No ēnām, no kāda iedobuma zemajā sienā, kas ieskāva klostera ēkas, izvilkās izkāmējis suns. Apostījis mani, tas nelaimīgs un vilies atgriezās ēnā. Un sēdēja tur, purinādams pinkaino galvu, lai uz tas nesēstos uzmācīgās mušas. Nejaukās radības šeit bija tik lielas kā mans īkšķis, un šķita, ka suns ar tām spēlē kādu nebeidzamu spēli. Mušu dūkšana gan bija neparasti agresīva, un tas apstāja suni, it kā grasitos aprīt gan to, gan visu pārējo, kas gadītos ceļā. Acīmredzot sajutušas lielāku laupījumu, daudzas, pretīgi zumēdamas, sekoja man līdzi klostera teritorijā. Mušas riņķoja man ap galvu, un saule svelmēja tik nežēlīgi, ka acu priekšā jau rādījās sarkani loki. Es jutos kā nokaitētā elektrības spuldzītē iekļuvis knislis.
Nekur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pār duļķainu peļķi, no kuras ūdeni laka vēl viens suns, liecās vientuļa palma. Vējš svilpoja pussabrukušās ēkas sienās, reizēm paceldams gaisā smiltis, un šī skaņa saplūda ar mušu dūkšanu. Taču mana dzirde uztvēra vēl ko - klusinātu balsu murdoņu, ko ik pa bridim vējš aiznesa sāņus. Es devos uz šo skaņu pusi un nokļuvu ēkas otrā pusē. Balsis kļuva skaļākas, tās it kā vaimanāja. Kad tuvojos vārtiņiem, kas turējās virves eņģēs, skandēšana apklusa. Es nostājos ēnā.
Viņi kādu apglabāja.
Samiegtām acīm es vēroju, kas notiek klostera pagalmā, un ļaužu stāvi manu acu priekšā ļodzijās un trisēja sakarsušā gaisa viļņos. Atbalstījies pret sienu, es mēģināju aizliekt roku aiz muguras un pārbaudīt brūci, vai netek asinis, lai gan zināju, ka tās tek vienīgi manā prātā un mugura nopludusi sviedriem. Taču aizsniegt ievainojumu nespēju. Biju pārāk stīvs un saspringts, pārsējs bija pārāk ciešs, tāpēc man sāpēja. Atmetis šo domu, es pievērsos mūkiem, cenzdamies saskatīt, vai starp viņiem nav gara auguma virs ar sudrabainiem matiem un bezdibenīgām acīm, kas atgādina lielgabala stobra caurumu.
Viņa, protams, tur nebija. Šie mūki bija neliela auguma vīri, dažs nedaudz apvēlies, cits sakumpis, vēl cits no vecuma izkaltis. Nedaudz atstatu stāvēja bārdains mūks skarbiem sejas vaibstiem, atgādinādams Vecās Derības personāžu, kas pārliecināts, ka uguni var uzvarēt vienīgi ar uguni. Mūks bija taisns kā miets, un es ievēroju, ka viņš mani pamanījis. Aizgājējs gulēja aizvērtā koka zārkā blakus mikstajā, smilšainajā zemē izraktai dziļai bedrei. Nelielo kapsētu rotāja vienkārši, dažādos leņķos sašķiebušies koka krusti, un ikviens vēstija par kāda dzīves gājuma skumjo nobeigumu. Bārdainais vīrs piegāja pie kapa malas un sāka runu.
Es biju pārāk talu, lai dzirdētu, ko viņš saka, bet iet tuvāk man negribējās.
Bēres. Manu acu priekšā, gluži kā sāpju un karstuma uzburta mirāža, pavīdēja mirušie. Māsa… Lokharts… Vējš uzsējas nožāvēja sviedrus, un ādu savilka sāļa garoziņa ar smilšu piemaisījumu. Uz bridi man šķita, ka viss esmu pārklāts ar tādu kraukšķīgu mizu un cenšos tikt no tās ārā kā no kokona, ka esmu vai nu pavisam jauns, vai vecs, vai nu tikko dzimstu, vai ceļos augšā no kapa.
Kad zārks bija nolaists kapā un apbērts ar zemi, mūki nāca uz manu pusi. Viņi tuvojās gausi, gluži kā citas planētas būtnes kadā fantastikas filmā. Vairākiem mugurā bija raupjas, garas su- tanas, diviem bikses no vienas vietas klāja ielāpi, vienam kājās gandrīz balti džinsi. Ļaudis nenosakāmā vecumā, pārsvarā tumši iedeguši, bet daži slimīgi bāli. Viņi oda pēc sviedriem un smiltīm, kam arī piemit īpašs smārds.
Skarbā izskata vīrs, kas teica runu, pienāca man klāt un apstājās.
- Esmu šeit abats, - viņš teica maiga, draudīgajai sejai pavisam neatbilstošā balsī. Es mēģināju ko bilst, taču mute bija pārāk izkaltusi. - Tu asiņo, - viņš turpināja, raudzīdamies man garām.
