Viņa nokopēja ar roku aprakstīto Beidela-Faulera lapu.
Pēc tam atkal sēdēja klusi un nekustīgi, ieklausīdamās ventilācijas sistēmas dūkšanā un neskaitāmo lappušu čaboņā, ko izraisīja tikko jaušams caurvējš un kas atgādināja slepeno arhīvu pulsu.
Beidelu-Fauleru nogalināja tāpēc, ka viņš zināja par algotajiem slepkavām. Viņa mūža darbs ugunsgrēkā sadega. Nē, krietnais ser, viņi nav ne pazuduši, ne miruši, nedz četrdesmit devītajā gadā, nedz tagad. Tieši vēsturnieka interese par "tagad" bija iemesls, kāpēc briesmoņi ar veco vīru izrēķinājās…
Pēc brīža Elizabetes vaibstos iegūla smaids.
Viņai nebija ne jausmas, ko uzokšķerējis Bens Driskils un kur viņš patlaban ir. Taču viņa bija izvilkusi algotos slepkavas, šos assassini, no gadsimtu dzīlēm dienas gaismā. Tiem neizdevās nemanītiem aizlavīties, un nu viņa zina, ka tie eksistē arī mūsdienās, divdesmitajā gadsimtā, turklāt ne vien eksistē, bet ari slepkavo.
Viņai tas viss jāapkopo un jānodod Benam Driskilam. Un tad viņš sapratīs, ka Elizabete nemaz nav tāda, par kādu viņš to uzskatījis. Ka viņa nav akla Vatikāna aizstāve, kas aizrāvusies vie- nigi ar sauso mūķenes teoloģiju, ka viņai rūp ari kas cits, ne tikai Baznīca, Baznīca un vēlreiz Baznīca! Elizabete piespiedīs Benu saprast, ka viņa ari grib atrast Veļas slepkavu. Ne mazāk kā viņš.
Iespējams, viņas uzvaras prieks bija muļķīgs, taču Elizabete par to neraizējās. Ja vien izdodos pierādīt, ka bens kļūdās, domādams par viņu sliktu.
Elizabetei neizturami gribējās ar kādu aprunāties. Kas bija Veļas tuvākais draugs un sabiedrotais Baznīcas hierarhijā? Pie kā Vela vērstos pēc padoma, ja būtu dzīva? Pie Svētā Džeka.
Viņa piezvanīja Sandanato un pastāstīja, ka atklājusi šo to interesantu Veļas pētītajos dokumentos un vēlas par to apspriesties ar kardinālu d'Ambrici. Sandanato stundas laikā viņai uz redakciju atzvanīja. Eminence esot ar mieru grozīt vakara gaitu un priecāšoties Elizabeti redzēt savos privātajos apartamentos Vatikānā, lai abi kopā ieturētu vakariņas.
Līdz tikšanās bridim bija dažas stundas laika, un viņa nolēma tam sagatavoties. Šajā vīriešu pasaulē viņai nekādu priekšrocību nebija, tāpēc vajadzēja rūpīgi apsvērt katru soli un vārdu, lai nekaitētu savai iecerei. Elizabete nedrīkstēja pieļaut, ka viņu notur par muļķiga entuziasma pārņemtu žurnālisti. Tie acumirklī no viņas atgaiņātos - ne tāpēc, ka neuzticētos, nē, gluži vienkārši tāda rīcība būtu instinktīva. Galu galā viņa bija tikai sieviete, mūķene, ko gan no viņas var prasīt un gaidīt, lai ari ko viņa tur sacitu, blēņas vien ir. Elizabete pat dusmoties uz viņiem nespēja, ar tādu attieksmi vajadzēja samierināties. Viņai atlika vien apkopot savus atradumus, savilkties dūrē, kā teiktu Vela, un izteikties pēc iespējas precīzi un loģiski.
Kad apkalpotāja sāka novākt traukus, Elizabete joprojām stas- tīja, un kardināls ar Sandanato uzmanīgi klausījās. D'Ambrici, vērodams viņu no smago, grumbaino plakstiņu apakšas, ne reizi viņu nepārtrauca. Sandanato izturējās tikpat klusi. No kardināla iemīļotā šefpavāra pagatavotajiem lieliskajiem ēdieniem viņš neko neaiztika. Sandanato, smēķēdams cigareti pēc cigaretes, gan allaž izskatījās saspringts. Kad Elizabete beidzot apklusa un pacēla pie lūpām kafijas tasi, kardināls atliecās un atspieda muguru pret krēsla atzveltni.
- Man šķiet, māsa, ka atceros diskusiju par kādu šā jūsu Beidela-Faulera publikāciju. Tas bija sen, uzreiz pēc kara. - Viņš vir- pināja pirkstos glāzi ar konjaku, tad pacēla to augstāk un ieelpoja dzēriena smaržu. Sandanato atkal aizsmēķēja, šoreiz cigāru, un saberzēja aci ar pirksta kauliņu. - Viņš rakstija par Baznīcas saistību ar Musolīni izlūkdienestu. It kā tas būtu kāds noslēpums!
