaut ko skaļi smējās. Pa durvīm, kas atradās tieši zem kāpnēm, iznāca sieviete, arī ģērbusies Ford kombinezonā, un paskatījās uz mani. Viņa angliski pajautāja, ko vēlos. Es parādīju uz kokakolas plakātu un teicu, ka vēlos to ar ledu. Un kaut ko ēdamu. Viņa aizgāja un atgriezās pēc desmit minūtēm, nesdama divus hamburgerus un lielu glāzi kokakolas ar ledu. Lidz ar to mana dzīvība un veselais saprāts bija glābti, un es vairs nedomāju par mantu kravāšanu un došanos mājup.
Pārnesumkārba patiešām bija nelietojama. Lai automašīna atkal ripotu, vajadzēšot divas tris dienas, tā man paskaidroja arābi un tehniķis. Noskaidrojās, ka viņi zina, kur atrodas senais klosteris Inferno, kaut gan visi uzskatīja došanos uz turieni par pilnīgu neprātu. Tā kā no sava nodoma es neatteicos, viņi man pastāstīja, ka nākamās dienas rītā šeit garām ar kravas automašīnu braukšot Abdula, kurš, ja es labi samaksāšu, mani aizvedīs, kur vajag. Nakti es varot pārlaist viesnīcā kādā augšstāva istabā. Ilgāk tērzēt ar jaunajiem draugiem man vairs nebija spēka. Turklāt diez vai viņus manas likstas interesētu. Izdzēris vēl dažas glāzes kokakolas, es devos gulēt.
Kā nu spēju, es apkopu muguru un apgūlos šaurajā gultā, bet miegs kavējās. Uz matrača jutu smiltis. Tā kā naktis tuksnesī mēdz but vēsas, uzvilku segu līdz zodam. Taču miegs nenāca.
Domas atkal un atkal atgriezās pie Gabriēlas Lebekas stāstījuma par savu tēvu, par viņa netīro vienošanos ar nacistiem, par cilvēkiem fotogrāfijā un viņu noslēpumaino dzīvi četrdesmit piecdesmit gadu garumā. Viss bija tik sarežģīts… Man neizdevās šos notikumus saistīt ar māsas nogalināšanu, un tāpēc es gribēju Lebeku atrast. Manās gurdajās smadzenēs kavējās nojauta, ka šis cilvēks ir uz izmisuma robežas, ka viņu iespējams pārsteigt vājuma bridi, pabiedēt… panakt, ka viņš izstāsta ko vairāk. Kādam taču jāizstāsta kaut kas vairāk! Kādam jāzina, kāpēc Vela nogalināta. Lebeks bija tā vērts, lai es viņu atrastu un iztincinātu. Ja viņš nebūtu aizbēdzis tuksnesi, man būtu vieglāk. Ta kā viņš bija aizbēdzis, man neatlika nekas cits kā sekot.
Ceļš bija būvēts pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem Ziemeļ- āfrikas kampaņas laikā, pēc tam atstāts saules un vēju ziņā. Neviens vairs nebija licies par to ne zinis, un ik reizi, kad mašīna uz akmeņiem vai grambām palēcās, man mugurā iedūrās sāpju īleni. Es sakodu zobus, ieķēros rūsainajā, putekļainajā paneli un lūdzu Dievu, lai mēs ātrāk nonāktu galā. Ar Abdulas automašīnu bija saistīts īpašs stāsts. To atkāpdamās bija pametušas itāliešu vienības. Un pareizi darīja, ka pameta, jo nabaga spēkrats atgādināja graustu, ko laikazobs nebija žēlojis. Brauciens atsauca atmiņā apgabala tirgus karuseli, kur mazotnē mani iesēdināja tēvocis, nenojauzdams, ka es viņu apvemšu. Es mierināju sevi ar domu, ka būšu nokļuvis Svētā Kristofera klosterī braukšus. Krekls man lipa pie muguras, un es cerēju, ka tie ir sviedri, nevis asinis. Ak Dievs, kaut tās nebūtu asinis!