Es pagriezos. Uz sienas, pret kuru biju atspiedies, vidēja sarkani traipi. Gribēju nolādēties, taču mēle bija pielipusi pie aukslējām.
- Nāciet līdzi, - viņš sacīja, un es sekoju viņam iekšā Svētā Kristofera klostera krēslainajās telpās.
Drukns liela auguma mūks, kuru pie kapa nebiju redzējis, vienkārši iekārtotā abata kabinetā lika man nogulties uz galda. Vēsās telpas sienas bija tris pēdas biezas, un saules gaisma šeit iespīdēja tikai pa ļoti šauriem logiem. Šis mūks ar septiņas dienas veciem bārdas rugājiem bija brālis Timotijs. Viņa acis bija apsarkušas un deguns klāts ar sarkanzilām dzīsliņām kā dzērājam. Toties šā vira rokas bija saudzīgas un veiklas, un man šķita, ka man pieskaras žēlsirdības eņģelis. Viņš novilka man sasvīdušo kreklu, noņēma pārsēju, izmazgāja brūci, atzīmēdams, ka redzējis ari ļaunākas, tad iesmējies piebilda:
- Taču tie visi bija miruši.
- brālis Timotijs, - teica abats, kurš stāvēja pie galda un vēroja, - ir liels jokdaris. Viņš mūsu dienas padara gaišākas.
Es rāmi gulēju uz vēdera, un man nāca miegs. Mūks sadabūja jaunu pārsēju un, vieglām kustībām to uzlicis uz brūces, nostiprināja ar platu līmlenti. Soli atkāpies, viņš nopētīja savu roku darbu, acīmredzami juzdamies ar to apmierināts. Brālis Timotijs palīdzēja man piecelties sēdus un tad ķērās pie savu dziednieka piederumu savākšanas. Ielicis tos saplaisajušas ādas somā, viņš skaļi nošņaucās un noslaucīja degunu savas izbalējušās sutanas piedurknē.
Abats apsēdās uz krēsla ar augstu atzveltni un uzlika uz galda rokas.
- Ūdeni mūsu viesim, Timotij. - Druknais mūks izgāja, un abats pievērsa man ziņkārīgu skatienu. - Neviens šeit neierodas nejauši, - viņš sacīja. - Pieņemu, ka jūsu vizītei ir svarīgs iemesls, ja jau jūs mērojāt tik tālu un grūtu ceļu. Tas lasāms jūsu sejā. Skaidrs ari tas, ka jūs kāds gribējis nogalināt. Fakts, ka esat šeit, liecina par jūsu apņēmibu un mērķtiecību. Ko jūs meklējat Svētā Kristofera klosterī?
- Cilvēku.
- Tas mani nepārsteidz. Tikai cilvēku mednieks spēj pārvarēt tādus šķēršļus. Kas ir šis cilvēks? Un kāpēc viņš jums tik ļoti vajadzīgs?
- Etjēns Lebeks. Iespējams, jūs viņu pazīstat, bet ar citu vārdu. Viņš varbūt meklē šeit patvērumu…
- Šis vārds man neko neizsaka.
Es izņēmu no somas fotogrāfiju un pasniedzu abatam. Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Norādīju uz Giju Lebeku, cerēdams, ka ārējā līdzība pateiks ko priekšā. Atgriezās brālis Timotijs ar ūdens krūzi un aspirīna pudelīti. Es noriju četras tabletes un izskaloju ar vēso ūdeni smiltis no mutes.
Abats nolika uzņēmumu uz galda un rūpigi to ar plaukstu nogludināja. Klusajā telpā bija dzirdama vienīgi smilšu skrapstoņa gar ārsienām un savāda dziedāšana, kas atplūda no tuksneša, - tur smiltīs svilpoja vējš. Abats atspieda muguru pret atzveltni un cieši mani nopētīja.
- Man gribētos zināt, kas jūs esat, - viņš piesardzīgi sacīja.
Mīklains un skarbs cilvēks, kā tuksnesis. Es netiku vaļā no domas, ka viņš piepeši kļuvis par svarīgāko cilvēku manā dzīvē. Bez viņa atbalsta šajā Dieva un ļaužu aizmirstajā vietā es būtu bezpalīdzīgs. Viņa seja, ko cieši apkļāva āda, bija savāda. Šķita, ka desmitiem gadu garumā tā apstrādāta ar smilšu strūklu. Viņš gaidīja no manis paskaidrojumus, un man tie bija jāsniedz. Ar manu vārdu un faktu, ka esmu atlidojis uz Ēģipti, nepietika. Kā es zināju, uz kurieni jādodas? Kā uzzināju par šo vietu? Viņš negrasījās pieļaut, ka es kaut ko noklusēju. Nūjā, viņam bija uz to tiesības, šeit bija viņa klosteris, viņš te bija galvenais. Tad es izstāstīju par māsas noslepkavošanu. Teicu, ka ar Lebeku viņa tikās neilgi pirms nāves. Teicu, ka ceriba atrast slepkavu nav liela, pavedienu gandrīz nekādu, bet Lebeks varētu viest kaut nelielu skaidrību.