- Jūs teicāt, ka viņa tikusies ar šo cilvēku neilgi pirms savas nāves. - Man izklausījās, ka abats runā ar beļģu akcentu. Varbūt ar franču? - Ko jūs daritu, ja viņu atrastu?
- Aprunātos. - Es paraustīju plecus, juzdams, ka abats mani vēro ar atturīgu interesi, it kā nekas manā stāstā nebūtu tik nozīmīgs, lai patiešām tam pievērstu uzmanību. - Vai palīdzēsiet man?
- Nezinu, ko lai jums atbild, mister Driskil. Palīdzēt… mēs šeit ar to nenodarbojamies. Palīdzība un cerība šajās sienās neienāk. Atļaujiet vispirms man pastāstīt, kas mēs tādi esam, lai jūs, mister Driskil, saprastu, ko 110 Svētā Kristofera klostera mūkiem var gaidīt. - Viņš pabungoja ar pirkstiem pa galdu, un es klusēdams viņu vēroju. - Mēs esam kaut kas līdzīgs ārzemju leģionam, atšķirība tikai tāda, ka esam mūki. Deviņpadsmit vīru, no kuriem neviens nekad nedosies projām… Reizumis pie mums kāds atnāk un tad atkal aiziet. Mēs lūdzam Dievu, gaidām nāvi, un Roma pilnīgi mūs ir aizmirsusi. Dažreiz tādi kā jūsu Etjēns meklē šeit patvērumu un attīrās no ļaunuma, ko sevī jūt. Ikviens savu reizi esam jutuši sevī ļaunumu, un varbūt tas noticis ar jūsu meklēto cilvēku ari. Daudzi no mums mirst no tādas vai citādas nedziedināmas slimības, un mēs nemaz īpaši necenšamies izārstēties… varbūt vainojams izmisums, vilšanās…. Esmu mirušo abats, mister Driskil. Un aizmirsto abats.
Saskaņā ar vēstures liecībām klosteris dibināts divpadsmitajā gadsimtā, abats turpināja stāstu, un to izdarīja cistercieši - benediktiešu atzara mūki. Viņi uzskatīja, ka opozīcija Eiropas valdniekiem un tradicionālajai kristīgajai Baznīcai ne pie kā laba nenovedīs. Tradicionālā Baznīca krāja spēkus un varu un, izplez- damās pa visu pasauli, papildināja savas rindas un mantību. Cistercieši nolēma privileģēto un bagāto pasauli pamest. Mūkam, kurš nolēmis sevi dzīvei nabadzībā, nav vietas starp naudīgajiem un varenajiem. Taču viņiem bija vēl viens kredo - darbs. Pat attālas un neauglīgas ielejas un kalnu nogāzes viņiem izdevās pārvērst plaukstošos dārzos. Cītīgs darbs un nabadzība ir grūti savienojami jēdzieni. Tūkstoš septiņdesmit piektajā gadā brālis
Roberts kopā ar vēl septiņiem mūkiem no Svētā Mikēles de Tone- res klostera iebēga Molesmas mežā. Līdz tūkstoš deviņdesmit astotajam gadam ar savu pašaizliedzīgo darbu viņi tur radīja paradīzi zemes virsū, kas nepavisam neatbilda īstam cisterciešu klosterim. Drīz pēc tam cita grupa devās riskantā ceļojumā uz Āfrikas ziemeļiem, kur viscaur pletās kails tuksnesis. Tādā smilšu klajumā nebija iespējams tikt pie labas labības ražas, turklāt šis zemes neinteresēja toreizējo valdību, un tas ari bija svarīgi. Šie mūki uzcēla tuksnesi klosteri, ko nodēvēja Svētā Bernarda vārdā. Kurā laikā un kāpēc tas kļuvis par Svētā Kristofera klosteri, abats nezināja.
Šeit, zem nežēlīgi svelmainas saules un tālu prom no Eiropas laicīguma, patvērumu guva paši izturīgākie un viņu askētisms atzēla. Fanātisms, sevis noliegšana un miesas mērdēšana te bija galvenie dzīves likumi. Mūku mūžs nebija ilgs. Tikai retais nodzīvoja lidz trīsdesmit gadiem. "Atstājiet miesu ārpus šiem vārtiem," muki pamācīja jaunpienācējus. "Pa tiem jāienāk vienīgi dvēselei. Miesa šeit neko nenozīmē." Protams, visu, pēc ka tiecās pārējā pasaule, šajās sienās noliedza. Te nebija vietas nedz zināšanām, nedz. mākslai, nedz literatūrai, nekam tādam, kas parastos apstākļos cilvēka dzīvei piešķir jēgu. Pat ne darbam. Nekam. Šim patvērumam varēja dot nosaukumu "Niecība". Tuksnesī viņi gaidīja pasaules galu, pārliecināti, ka ar savu absolūto bezgrēcīgumu, lūgšanām un sevis noliegšanu izdosies glābt visu pārējo cilvēci.