- Vai vēl tālu? - es nokliedzos, paliekdamies uz Abdulas pusi, taču tas, ieķēries abām rokām stūrē, atņurdēja ko nesaprotamu, turpinādams košļāt smirdīgo, sen nodzisušo cigāru. Samie- dzis acis, es raudzījos caur beigtām mušām klāto vējstiklu uz priekšu, taču ceļu slēpa vēja nestas smilšu un putekļu vērpetes. Acis sāpēja gan no saules, pret ko manas tumšās saulesbrilles nelīdzēja, gan no smiltīm, kas tajās grauza. Saules, vēja un smilšu apsvilināts, es sameklēju zem sēdekļa pabāzto ūdens blašķi, kas bija tā nokarsusi, ka apdedzināju pirkstus, un, sargādams lūpas no pudeles kakliņa, iedzēru karsto ūdeni. Mēs braucām jau septiņas stundas, un man nebija ne jausmas, cik ilgi vēl spēšu to izturēt. Es klusībā brīnījos, kas tie par cilvēkiem, kuri dodas uz šo vietu pēc brīvas gribas.
Nelīdzenajā ceļā automobiļa priekšējie spārni bez mitas grabēja. Kailās riepas šad tad smiltīs buksēja, un tad vajadzēja lēkt āra no kabīnes un braucamo pastumt. Vēja dzīto smilšu kapatais automobilis izskatījās tāds, it kā būtu ložu sacaurumots Čikāgas gangsteru karos. Kā es tikšu atpakaļ, ja mans transportlīdzeklis, nokļuvis līdz klosterim, ņems un izjuks? Vai man tur vajadzēs palikt uz visiem laikiem? Bet varbūt mani tur gaida sirmais priesteris ar dunci un nemaz par atpakaļceļu nebūs jāraizējas?
Beidzot aiz smilšu plīvura es ieraudzīju zemas ēkas apveidus. Tā bija gluži kā pieplakusi pie zemes, asi robainām malām, pelēki brūngana, maz atškirdamās no smilšu pauguriem, kas vidēja nedaudz tālāk. Pēc mirkļa tā nozuda.
Gaitu nepalēninādams, Abdula ar pirkstu rādija uz priekšu. Kaut ko noburkšķējis, viņš pēc brīža nobremzēja. Nožvarkstēja metāls, un automobilis, vēlreiz palēcies un nodrebējis, apstājās. Es lēni izkāpu no kabīnes, izslaucīju acis ar eļļainu lupatu, ko, pacēlis no kabīnes grīdas, man pastiepa Abdula, un atkal uzliku brilles.
- Te ceļš beidzas, - Abdula paskaidroja, notraukdams no lūpas brūnu tabakas plēksniti, un lauzītā angļu valodā turpināja: - Tālāk, draugs, tev jāiet kājām. - Viņš mīklaini iesmējās un nospļāvās pa sānu logu, kur sen vairs nebija stikla. - Rīt atgriezīšos. Gaidīt netaisos. Tagad samaksā, lai es rit atgrieztos. Abdula nav vakarējais, nav muļķis. - Viņš atkal skaļi iesmējās, droši vien par savu attapību, un es iedevu viņam sauju naudas.
- Par muļķi tevi, Abdula, vis nenosauksi, - es sacīju.
- Bet tu pamēģini… nožēlosi, - viņš noņurdēja un iedarbināja motoru.
Paņēmis somu, es palūkojos uz tikko manāmo taku. Automašīna sāka braukt, ar riteņiem man sejā ietriekdama smilšu vērpeti, bet man bija vienalga. Es stāvēju pasaules nomaļākajā kaktā, kas uzdzina šausmas, un atbilstoši izskatījos.
Klosteris bija pussabrucis, un to sargāja vecs tanks, leslidzis smiltīs lidz pat kāpurķēžu vidum, tas stāvēja pret galvenajiem vārtiem. Uz borta bija redzama izbalējusi Rommela Āfrikas korpusa pazīšanas zīme. Garais stobrs bija notēmēts pret ceļu, it kā stobrā vēl būtu pēdējais šāviņš, it kā tanks pēdējo reizi ar uguni un dārdoņu grasītos sveikt diženo Patonu. Uz mirkli man šķita, ka redzu ļaunu sapni, ka šā briesmoņa kāpurķēdes mirkst asinis un visapkārt sprāgst šāviņi. Taču tā stobrs bija vērsts uz tuksnesi, smilšu klajumu, un dažām nīkulīgām, greizām palmām. Ienaidnieks sen bija prom. Laiks bija visus samierinājis, pamezdams uz lauka šo relikviju, kas izskatījās tik vientuļa un skumja kā pēdējā eglīte Ziemsvētku tirdziņā.