Tad es to sajutu, pareizāk - saodu. Cilvēku.
Mati man uz galvas saslējās stāvus.
Cellē kāds bija.
Es ieklausījos un sadzirdēju elpu. Elpu, lai gan šis cilvēks pulējās neelpot. Man degunā iecirtās spēcīgs sasvīduša apģērba smārds. Elpu es dzirdēju aizvien skaidrāk… Viņš man tuvojās! Lūk, mēnessgaismas šautru šķērsoja ēna… Es pamiris gulēju uz muguras, kluss kā pele, gaidīdams, ka gaisā pazibēs roka ar zalgojošu asmeni…
- Esmu notēmējis uz tevi pistoli, - es nosēcos drebošā balsi. Viss noklusa - gan soļi, gan elpa. Neizgaisa tikai smaka. Prātā pazibēja doma, ka mani nogalināt atnācis tas pats priesteris. Viņš bija man sekojis, vērojis mani. - Tikai pieskaries man, izdzimteni, un tu mirsi… - Es blefoju, pūlēdamies glābt savu dzīvību.
- Šeit brālis Timotijs, - es izdzirdēju nervozu čukstu. - 1ās, kas jums ievainojumu pārsēja… nebaidieties. Lūdzu, nolaidiet pistoli. Man ir svece. Vai drikstu aizdedzināt? Man ar jums jārunā.
Nošvīkstēja sērkociņš, un liesmiņa apgaismoja seju, kas atradās dažu pēdu attālumā no manis. Tā bija plata, labsirdīga seja. Brālis Timotijs smaidīja, viņa dubultzods atgādināja mīklu. Izvilcis roku no segas apakšas, es ar pirkstu notēmēju.
- Pif ptif! - jokodams viņu pabiedēju.
Viņš iesmējās, bet kaut kā nepārliecinoši, kā cilvēks, kurš aizmirsis smieties no sirds. Viņa smaids acumirklī apdzisa. Svece dega aizvien gaišāk, un es sapratu, cik ļoti ilgojos pēc uguns un gaismas.
- Kā es varu jums palīdzēt? - es jautāju. - Tagad, kad esat nobiedējis mani lidz nāvei.
- Man vajadzēja tikties ar jums bez lieciniekiem. Abatam gan tas nepatiktu. Taču man jums jāpasaka… neesmu to teicis pat viņam. Es dzirdēju jusu stāstu par viru, vārdā Lebeks, un redzēju fotogrāfiju… un sapratu, ka jums jāzina, ko redzēju… - Brālis Timotijs smagi elpoja, un viņa seja spīdēja no sviedriem, lai gan cellē bija auksts. Viņš klusi piegāja pie durvju aizkara, pabāza galvu laukā un tikpat klusi atgriezās. - Viņš ir visur, - brālis Timotijs kā atvainodamies paskaidroja. - Visu redz, visu dzird. Stasta, ka mūsu abatam piemītot gaišreģa spējas… tās, protams, ir muļķības, tomēr man ļoti gribētos zināt, kas viņš ir par cilvēku, - viņš gandrīz sapņaini noteica, bet tad pievērsās iemeslam, kāpēc šeit ieradies. - Mēs nedrīkstam tērēt laiku. - Viņš noslaucīja pieri platajā sutanas piedurknē un raudzījās uz mani savām mazajām gaišajām acim.
- Stāstiet! - es mudināju, ciešāk ievistīdamies segā.
- Tas vīrs, Lebeks… Es zinu, kur viņš ir. Tuksnesī. Varu aizvest pie viņa. Savām acīm redzēsiet.
Mēs izgājām gaiteni un devāmies garām cellēm, kur miegā vaidēja, krāca un ņurdēja mūki. Ārā pār nebeidzamo smilšu klajumu joprojām spožu zilganu gaismu lēja mēness. Vējš nerimda- mies dzenāja smiltis, kas skrāpēja sejas ādu un grauza acīs. Aiz vārtiem kā spoks rēgojās tanks, kura lielgabala snuķis meta garu, dīvainu ēnu.
Timotijs raitā solī sāka iet pa cieti sagulušajām smiltīm. Neno- laizdams skatienu no pavadoņa platās muguras, es ar pūlēm tiku viņam līdzi, turklāt visiem spēkiem mēģināju nelikties ne zinis par smeldzošo muguru. Straujā solī pagājuši garām nīkulīgām palmām, mēs turpinājām ceļu pa taciņu, kas, nez no kurienes uz- radusies, izvijās starp lēzenajām kāpām. Pēc pusstundas Timotijs apstājās.
- Tur, ieplakā, aiz tā paugura, - viņš teica, rādīdams ar roku. - Es tevi aizvedīšu pie viņa.
Mēs uzkāpām pakalna korē, un es ieraudzīju lidmašīnu - to pašu, kuras attēlu biju redzējis Lebeka kabinetā. Ar kondensātu klātā virsbūve mēnessgaismā radīja iespaidu, ka tā izkalta ledū un sudrabā. Lebeks nebija redzams. Kas gan viņam darāms tuksnesi, ja viņš var apmesties klosterī? Timotijs, nošļūcis no paugura lejā, apstājās blakus lidmašīnai, ar vienu roku atspiezdamies pret spārnu. Kaut ko saukdams, viņš māja man ar roku, bet vārdus aiznesa vējš.
