Notupusies lādei blakus, viņa paņēma manuskriptu un ilgi raudzījās uz autora vārdu. Praiss Beidels-Faulers. PBF. Noslepkavots netālu no Bātas savā no klēts pārbūvētajā kabinetā tikai pirms sešiem mēnešiem. Viens no pieciem…
Titullapas augšējā stūri bija iespiests autora vārds un zemāk - "bāta, Anglija", lai klāt bija piespraustas divas lapas.
Uz pirmās lapas bija datums - 1931. gada 4. janvāris. Tā bija pāvestam Pijam XI adresēta vēstule, kuras autors Viņa Svētībai izteica dziļu pateicību "par atļauju piekļūt materiāliem, kas joprojām nav pieejami zinātniekiem".
Otra, ar 1948. gada 28. martu datēta vēstule bija adresēta pāvestam Pijam XII. Tās autors paskaidroja, ka viņam jāsperot vēl viens vai divi pēdējie soļi, lai pabeigtu viņam tik ļoti svarīgo otro sējumu, "ļums, Viņa Svētība, ir zināms, ka biju spiests skart delikāto jautājumu par algotu slepkavu izmantošanu Baznicas mērķu sasniegšanai. Fs protu novērtēt jūsu vaļsirdību šo pretrunīgo jautājumu apspriešanā mūsu privātajās sarunās. Esmu pilnīgi vienisprātis ar jums, ka šis jautājums jāaplūko ar ipašu piesardzību, ka tam vajadzīga tikpat uzmanīga pieeja, kā izvērtējot Baznīcas saites ar Benito Musolīni. Ceru, Jūsu Svētība, ka ar savu viedo prātu Jūs izprotat manu ieinteresētību šajos pētījumos."
Abas šis vēstules bija logs uz pagātni. Angļa netiešās klātbūtnes apburta, Elizabete sāka lasit manuskriptu. Viņa steidzās, nervozēja, acim ātri pārskriedama lappusēm, lidz pašās beigās atrada meklēto.
Par assassini zināms maz, bet dokumentēts vēl mazāk. Viņi apdzīvo tikai pašas melnākās un mazāk pētītās viduslaiku un renesanses vēstures lappuses. Gluži kā klaiņojoši suņi, kas bariem pulcējās Romas nomalēs un reizēm nenoniecināja pat cilvēka miesu, assassini "pārtika" no nepiesardzīgajiem, svārstīgajiem, vārgajiem un lēnajiem un tiem, kuru bezbailība bija radījusi maldīgu pārliecību par savu neievainoja- mtbu.
Daži no šiem bandītiem un neliešiem deva mūžīgas uzticības solījumu pāvestiem, un šie vīri bija pāvestu algotie slepkavas. Rakstiskās liecības, kas, par spīti Baznīcas apņēmībai izdzēst šos vīrus no savas vēstures, tomēr saglabājušas, ir neticami skopas. Klīst baumas, ka dokumentāri pierādījumi noslēpti nomaļos, pamestos klosteros, kur ierakti dziļi zemē, un es neatceros nevienu gadījumu, kad vismaz viens no šiem dokumentiem būtu atrasts un celts gaismā.
Algotie slepkavas uzradās periodā, kad Baznīca pilnīgā slepenībā veidoja un nostiprināja varu pāvesta valdījumos. Asiņainās un pērkamās pāvestu Siksta IV, Innocentija VIII un visbeidzot Aleksandra VI, Čezā- res Bordžas tēva, valdīšanas laikā viņiem bija dota liela vaļa un viņi spīdzināja un nogalināja pāvesta institūcijas politiskos pretiniekus ne vien Romā, bet arī nomaļajās Itālijas pilsētās.
Saviem zemiskajiem mērķiem viņi izmantoja indi un dunci, bet nereti upuri nožņaudza. Starp viņu neskaitāmajiem nežēlastībā kritušajiem jāmin Romā pazīstamās Kolonnu un Orsīni ģimenes, kas centās graut Baznīcas autoritāti, gribēdamas palielināt savu varu un ietekmi. Algotie slepkavas abās ģimenēs nesaudzēja pat sievietes un bērnus, un nedaudzie dzīvi palikušie radinieki bēga, lai glābtos.
Daudzi uzskata, ka Rietumu kultūrā nav bijusi otra tik baismīga, nežēlīga un Baznīcai fanātiski uzticīga slepenā organizācija. Kalpodami pāvestam, šie ļaudis bija gatavi uz visu. Viņi nav salīdzināmi ne ar bandītiem, kas toreiz pārplūdināja Romas ielas, ne ar tiem slepkavām, kurus par nelielu samaksu nolīga zemāko kārtu ļaudis, lai atrisinātu savas personiskās vai finansiālās problēmas. Assassini bija pavisam cita kaluma cilvēki. Daudzi nāca no ievērojamām, pat hercogu ģimenēm, starp viņiem bija arī garīdzniecības pārstāvji, viens otrs reliģiozs fanātiķis, kas bez šaubu ēnas, ar vieglu roku pastrādāja savus briesmu darbus, pārliecināts, ka slepkavo Baznīcas varenības vārdā un sniedz Baznīcai lielāko pakalpojumu, kāds vien iespējams.