Bet ko gan no angļa var gaidīt? Cik atceros, viņš kritizēja arī Piju XII par sadarbību ar vācu spiegiem. Ka tas it kā pinies ar nacistiem… ka nolaupītas kaut kādas mākslas vērtības. Savā laikā tādu informāciju viens otrs varbūt uzskatīja gluži vai par istu bumbu, un tas izskaidro pāvesta popularitātes kritumu šo musinātāju aprindās. - Viņš nokrekšķinājās. - Un kas notika pēc tam? - Kardināls paraustīja smagos plecus. - Nekas. Klusums. Kašķa meklētāji pagaisa, ka nebijuši. Tie, māsa, ir veci jaunumi. Nekas cits kā sena skandāla atbalsis.
Elizabete paliecās uz priekšu.
- Liksim mierā toreizējos notikumus, Eminence. Beidels-Fau- lers ir nogalināts tikai pirms vairākiem mēnešiem, un visi viņa pētījumi, ko bija paredzēts iekļaut otrajā sējumā, gramatā par assassini, pārvērsti pelnos. Viņš bija cilvēks gados, taču kāds nespēja sagaidīt viņa dabisko nāvi. Vajadzēja, lai viņš mirst uzreiz, nekavējoties. - Elizabete dziļi ievilka elpu, mēģinādama saskatīt kardināla acīs kadu izpratnes pazīmi. To neieraudzījusi, viņa turpināja: - Turklāt seni skandāli reizēm kļūst par vispāratzītas patiesības daļu. Neviens vairs nenoliedz, ka daži notikumi Baznicas pagātnē nedara tai godu. Kara laikā Baznīca bija mēslos lidz aus…
- Mana dārgā, - d'Ambrici maigā balsī viņu pārtrauca, - baznīca kopā ar visiem citiem vienmēr stāvējusi ar vienu kāju mēslos. Un vienmēr tajā bijuši gan krietni, gan nelāgi cilvēki. Turklāt, kā jūs zināt, nereti labais un ļaunais cilvēkā mīt vienkopus. - Viņš palūkojās uz monsinjoru. - Tā ir, Pjetro, vai ne? Ikviens no mums šādus cilvēkus pazīst… Un Baznīca vienmēr bijusi ļaužu kopums. Vīriešu un sieviešu arī, protams.
- Neviens jau nezina, kas tieši ugunsgrēkā gājis bojā, - Sandanato sacīja. - Kāpēc gan slepkavām bija jāgaida vairāki gadu desmiti, ja šā autora rīcībā, kā jus, māsa, apgalvojat, bija kompromitējoši materiāli?
- Man nav ne jausmas, kāpēc. Es varu spriest tikai par to, ko zinu. Un mēs zinām, ka Beidels-Faulers centās uzrakstīt šīs slepenās organizācijas vēsturi. Mēs zinām, ka viņš ir šo slepkavu upuris… un zinām, ka viņa darbs ir iznīcināts. Manuprāt, viņa darbs nebija mazāk nozīmīgs mērķis kā viņš pats. Vai jūs abi to nesaprotat? Vai es esmu jukusi? - Elizabete papurināja galvu. - Nē, neesmu… Šie cilvēki, arī māsa Vela, ir nogalināti. Nepilnu divu gadu laikā. Vai patiešām jūs domājat, ka slepkavības savā starpā nav saistītas?
- Ja spriež pēc paņēmiena, - diez vai saistītas, - kardināls novilka. Šķita, ka viņš noskaņots turpināt diskusiju. Vismaz neapklusināja Elizabeti. - Doma par šo algoto slepkavu eksistenci mani vieš skepsi.
- bet kāds taču zināja, ka Beidelam-Fāuleram ir dinamīta pilna klēts… materiāli un dokumenti, kas apdraud viņus! Vai patiešam šis pieņēmums jums izklausās tik neticams? Vai ir vēl kāds iemesls, kāpēc vēsturnieks būtu jānogalina un viņa darbs jāiznicina? Vela, kas bija daudz gudrāka par mani, droši vien atklāja vēl vairāk. Un kas notika ar viņu? Viņa ir nogalināta, un viņas nāves iemesls ir tāds pats kā Beidela-Faulera slepkavībai… Es daudz ko atdotu, lai redzētu, ko viņš uzrakstījis! - Elizabete apklusa, aptverdama, ka pārāk aizrāvusies, taču turpināja tikpat dedzīgi. -Ja viņš izsekojis algoto slepkavu eksistenci līdz mūsu dienām… ja minējis vārdus, ja nosaucis slepkavas Baznīcas iekšienē… - Elizabete sagrozījās uz smagā, griezumiem rotātā krēsla. - Padomājiet par to! Cilvēku iznīcināšana Baznīcas iekšienē, pēc Baznīcas rīkojuma! No tā izriet pēdējais jautājums. Kas tieši viņus izrīko? - Viņa nolika tasi uz galda un, pacēlusi pie lūpām konjaka glāzi, iedzēra malku - lai sevi apklusinātu.