Klumburodams lejā no paugura, es Lebeku ieraudzīju. Viņš sēdēja smiltīs, atgāzies pret korpusa priekšējo daļu, un nepievērsa mums ne mazāko uzmanību. Tā kā bija nakts, viņš acīmredzot gulēja, un visas skaņas aizpūta vējš.
Kad Timotijs, piegājis Lebekam pavisam klāt, uz viņu rādīja, aicinādams mani pasteigties, es beidzot sapratu, ka kaut kas nav labi.
Apiedams spārna galu, es ieraudzīju, ka Lebeka galva noslī- gusi dīvainā leņķī. Deniņos rēgojās melns caurums, un turpat blakus, pie rokas, smiltis gulēja divdesmit otrā kalibra pistole. Aplī pavērtā mute pauda izbrīnu. Iekšā un ārā pa to tekalēja smilšu kukaiņi. Piepeši man izskatījās, ka caurums deniņos sakustas, taču tas bija redzes māns, - tur kustējās sīkie, asiņu pievilinātie tuksneša iemītnieki. Ķermenis jau bija uzpūties. Kas gan cits gaidāms pēc līķa atrašanās saulē dienu vai divas dienas? Parūka no lodes trieciena bija noslīdējusi uz sāniem.
Es pieliecos, pacēlu ieroci un iebāzu to jakas kabatā.
Timotijs bija atradis Lebeku iepriekšējās dienas ritā, tad atgriezies klosterī, lai piedalītos bērēs, pēc tam apkopa manu ievainojumu un pārējā dienas daļā arī bija aizņemts.
-Jūsu draugs darījis galu visām savām raizēm, - brālis Timotijs teica. - Smaga nasta spiedusi viņa plecus. Tomēr krietnam katolim tāda rīcība nepiedien… Tas ir grēks, liels grēks… Man jānes ķermenis uz klosteri. - Noliecies viņš saņēma Lebeku aiz žaketes atlokiem.
- Es viņu saprotu, - klusi novilku un tad pievērsos mūkam.
- Vai nebūtu labāk, ja jūs pēc līķa atnāktu rit pa gaismu kopā ar vēl kādu? Ieliksiet to maisā, lai neizjūk.
- Jums taisnība. - Viņš pamāja ar lielo, apaļo galvu. - Tad arī apglabāsim.
- Vajadzētu paziņot viņa meitai.
- Viņam ir meita? - brālis Timotijs domīgi palūkojās mēnesī.
- Abats zinās, kas jādara.
Atpakaļ mēs gājām daudz lēnāk. Viens no suņiem pamodās un sāka uz mums riet, pēc tam lokiem skraidīja, ošņādams nakts gaisu. Es viņu redzēju, bet tajā pašā laikā ne. Iztēlē joprojām rēgojās lodes caurums Lebeka galvā… un Veļas asiņainie mati pie nāvīgās brūces…
- Brāli Timotij?
- Jā, mister Driskil.
- To cilvēku nogalināju es.
-Jūs?
- Es viņu nogalināju, lai gan pistoli pie deniņiem viņam ne- pieliku. Es kļuvu par viņa murgu, kas vairs neatkāpās, es atgādināju viņam visus briesmīgos grēkus, un tie atgriezās un vajāja viņu. Es kļuvu par viņa soģi, kas nolaidās no skaidrām debesim, un viņš kā vājprātīgais devās tuksnesī… kur apsēdās, ieskatījās savam liktenim acīs un saprata, ka viņam ir tikai viena iespēja. Tikai tā viņš varēja atbrīvoties…
- Vai viņš bija ļauns cilvēks?
- Nē, nemaz.
- Tagad mūžīgi degs elles liesmās, nabaga dvēsele…
- Vai jūs patiešām tam ticat, Timotij?
- Tā esmu mācīts.
- Bet vai pats jūs tam ticat?
- Vai jūs ticat, ka nogalinājāt viņu?
- Es viņu nogalināju. Jā.
- Un es ticu, ka viņš mūžam degs elles liesmās.
- Tātad tas ir ticibas jautājums?
- Ticības. Pilnīgi pareizi. Cilvēks, kas nogalina sevi, deg mūžīgās ugunīs.
Es varēju vēl pagulēt, taču aizmigt neizdevās. Šķita, ka šī nakts nekad nebeigsies. Vēlreiz apsvēris pēdējo dienu notikumus, es atkal nonācu pie tā paša secinājuma. Ja es pie šā nelaimīgā neierastos, viņš būtu vēl dzīvs. Iespējams, manī pamodās katoļa sirdsapziņa. Es domāju par māsu Elizabeti, par to, kā viņa pievīla manu uzticību, taču viņas rīcība vairs nelikās tik nodevīga. Viņa atšķirībā no manis nevienu nebija nogalinājusi. Pēdējā doma man bija par to, cik ļoti vēlos viņai izstāstīt visu, kas ar mani pēdējās dienās noticis. Par šo nakti arī.