Mēs devāmies uz ēdamzāli. Arī pieticīgo vakariņu laikā viņš ne ar vārdu neieminējās par Lebeku. Biju pārāk noguris, lai rosinātu šo jautājumu vai pievērstu uzmanību apkārtnei. Aspirīns tukšā dūšā neveicināja labu vielmaiņu, toties mugura nesāpēja un brūce neasiņoja, par ko biju pateicīgs brālim Timotijam.
- Pastaigāsimies nedaudz, - abats ierosināja, - nakts gaiss jums nāks par labu. Pēc tam iesiet pie miera, ja vien neiebilstat pret salmu maisu, kur gulējis mironis. - Šķita, ka viņš piemiedz man ar aci.
- Ko jus ar to… - es iesāku, bet abats jau piecēlies devās laukā. Es viņam sekoju.
Ārā bija auksts. Mēs klusēdami gājām, un melnajās debesīs, gluži kā dekorācija, karājās mēness, liedams pār zemi rēgaini zilganu blāzmu.
- Protams, es pazīstu jūsu Etjēnu Lebeku, - viņš sacīja.
-Tā jau es domāju.
-Jau daudzus gadus viņš laiku pa laikam te ierodas. Visai noslēgts cilvēks, taču dažreiz mēs parunājamies. Stiprs savā ticībā. Spriežam par Baznīcu, tās nozīmi un to, ka ikvienam no mums ir savs uzdevums Tā Kunga goda vairošanai, lai cik savāds tas sākumā liktos. Reizēm, lai gan viņš to nezina, šis Lebeks sniedz man lielu mierinājumu, īpaši tad, kad man rodas šaubas par savu ticību… Viņa ticiba mūsu Baznīcai ir nesatricināma, mister Driskil. Taču dvēseles dziļumos viņš glabā briesmīgu noslēpumu. Kādu? To es nezinu, jo viņš nekad par to nerunā. - Viens no suņiem, kas mums sekoja, sāka ostīt un kašņāt smiltis starp diviem nolaideniem pauguriem. - Lebeks ieradās šeit pirms pāris mēnešiem, palika nakti vai divas… jau aizmirsies. Laikam te nav nozīmes. Viņš atbrauc un aizbrauc, nekad neko nejautādams. Dažreiz šķiet, ka viņu kaut kas nomoka un viņš vēlas attīrīt savu dvēseli…
Neko vairāk pastāstīt jums nevaru, mister Driskil. Ne par viņa pagātni, ne nākotnes plāniem. Pasaulīgu labumu, kā redzat, mums šeit nav, nekā tāda, ko varētu saukt par savu… vienīgi katram sava pagātne. Nākotne? Tikai tā, ko jūs redzat. Tāpēc jo īpaši greizsirdīgi mēs sargājam savu pagātni. Ja pagātne cilvēkam būtu laimīga, viņš nemeklētu šo vietu. Taču, ja tā ir ļaunuma pārpilnā… neviens nevēlas par to runāt.
Suns kārpījās arvien niknāk. Izkašņātajā bedrē pats gandrīz nebija redzams.
- Saož nāvi, - abats noteica un, piegājis pie suņa, ar kaju pagrūda to prom. Ieraudzījis manu jautājošo sejas izteiksmi, viņš paskaidroja: - Šajā vietā mēs atradām ilggadēja šejienes iemītnieka liki. biju mazliet iepazinis šo vīru, viņš bija runīgs kā veca sieviete. Taču kādu ritu vairs nekur nebija redzams. Pagāja dažas dienas… Es sapratu, ka viņš aizgājis nomirt… un nolēmu dot viņam laiku, nesatraukt… lai nomirst, kā pats grib… tuksnesī vienatnē. Pēdējo reizi, kad sarunājāmies, viņš vervelēja par zaļiem laukiem. Esmu pārliecināts, ka viņa prāts jau bija tur, zaļajos laukos. Viņu atrada suns… apmēram šeit. Iekārtojās virs smiltis aiz kāpas un nomira. Tāda bija viņa izvēle. Mēs cienām katra izvēli. Kad suns līķi atrada, smiltis to bija gandrīz aprakušas, tikai roka virspusē ka mazs kapakmens. Šodien, kad jūs ieradāties, mēs viņu apbedījām. - Abats pakasīja sunim aiz ausīm un paberzēja mušu sakosto skaustu. - Kāpēc viņš izvēlējās tādu nāvi? Acīmredzot tāda bija Dieva griba. Viņam laimējās, mister Driskil, viņam bija laba nāve…
Ievedis mani cellē, kur bija mitinājies tuksnesī mirušais mūks, abats aizdedzināja sveci. Uz mazā kambarīša sienām sāka dejot liesmas atspidumi un ēnas. Virs šaurās gultas bija koka krusts, visapkārt jautās nakts un smilšu smārds. Gultasgalā stāvēja salocīta sega. Abats pārlaida skatienu kailajai telpai.
- Nav pats greznākais numurs, bet jums šeit būs ērti, mister Driskil.
