Man gribējās, lai viņa uzklausa manu grēksūdzi.
Es gaidiju Abdulu pie ceļa. Jau pa gabalu redzēju viņa elles mašīnas sacelto putekļu mākoni, dzirdēja tās gaudošanu un žvarkstoņu, līdz beidzot ieraudzīju pašu arī. Saule cepināja tieši virs galvas, un vietā, kur es stāvēju ar somu vienā rokā, bet ar otru piesedzis acis, nebija ne miņas no ēnas. Pēdējās divdesmit četras stundas šķita bezgaligas. Es jutos kā spitālīgais. Neviens no manis neatvadījās, pat brālis Timotijs ne. Kaut gan sapratu, ka turēt ļaunu prātu uz šiem ļaudīm nav jēgas, jo tāds ir viņu izvēlētais ceļš, šī attieksme padarīja aizbraukšanu vientulīgu. Uzmetis pēdējo skatienu aizmirstajai, svelmē trīsošajai vietai un nodomājis, ka tā kādu dienu gluži vienkārši var izplēnēt zem versmainās saules stariem un neviens neapraudās ne vietu, ne ļaudis, kas raduši tur patvērumu, es iekāpu kravas automobiļa kabīnē, kur ar cigareti mutes kaktiņā smīnēdams gaidīja mans glābējs Abdula. Viņš pamanījās man pat uzsmaidīt, demonstrēdams nevienādu smilš- krāsas zobu paliekas.
Sķiezdams pa gaisu smiltis un putekļus, ienirdams ieplakās un rāpdamies pauguros, gluži kā nedroša laiva bangojošas jūras viļņos, kravas automobilis traucās uz priekšu. Pa šo laiku es izprašņāju Abdulu, vai viņš atceras cilvēku, vārdā brālis Augusts, un aprakstīju viņa ārieni. Abdula pamāja ar galvu, nospļāvās un paziņoja, ka mūsdienās nekas neesot saņemams par velti, īpaši informācija. Es iedevu viņam vēl mazliet naudas, ko viņš iegrūda krekla kabatā, uzslavēdams mani, ka es esot zēns uz goda. Mugurā viņam bija novalkāts safari krekls un galvā salmu cepure ar tadu kā lodes izrautu caurumu augšdaļā. Tad viņš skaļi ierēcās - gatavais bandīts! - un pakasīja piesvīdušo padusi, gandrīz izlaizdams no rokām stūri.
Pēc tam Abdula pavēstīja, ka lieliski atceroties viru ar sudrabainajiem matiem. Viņš to esot aizvedis uz kādu ciematu Vidusjūras krastā un tur atstājis. Kopš tā laika vairs neesot to redzējis, biju velti iztērējis naudu. Taču galveno par brāli Augustu es jau zināju. Viņš saņēma pavēles no Romas.
PIEKTĀ NODALA
Iepazinusies ar materiāliem par Vespasiāno Sebastjāno un Tos- kānas algoto slepkavu klostera ieņemšanu un iznicināšanu, māsa Elizabete zaudēja vēlēšanos atgriezties pie to fondu izpētes, kur bija runa par Venēcijas nunciju vēlēšanām. Tā bija drūma, asiņainiem sīkumiem pārpilna lasāmviela, kas izraisīja klaustrofobiju. Brīdi, kad Elizabete jau prātoja par jaunu pieeju slepeno arhīvu pētīšanā, viņas skatiens apstājās pie kadas lapas Veļas mapē. Uz lapas bija uzrakstīts, viņasprāt, vienkāršs, bet nesaprotams šifrs.
SA VTIV DK. LD. PBF.
Elizabete vēl un vēlreiz uzskricelēja šifru uz citas lapas. Ko Veļai tas nozīmēja? Elizabete ar šo jautājumu vakaros aizmiga un rītos pamodās. Dīvainais burtu salikums neizgāja no prāta gluži kā mīļotā cilvēka telefona numurs. To nodomājusi, Elizabete pasmaidīja, atcerēdamās savu pielūdzēju no koledžas laika. Viņa gluži labi spēja iztēloties šo puisi par kadu no renesanses prinčiem, par kuriem pēdējā laikā tik daudz bija izlasījusi. Taču tas viss bija sen pagājis.
Iedama uz Vatikānu, viņa atkal sāka domāt par šifru.
Pieņemsim, ka SA nozīmē slepenos arhivus. ja tā bija, VT varēja nozīmēt Vēju torni. Elizabete devās pie prefekta monsinjora Petrellas un lūdza, lai tas aizved viņu uz turieni.
Kad abi iegāja telpā ar zodiaku uz grīdas, Petrella pārlaida raižpilnu skatienu skapjiem.
- Ceru, jūs saprotat, ka atstāt šeit kādu, lai tas rakņājas pa visiem šiem papīriem, ir pret noteikumiem, - viņš teica. - Nekad neesmu to pieļāvis. Taču māsa Valentīna bija izņēmums. Nelaiķes draugs bija misters Lokharts… - Viņš paraustīja plecus, ar šo kustību visu izteikdams. - Viņš izdarīja ļoti daudz laba mūsu arhīviem. Acīmredzot jūs arī būsiet izņēmums, māsa.