Runā, ka viens no pirmajiem assassini bijis Milānas ievērojamā valsts darbinieka Ludoviko Sforcas ārlaulības dēls. Tajā laikā ne mazums Itālijas brīvpilsētu, apvienodamās ar Romu, papildināja tās finanses, tādējādi piedalīdamās arī algoto slepkavu bagātības veidošanā, taču tas viss notika pilnīgā slepenībā. Daudzi assassini bija sabiedrībā pazīstamu cilvēku ārlaulības dēli, nereti arī lielu ģimeņu otrie un trešie dēli, pie kuriem specifisku uzdevumu veikšanai bieži vērsās garīdznieki.
Tādējādi viņu pulks strauji auga. Pāvesta varu vajadzēja nosargāt par katru cenu.
Ne jau Čezāre Bordža vien naktis kopā ar saviem apbruņotajiem sargiem braukāja pa Romas ielām, asiņaini izrēķinādamies ar tiem, kas nebija pa prātam Baznīcai. Viņa paraugam sekoja daudzi citi.
Kad Pāvesta krēslā iesēdās jūlijs 11, līdzcietīgs, ar apvienošanās ideju pārņemts cilvēks, algoto slepkavu aktivitāte atslāba. Viņi atkāpās ēnā, ierāvās tumšās spraugās un kaktos, paslēpdamies uz vairākiem gadsimtiem un iznākdami no saviem patvērumiem tikai retumis, kad, viņuprāt, spriedze draudēja saraustīt Baznīcu gabalos.
Aktivizējās un uznira virspusē viņi jezuītu inkvizīcijas laikā Itālijas centrālajā daļā. Pietika ar čukstus pateiktu vārdu assassini, lai pāvesta politikas pretinieki aiz šausmām nodrebētu.
Savu laiku ar asiņainu zobenu apkarojusi ķecerību, inkvizīcija nogāja no vēstures skatuves, un nozuda arī šie slepkavas. Viņi iekrita kā akā. bez pēdām salīda spraugās, no kurām bija nākuši, un patvērās drūmās slēptuvēs, kur tumsā un smirdoņā gaida savu stundu.
Neko vairāk par Baznīcas algotajiem slepkavām Elizabetei uzzināt neizdevās. Beidela-Faulera vērtējumi katrā ziņā bija diskutējami, tāpat kā daudzu citu Baznīcas vēsturnieku darbi. Kristīgās Baznīcas vēsture ir pretrunīga un juceklīga, un tās traktējumos rodami ne mazums izkropļojumu un pārspīlējumu, ko diktējusi nenovīdība, atriebība un sens naids starp dzimtām. Elizabetei bija grūti iztēloties Čezari Bordžu, kas, asinskāres dzīts, klīst pa ielām, jo, pēc viņas ieskatiem, Čezāre Bordža bija viens no sava laika spējīgākajiem un civilizētākajiem cilvēkiem. Šķita, ka Beidelu-Fau- leru iespaidojusi pret Itāliju nelabvēlīgā spāņu prese. Labāk jau uzskatīt Čezāri par Makjavelli aprakstītā prinča paraugu.
Diez vai tam bija kāda nozīme.
Elizabeti uztrauca kas cits. Iespēja, ka assassini varētu eksistēt ari mudienās.
Izšķirstījusi manuskriptu lidz galam, Elizabete atrada Beidela- Faulera skaidrajā rokrakstā aprakstītu lapu. Piezīmes bija mīklainas, taču zemteksts tālu nebija jāmeklē.
1949.
Cik viņu bija? Vai visi miruši? NE!
Darbība kara laikā.
Simons - līderis? Pijtt sazvērestība… Kas viņus nodeva…?
Elizabetei sirds dauzījās kā jukusi. Bridi viņa sēdēja nekustīgi, mēģinādama nomierināties. Viņa nezināja, ko aprautie teikumi nozīmē, taču piepeši viņai šķita, ka šie assassini viņai uzglūn no visām pusēm. Vela arī šo lapu izlasīja, par to šaubu nebija.
Tagad galvenais bija palikt dzīvai. Viņa riskēja iekļūt neparedzamu notikumu virpuli, kur par slepkavām nolīgst garīdzniekus. Danns, uzstādams, ka melnais lietusmētelis, kam norauts gabals, pieder garīdzniekam, trāpījis mērķī. Cilvēks, kas nogalināja Veļu un, iznācis no nakts, uzbruka Benam, iespējams, patiešām bija priesteris, nevis kāds, kurš par to pārģērbies! Beidels-Faulers ticēja šo cilvēku eksistencei, un Vela droši vien arī par tiem zināja. Elizabete gluži vai fiziski juta abu klātbūtni šajā bīstamajā ceļā. Tuvības izjūta bija reāla un šķita gluži vai svēta.