Kad abats pagriezās uz iešanu, es sacīju:
- Man ienācā prātā… Gribu jums pajautāt par vēl kādu cilvēku, kurš varbūt palaikam pie jums ierodas un dodas prom…
-Jā?
- Es nezinu, kā viņu sauc. Nezinu, vai viņš ir priesteris, vai mūks, vai tirgotājs kā Lebeks. Jus viņu atcerētos… gara auguma vīrs, ļoti labā sportiska forma, lai gan viņam jau pāri septiņdesmit, valkā brilles zelta ietvarā, sudrabaini, atpakaļ atsukāti mati… jā, un neparastas acis, tādas bezdibenīgas, kā aka…
Abats stāvēja durvis, un ēnas meta plankumus uz viņa skarbajiem vaibstiem. Droši vien viņš fiziski bija tikpat spēcīgs kā mans tikko aprakstītais vīrs. Un tikpat vecs. Es gaidīju atbildi, vērodams zirnekli, kas rāpās pa sienu augšup un piepeši apstājās, kā ieklausīdamies.
-Jā, - abats beidzot sacīja. - Es pazīstu šādu vīru. Brālis Augusts… taču es par viņu neko nezinu. Ja tas vispār ir viņš. Brālis Augusts dzīvoja te ilgi, divus vai tris gadus, un šejienes apstākļos tas ir daudz. Taču grūtības viņu netraucēja. Runāja ļoti maz. Laiku pārsvarā pavadīja lūgšanās. Tad piepeši vienu dienu tas āksts, kas ar kravas automobili mūs apgādā, atveda brālim Augustam vēstuli… Tas bija kaut kas nedzirdēts, saprotat? Vēstuli no Romas… un nākamajā dienā viņš bija prom, aizbrauca tā bezkauņas kravas mašīnā. - Abats paraustīja plecus.
- Interesanti, vai mēs runājam par vienu un to pašu cilvēku…
- Viņa āriene bija… kā lai saka… spilgta, tāda, kas paliek atmiņā, - abats teica. - Kaut gan… kas to lai zina? Tomēr viņš nebija tāds kā citi. Nešaustīja sevi, gluži otrādi - šķita, ka viņš kaut kam gatavojas… kādam fiziskam pārbaudījumam. Neparasti stiprs vīrietis, taču laipns un pieklājīgs, izglītots ari. Dažreiz aizgāja tuksnesī uz vairākām dienām, atgriezās, bet nekad neko nepaskaidroja. Pārradās svaigs un možs… dažreiz likās, ka nekas viņu nespēj nogurdināt… Cilvēks bez cilvēciskām vājībām…
- Jā, brālis Augusts, - es domīgi novilku. - Tas ir viņš. Esmu pārliecināts, ka tas ir viņš. - Negaidītā ziņa, ka slepkavu sauc brālis Augusts un viņš bijis šeit, pārsteidza mani nesagatavotu. Tā mani gan satrieca, gan iepriecināja, biju par šo vīru ar aso nazi kaut ko uzzinājis. - Kad viņš no šejienes aizbrauca?
- Pirms kāda laika, - abats noburkšķēja. - Varbūt pirms diviem gadiem. Tā šķiet. - Viņš atkal paraustīja plecus, pauzdams savu attieksmi pret laiku un tā mērīšanu.
Es gulēju vaļējām acīm, un man prātā bija viena doma - tagad kaut ko par viņu zinu. Noslēpumainības plīvurs bija mazliet pacelts. Brālis Augusts. Divi gadi šajā ellē, pēc tam aizsaukts uz Romu… kur viņš saņem uzdevumu. Pēc diviem gadiem mana māsa, Lokharts un Hefernans mirst. Divu gadu ceļojums no Inferno uz Ņujorku un Prinstonu. Lai gan biju bezgala noguris, prāts joprojām sijāja nelielo informāciju, cerēdams atrast kaut mazāko pierādījumu pret slepkavu. Biju pārāk satraukts, lai gulētu. Gara acu priekšā redzēju stāsta pavedienus, bet nesapratu, kādā savādā, baisā gobelēnā tie saaudīsies… Beidzot iesligu seklā miegā, no kura pamodos, zem plānās segas trīcēdams pie visām miesām. Muguru nepatīkami spieda gultas koka rāmis. Uzmanīgi, lai nenoberzetu pārsēju, es pagriezos uz otriem sāniem, taču nevēlējos vērt vajā acis un sev atzīt, ka esmu nomoda. Tad piepeši man šķita, ka pa klona grīdu kaut kas kustas. Tuksnesī ir papilnam cilvēkam bīstamu radību. Varbūt cellē ielīdusi čūska? Ja nu es piecēlies tai uzkāpju? Troksnis apklusa, it kā staigātājs zinātu, ka esmu to sadzirdējis. Visapkārt bija tumšs kā akā. Pa šauro spraugu sienā gluži kā asmens ieplūda mēnessgaismas stars, taču ar to bija par maz. Kad acis nedaudz aprada ar tumsu, es saskatīju durvju aizkaru.