- Nepagaja ilgs laiks, pat ne puse gadsimta, mister Driskil, un viņi visi nomira. Gluži vai dzīvi sadega zem šīs saules, un neviens pēc viņiem nesēroja. Neapbērētie kauli baloja saulē, bet Eiropā par to neviens nezināja… Tikai pēc daudzām paaudzēm šeit ieradās eiropieši un atrada pierakstu driskas. - Abats nosita mušu. Izskatījās, ka brālis Timotijs stūri uz krēsla iesnaudies. Abats runāja ilgi un aizrautīgi, it kā nevēlēdamies laist garām izdevību šo stāstu darīt zināmu kādam no ārpasaules. Šķita, ka interese par mani pagaisusi pavisam - daudz vairāk viņu saistīja šis vēstījums, kurā viņš izbaudīja katru savu vārdu. - Pēc tam klosteris simtiem gadu stāvēja tukšs… tas saglabājies tikai tāpēc, ka šeit ir karsts un sauss. Iedomājieties, mister Driskil… gadsimtiem šajā vietā neatskanēja neviena lūgšana, nedzīvoja neviens mūks. Laiks šeit izdzēsis visu pasaulīgo. - Viņš tikko jaušami pasmaidīja, aplaizīja plānās lūpas un turpināja. Dzimis stāstnieks, kam jādzīvo pasaulē bez klausītājiem. - Galu galā smiltis slīgstošais klosteris - to dēvēja ari par Elles klosteri jeb Inferno - kļuva par leģendu, un pamazām to savā ziņā pārņēma Romas Baznīca. Uz šejieni sāka izsūtīt neērtus garīdzniekus un mūkus ar domu, ka viņi ies bojā, pat nesasnieguši klosteri. Toties daži, istie eremīti un taisnie, ilgodamies pakļauties nopietniem pārbaudījumiem, lūdzās, lai viņus sūta uz šejieni, un reizēm šurp atkļuva paši, tik tikko dzivi, taču gandarīti, ka nonākuši svētajā vietā. Viņi ieradās, lai ekstāzē šeit nomirtu, ar noliegumu un nicinājumu novērsušies no pasaules.
Šaurajos logos satumsa vakars, un kopā ar vēju pa tiem iekšā spiedās neparasts tuksneša dzestrums, kas aizkļuva līdz pat kaulam. Kabinetā jautās tuvās nakts elpa, kas it kā vēlās pār smilšu klaidu kā miglas mākonis. Abats apklusa. Man nebija ne jausmas, cik ilgi mēs tā sēdējām. Viņš vēroja mani, it kā gaidītu kādu reakciju. Es jutu, ka viņš sagatavojies gaidīt, cik ilgi vajadzēs.
- Kāpēc jūs atnācāt uz šejieni? - es pajautāju.
Mirkli man šķita, ka abats jautājumu nav sadzirdējis, bet tad viņš paliecās uz priekšu, atspiedās ar elkoņiem pret galdu un salika pirkstus kopa. Un ilgi pētīja savas rokas, kā pārbaudīdams, vai tās ir stingras un netrīc. Vai joprojām klausa.
- Disciplīna, - viņš gandrīz čukstus teica, - šeit ir tāda, kādu mēs paši sev nosakām. Tā ir atteikšanās no visa laicīgā. Daži eremīti daudz laika pavada tuksnesī. Vairākums no mums sarunājas, bet ir tādi, kas pastāvigi klusē. Mēs maz esam saistīti sava starpā, gluži vai slēpjamies cits no cita, un mums nav ilūziju par attiecību uzlabošanu ar Dievu. Mums nav cerību uz žēlsirdību. Mēs netaisnojamies. Mēs esam soli no pēdējā grēka, pašnāvības. Kāpēc to nesperam? Droši vien tāpēc, ka mēs baidāmies no tā, kas mūs gaida tajā pusē… vai vienalga kur. Mēs slēpjamies… slēpjamies savās bailēs un kaunā, jo paši esam kļuvuši par šo baiļu un kauna iemiesojumu.
Runātāja tonī nebija ne mazāko emociju, kam it kā vajadzētu pastiprināt šos svarīgos vārdus. Tajos jautās saltums, no kura man pār muguru pārskrēja skudriņas un iesmeldzās brūce, bet ne jau temperatūras pazemināšanās bija tam iemesls. Man uz mirkli šķita, ka esmu sastapis sirmā priestera acīs redzētā baisā tukšuma ekvivalentu.
- Es ierados šeit tāpēc, - abats lēni sacīja, - ka esmu to pelnījis. Esmu pelnījis šo vietu. Pirms daudziem gadiem pieredzēju ļaunumu savā Dordoņas klosterī. Korupciju uz katra soļa, sodomiju un visāda veida samaitātību, tāpēc ņēmu savās rokās Dieva soda zobenu. Celle man parādijās vīzija… es sāku novērot šos grēciniekus. Viņi apgānīja klosteri. Nakts vidū piecēlies, aizlavījos uz vienu viņu celli un uzgāju visus kopā… ar savām rokām darīju galu šai samaitātībai. Sutana no asinīm viscaur izmirka, pēc tam sakalta cieta… Es devos prom kājām, biju kā apdullis. Neviens pakaļ man nedzinās… Pēc diviem gadiem atradu ceļu uz šejieni… Pagāja vēl pāris gadu, un, kā par brīnumu, mani piepeši atcerējās pāvests Pijs, mēs sākām sarakstīties. Galu galā viņš iecēla mani par abatu.