- No šā brīža esmu jūsu parādniece, monsinjor. Vai Vela šeit pavadīja daudz laika?
-jā, laikam tā bija gan… Kā viņa teica? Ak jā, atcerējos. Viņa teica, ka uzgājusi šeit zelta dzīslu.
- Tādā gadījumā es arī centīšos to atrast. Ja vien man tas izdosies.
Tikko manāmi pasmaidījis, monsinjors Petrella pamāja ar galvu.
Palikusi viena, Elizabete, mēģinādama atšifrēt pārējos Veļas burtus, pārlaida vērīgu skatienu telpai. Varbūt ar Vēju torni tomēr tam nebija nekāda sakara? Vai bija?
Nekur nebija redzams romiešu cipars IV, trešais saīsinājums šajā savādajā rindā. Varbūt ceturtais grāmatskapis? Ceturtais no kurienes? Lai atrastu ceturto, jāzina, kurš ir pirmais…
Viņa vairākas stundas veltīgi pāršķirstīja mapes ar dokumentiem, svīda, noputēja un bija tuvu izmisumam. Varbūt viņas pieņēmumi jau pašā sākumā bijuši maldīgi? Elizabeti interesēja, ko
Bens Driskils noskaidrojis Aleksandrijā, kurp devās pa Veļas pēdām. Katrā ziņā viņa uzdevums bija patīkamāks. Lai gan… kas gan tur patīkams? Ievainots cilvēks traucas tādu gaisa gabalu… Pietiek, Elizabete sevi apsauca. Izmet viņu no prāta!
Viņa turpināja meklēšanu, īsti neapjēgdama, ko vēlas atrast. Assassini, viņai piepeši ienāca prātā. Tas bija mērķis, kas jāatrod. Algotie slepkavas un pieci mirušie no Vēlas saraksta. Pieci mirušie un viens dzīvais. Ērihs Keslers. Kāpēc Vela domāja, ka viņam jāmirst nākamajam?
Viņa pāršķirstīja mapes vēlreiz, pārcilāja katru lapu un katru papira strēmeli, cerēdama ieraudzīt kaut vienu vārdu par šiem algotajiem slepkavām un arvien vairāk šaubīdamās par šā darba lietderību. Sirds dziļumos viņa zināja, ka tas viss ir velti, tomēr padoties nespēja. Nu, labi, viņa izšķiedīs vēl dažas dienas. Nu un kas? Zemeslode tāpēc griezties nepārstās.
Māsa Elizabete piecēlās, papurināja galvu, kā to būtu darījusi Vela, un piegāja pie loga, no kura pavērās skats uz Vatikānu. Viņa piepeši aptvēra, ka nezina, kāda šodien nedēļas diena, un neatceras, vai misi apmeklējusi pirms dažām stundām vai ari tas bija vakar. Šajā ziņā viņa bija tāda pati kā Vela, kura tik ļoti iegrima darbā, ka apkārtējā pasaule viņai pārstāja eksistēt. Elizabetei vienmēr, jau kopš mazotnes, darbs dzīvē bija svarīgākais. Starp citu, Vela allaž sasniedza vairāk. Veidodama karjeru, viņa bija godkārīgāka, turklāt paguva veidot attiecības ar Lokhartu. Bet tā bija Vela. Elizabete juta, ka no loga uzplūst patīkama vēsmiņa. Silti saules stari glāstīja adu. Vjīņa nebija Vela un nevarēja dzīvot Veļas dzīvi, tāpat kā Vela nedzīvotu viņējo. Viņa pati bija radījusi sev barjeras un ierobežojumus un centās tos respektēt… Piepeši viņa nolēma paskatīties uz Veļas kodu no citas puses.
Viņa bridi nedomās par burtiem un ciparu IV, bet domās par DR. Vienīgais, kas nāca prātā, bija dienvidrietumu saīsinājums. Torņa telpa bija veidota pēc zodiaka un kompasa. Noteikusi virzienus, viņa pagriezās pret dienvidrietumu stūri. Tur, iespiesta starp diviem grāmatskapjiem, atradās neliela, ar siksnām apjozta adas lāde, kas atgādināja deviņpadsmitā gadsimta cepuru kasti. LD. Lāde. Vela!
PBF.
Elizabete atsprādzēja siksnas un uzmanīgi pacēla cieto ādas vāku.
Lādē glītos kartona vākos atradās Praisa Beidela-Faulera grāmatas "Eklēsiasta vara un politika" tūkstoš deviņi simti trīsdesmit ceturtā gada manuskripts. Šis darbs gulēja šeit jau pusgadsimtu, nebija ieviests nevienā katalogā un neticama veidā izslīdējis caur Simtgadu noteikuma sietu. Kads bija iebāzis viņu necilā lādē un atstājis starp skapjiem telpas tālākajā stūri, kur tas krāja putekļus, gaidīdams, kad tālā nākotnē to uzies kāds skrupulozs zinātnieks vai vēl nedzimis fondu glabātājs.